Lietus, vējš un doma par gaidāmo apkures rēķinu – ar to vien pietiek, lai rudens liktos drūms un prātā nāktu bieži dzirdētā vārdkopa «rudens depresija». Medicīnā tādas diagnozes nav, toties ir cita: sezonālā depresija, un tas ir kas nopietnāks par gadalaika un to pavadošo sadzīves likstu diktētu sliktu garastāvokli.
«Sezonālā depresija, saukta arī par ziemas depresiju, pieder specifisko garastāvokļa traucējumu grupai, ko mēs saucam par hroniskiem jeb rekurentiem depresīviem traucējumiem,» stāsta psihiatre Lada Stoligvo. «Biežāk tā sastopama Ziemeļvalstīs, bet arī otrā zemeslodes pusē ir līdzīga tendence: jo īsāks ir diennakts gaišais laiks un jo mazāk saules, jo vairāk sezonālās depresijas gadījumu. Piemēram, Austrijas statistikas dati rāda, ka sezonālās depresijas izplatība ielejā, kur vairāk saules, ir mazāka nekā Zalcburgā, kur biežāk līst lietus un saulaino dienu ir procentuāli mazāk. Pētnieki to saista ar serotonīna, dopamīna un melatonīna sintēzes metabolisma traucējumiem.»
Vieglākas un smagākas izpausmes
«Vieglākos sezonālās depresijas gadījumos cilvēks nezaudē darbaspējas, bet viņam ziemas periodā piecelšanās no rītiem prasa lielākas pūles, ir grūtāk koncentrēties, sevišķi dienas pirmajā pusē, vērojams aktivitātes kritums, pēcpusdienā ātrāk uznāk nogurums,» skaidro ārste. «Ja ir smagas sezonālās depresijas formas, cilvēkam rodas nepieciešamība ņemt slimības lapu un nopietni ārstēties, lai normāli funkcionētu un nodrošinātu sev iztiku. Biežākas ir sūdzības par miegainību, var būt arī slimības norises varianti, kad parādās miega traucējumi, piemēram, grūtības iemigt, priekšlaicīga pamošanās un nespēja pēc tam iemigt; novēro apetītes un svara pieaugumu, īpaša kāre ir pēc kaut kā salda, gribas vairāk ogļhidrātu, un tas viss raksturīgs ziemas periodā, bet pavasarī kļūst vieglāk.»
Kā atšķirt vienkārši sliktu garastāvokli no slimības? «Lielākoties mēs aicinām cilvēkus pievērst uzmanību divu nedēļu kritērijam: ja cilvēks jau divas nedēļas jūtas nomākts, viņam ir miega traucējumi, nespēks, koncentrēšanās grūtības, tad vajadzētu meklēt ārsta palīdzību,» norāda psihiatre. «Jo sevišķi, ja cilvēks saprot, ka tāpat ir bijis jau iepriekšējos gados, ka izpausmes sākas līdzīgi, bet ar katru reizi ir smagākas un tas nav saistīts ar gaidāmajiem apkures rēķiniem vai ar to, ka, piemēram, priekšnieks vai draudzene sliktu vārdu pateikuši - tad ir pamats domāt par sezonālo depresiju un ir jāiet pie ārsta, lai uzlabotu savu dzīves kvalitāti. Ja depresijas epizodes ir bijušas jau divas reizes, tad pastāv 50-85% liela varbūtība, ka būs arī līdzīgas atkārtotas epizodes.»
Bioloģiski noteikta
Apkārtējie bieži vien nesaprot cilvēkus, kuriem ir depresija, domā, ka viņi tēlo, dramatizē, negrib saņemties un pildīt savus pienākumus. «Šī depresija ir bioloģiski noteikta un nav saistīta ar kaut kādiem psiholoģiskiem momentiem,» saka ārste. «Parasti psiholoģiskie momenti, piemēram, attiecību pasliktināšanās ar līdzcilvēkiem, kašķīgums, neapmierinātība, tendence saskatīt pārmetumus, ir saistīti galvenokārt ar tā dēvētajiem depresīvajiem domāšanas traucējumiem. Tam ir interpretācijas raksturs: cilvēks depresijā tendēts citu attieksmē saskatīt noniecinājumu, ignorēšanu, apvainojas uz līdzenas vietas, visu dramatizē, viņam liekas, ka neviens nemīl, nekad nav mīlējis un nemīlēs, viss ir slikti un drūmi.»
Jāatšķir no bipolāriem traucējumiem
Lai ārsta palīdzība būtu efektīva, pacientam ir atklāti jāatbild uz jautājumiem. «Cilvēki parasti nāk tad, kad iestājas depresijas epizode, kas var būt gan rudenī, gan kādā citā gadalaikā. Bet ir specifiski garastāvokļa traucējumi - bipolārie traucējumi, kur depresijas epizodes mijas ar izteikta garastāvokļa pacēluma - hipomānijas vai mānijas - periodiem. Tāpēc jāatbild atklāti, kad ārsts jautā, vai kādreiz ir bijis garastāvokļa pacēlums, kas turpinās ilgāk nekā četras dienas un kas nav saistīts ar psihoaktīvo vielu lietošanu,» uzsver psihiatre. «Hipomānijas epizodes izpaužas kā paaugstināta aktivitāte, fizisks nemiers, diezgan bieži ir miega traucējumi. Tipisks pacientes stāsts: «Es pamodos pustrijos no rīta, un manī bija tāds spēks, tāda enerģija, ka es nevarēju nogulēt gultā, cēlos un devos kārtot skapi.» Cilvēks tādos posmos ir ļoti runīgs, pārpilns ar idejām, viņam ir koncentrēšanās grūtības, paaugstināta seksualitāte, sākas netipiska, pat sevi kompromitējoša uzvedība. Nereti ir nepārdomātas un bezatbildīgas uzvedības epizodes ar naudas tērēšanu un kredītu ņemšanu, bet cilvēks pats uzskata, ka viss ir pareizi un ka viņam ir ģeniālas idejas. Viņš ir ļoti komunikabls, pat familiārs. Tas var beigties tikpat pēkšņi kā sācies un nomainīties pret nosacīti normālu uzvedību vai arī pret krišanu depresijā. Parasti jo izteiktāks un garāks ir pacēlums, jo smagāka depresija. Tāpēc noteikti jāstāsta ārstam, ka tādi posmi ir bijuši, lai varētu izpētīt, vai gadījumā nav runa par bipolāriem traucējumiem, jo tur nepieciešama principiāli cita ārstēšanas stratēģija, jākombinē absolūti cita tipa medikamenti. Lielākoties cilvēki stāsta tikai par tiem stāvokļiem, kad viņi ir neapmierināti, ar pasliktinātu garastāvokli, nespēku, koncentrēšanās un darbošanās grūtībām, bet diezgan grūti ārstam ir saņemt objektīvu informāciju par hipomānijas epizodēm, jo ar tām cilvēki parasti ir apmierināti un subjektīvi tendēti to uzskatīt par optimālo, vēlamo noskaņojumu. Protams, cilvēks var just pacēlumu, uzzinot kaut ko ļoti iepriecinošu vai kad ir iemīlējies, bet, ja tas turpinās četras dienas pēc kārtas un mēs neredzam tik brīnumjauka noskaņojuma iemeslus, tad tā ir hipomānija. To ārstēt iznāk reti, jo cilvēki nesūdzas, viņi ir subjektīvi apmierināti, jūtas ģeniāli, burvīgi, seksīgi. Ja hipomānijas dēļ radušās kādas nepatikšanas, tad gan arī ārstam stāsta: ar mani periodiski notiek kaut kas neparasts.»
Glāzīte nelīdzēs
Nav noslēpums, ka daudzas nelaimes cilvēki mēģina atvieglot, lietojot alkoholu. «Etilspirta pirmā ietekme ir eiforizējoša, garastāvoklis uzlabojas, cilvēkam sāk mainīties dzīves uztvere un liekas, ka nekādu problēmu nav, bet etilspirts ir neirotoksiska inde un tā noārdīšanās produkts acetaldehīds ir vēl toksiskāks,» skaidro L. Stoligvo. «Ja cilvēks iedzer tad, kad viņam ir depresija, pirmajās stundās var būt subjektīva sajūta, ka ir vieglāk, bet 4-12 stundas pēc pēdējās izdzertās alkohola porcijas var parādīties trauksme, kas noved pat līdz panikas lēkmēm, bet nākamajā dienā ir vēl drūmāks noskaņojums, jo gan etilspirts, gan acetaldehīds toksiski ietekmē tieši tās šūnas, kuras ražo serotonīnu un dopamīnu un kuras ir vainīgas depresijā, tajā skaitā sezonālajā depresijā. Tas veicina vēl dziļāku depresiju, un diezgan bieži cilvēks nākamajā dienā stāsta, ka viņam uznākuši pavisam lieli «melnie». Tā ir tikai sevis gremdēšana. Ja cilvēks mēģina uzlabot pašsajūtu ar jaunām alkohola devām, var sākties plosts un būs vēl cita liela problēma.»
Sezonāli depresīvo traucējumu ārstēšana
Ārstes vērojumi liecina, ka īpaši jutīgi cilvēki, kuri jau zina par savu problēmu, sāk manīt sezonālās depresijas epizodes tuvošanos - izmaiņas miega režīmā, nogurdināmībā un garastāvoklī jau augusta beigās, septembra sākumā, kad dienas garums kļūst īsāks, bet līdz ārstam parasti nonāk oktobrī, novembrī. «Ir vieglas slimības formas, kad cilvēks ilgu laiku nevēršas pie ārsta un ir nopietnākas formas, kad jau parādās funkcionēšanas traucējumi gan ikdienas pienākumos, gan darbā,» komentē psihiatre. «Ja parādās miega traucējumi, tad pie ārsta būtu jādodas nekavējoties. Man ir daži pacienti, kuri uz depresijas sezonu aizbrauc, piemēram, uz Taizemi. Nevar apgalvot, ka viņiem tur nav nekādu depresijas izpausmju, tomēr tās ir maigākas nekā uzturoties šeit. Taču lielākā daļa pacientu to nevar atļauties. Ja parādās grūtības tikt galā ar sevi, ar savu noskaņojumu, ar darbaspējām, labāk tomēr doties pie ārsta, kurš pēc diagnozes noteikšanas nozīmēs medikamentus. Tos lietojot, 2-3 nedēļu laikā stāvoklis sāk uzlaboties. Atkarībā no depresijas dziļuma ārsts izvēlas preparātus un ieteicamo ārstēšanās laiku. Ja ir tāda hroniska forma ar ikgadēju depresijas atkārtošanos un periodā starp depresijas epizodēm nav spontānas atveseļošanās, bet vienkārši sūdzības kļūst mērenākas, un cilvēkam jau ir bijušas vairāk nekā 2-3 epizodes, turklāt katru rudeni kļūst sliktāk, tad var gadīties, ka medikamentus nozīmē ilgstošai lietošanai, kas var turpināties gadiem. Jo ar katru nākamo depresijas epizodi pieaug varbūtība, ka tā ir hroniska forma, kas pati neapstāsies un nākamajā reizē simptomi būs arvien izteiktāki. Var teikt, ka mēs ar zālēm kompensējam zināmu deficītu, kurš konkrētajam cilvēkam diemžēl ir ieprogrammēts bioloģiskā līmenī.
Ja ir runa par bioloģiski aktīvām augu izcelsmes vielām, tad vieglos gadījumos iespējams izmantot asinszāli. Pēc pētnieku datiem, asinszāles efekts ir līdzīgs tricikliskiem antidepresantiem, bet arī blaknes ir līdzīgas. Jāņem vērā, ka var būt gan sirdsklauves, gan dažiem cilvēkiem, ja tiek izmantotas lielas devas - asiņošana, turklāt ne tikai no deguna, bet arī no kuņģa un zarnu trakta. Jāzina, ka ir divi augu izcelsmes preparāti, kurus kategoriski nedrīkst lietot paralēli ar jebkādu farmaceitisku preparātu: tā ir asinszāle un greipfrūti. Tajos ir kumarīnu tipa vielas, kuras pamatīgi bloķē tās aknu un zarnu fermentatīvās sistēmas, kas piedalās jebkuru ķīmisko molekulu noārdīšanā.
Ja, ārstējoties ar asinszāles produktiem, cilvēks jūt, ka stāvoklis turpina pasliktināties divas nedēļas, trīs nedēļas un jau gandrīz mēnesi, tad tomēr jādodas pie ārsta pēc farmaceitiska preparāta. Runājot par vispārējo ietekmi uz aknām, mūsdienu medikamenti ir nekaitīgāki par augu valsts līdzekļiem, turklāt tie darbojas mērķtiecīgāk.»
