Veselība: VESELĪBA: Kādi ir labdabīgie maniaki Komentēt
 
Veselība

VESELĪBA: Kādi ir labdabīgie maniaki

 
VAJADZĪGA AIZRAUŠANĀS. «Ir vērts pamanīt maniakalitāti jau bērnībā, lai to ievirzītu pozitīvā gultnē,» saka psihoterapeits Māris Belte / F64

Vārds «maniaks» visbiežāk saistās ar šausminošu tēlu, teiksim, asinskāru slepkavu vai sadistisku izvarotāju, kurš, acīm neprātīgi spīdot, vajā savus upurus. Grieķu vārds maníā patiešām burtiskā tulkojumā nozīmē «ārprāts, kaisle», bet plašākā izpratnē mānija ir vienkārši pārspīlēta nosliece, tieksme uz kaut ko.

«Stereotipu līmenī vairāk tiek akcentēts negatīvais, bet no šādas pieejas gribētos distancēties,» saka psihoterapeits, sertificēts biznesa konsultants Māris Belte. «Cilvēks var būt, piemēram, maniakāls pasniedzējs, politiķis, kolekcionārs vai mākslinieks, starp citu, maniakāli ir daudzi komponisti. Maniakam ir svarīgi ar kaut ko aizrauties, un savā izraudzītajā jomā viņš darbojas ar ārkārtīgu produktivitāti un efektivitāti, kaut arī mēdz būt samērā bezpalīdzīgs citās dzīves jomās.»

Pamatā - fizioloģisks mehānisms

«Maniakalitāte ir iedzimts stāvoklis, nevis slimība,» skaidro M. Belte. «Vienkāršoti var teikt, ka šiem cilvēkiem kādās smadzeņu zonās ir hiperuzbudinājums. To var redzēt arī enecefalogrammā. Uzbudinājums nedod mieru, traucē un rada diskomfortu. To varētu salīdzināt ar niezi situācijā, kad nav iespējams niezošo ķermeņa vietu pakasīt, piemēram, niez lauzta roka zem ģipša. Bet nieze izzūd, ja tajā brīdī šim cilvēkam pēkšņi uzbrūk nikns suns vai iedarbojas kāds cits jauns spēcīgs kairinātājs, kas nomāc iepriekšējo. Smadzenēs nav jušanas receptoru, tādēļ nav runa par niezi burtiskā nozīmē, bet cilvēks, kuram piemīt maniakalitāte, to izjūt kā diskomfortu, trauksmi, nemieru. Tā mazināšanai viņam vajadzīgi spēcīgi, iespaidiem bagāti kairinātāji, viņam ar kaut ko jāaizraujas.»

Bērnībā ieinteresēt par pozitīvo

Ir vērts pamanīt maniakalitāti jau bērnībā, lai varētu to ievirzīt pozitīvā gultnē. «Šie bērni parasti ir autiskāki, ilgi var spēlēties vieni paši un, ja viņiem nākas sastapties ar kaut ko, kas dod spilgtu apmierinājumu, spilgtus iespaidus, tad visdrīzāk viņi uz tiem arī fiksēsies,» norāda psihoterapeits. «Ja tādu bērnu paņems līdzi uz izrādi operas namā, kas jau pats par sevi viņam šķitīs milzīgs, grezns un krāsains, viņš ar interesi skatīsies un klausīsies priekšnesumus, gūs pozitīvas sajūtas un, iespējams, aizrausies, ar laiku kļūstot par maniakālu operas cienītāju vai par mūziķi. Bet spilgtus iespaidus dod arī negatīvas lietas, piemēram, ja šāds bērns, kurš neapzināti jūt iekšēju diskomfortu, nejauši parausta aiz astes kaķi, tad dzīvnieka skaļais ņaudiens arī var kļūt par spēcīgu, asu signālu, kas pārmāc smadzeņu «niezi», tāpēc kļūst labi un viegli. Ja bērns aizraujas, meklē šīs sajūtas atkal un atkal, tad no viņa var izveidoties sadists, kurš gūst prieku no dzīvnieku spīdzināšanas. Ir būtiski ieinteresēt šādu bērnu par kaut ko pozitīvu, un tas ir atkarīgs no audzināšanas un vides, no kuras cilvēks nāk.»

Maniakalitātes veidi

Atkarībā no tā, cik labi cilvēkam izdodas ar domām mazināt «niezi» smadzenēs, izšķir divus maniakalitātes veidus. Abstraktās maniakalitātes gadījumā cilvēks ir vairāk teorētiķis, kuram pietiek ar domām par savas aizraušanās objektu, lai justos labi. Savukārt fizioloģiskās maniakalitātes gadījumā ar domām nepietiek, vajadzīga rīcība, tāpēc šie cilvēki vairāk ir praktiķi. Ja divi draugi maniaki nolemtu studēt medicīnu, tad fizioloģiskais maniaks drīzāk izvēlētos ķirurģiju, bet abstraktais - terapiju. Ja būtu jāizvēlas vaļasprieks starp medībām un makšķerēšanu, tad abstraktais tips drīzāk būtu tas, kurš var visu dienu sēdēt pie upes ar ideju par zivi, savukārt fizioloģiskais dos priekšroku aktīvai medījuma vajāšanai, laužoties caur krūmiem. Fizioloģiskos maniakus bieži var sastapt, piemēram, starp gaļas izcirtējiem vai seno cīņu simulācijas pasākumu dalībniekiem. Abstraktie maniaki bieži kļūst par mācībspēkiem, zinātnes teorētiķiem. Interesanti, ka arī baznīcas izvēlē abiem tipiem ir atšķirīga pieeja - abstraktais drīzāk ies uz tādas konfesijas dievnamu, kas ir kā Dieva ofiss, bez īpašiem izskaistinājumiem un ceremonijām, savukārt fizioloģiskais meklēs košu, bagātīgi rotātu baznīcu, kur skan dziedājumi, tiek kvēpināts vīraks un praktizēti dažādi rituāli.

Iespējama arī jaukta tipa maniakalitāte.

Tāpat maniakalitātei var būt dažāda intensitāte. «Sievietes biežāk nekā vīrieši ir maniakālas, toties vīriešiem maniakalitāte ir intensīvāka,» stāsta psihoterapeits. «Jebkura māte ir viegli maniakāla attiecībā uz savu bērnu - tas ir normāli, ka viņa nedaudz pārspīlēti rūpējas par mazuli. Kaut kādā ziņā to var attiecināt uz jebkuru no vecākiem.»

Seja un gaita

Izrādās, ka cilvēkus ar izteiktu maniakalitāti var sazīmēt arī pēc sejas un gaitas. «Viņiem bieži raksturīga maskveida seja - mīmika kļūst skopāka, jo tai vienkārši pietrūkst inervācijas; smadzeņu operatīvā daļa ir aizņemta ar liela, spilgta tēla apstrādi,» saka M. Belte. «To var salīdzināt ar datoru, kura operatīvo atmiņu gandrīz pilnībā aizņem kāda programma, rezultātā ar to grūti darīt kaut ko citu. Abstraktās maniakalitātes gadījumā seja izskatās mazliet pat kā tāda kā sažuvusi, ar sasprindzinātu augšdaļu, bet fizioloģiskā tipa pārstāvjiem sasprindzinājums ir sejas apakšdaļas mīmikas muskuļos un seja ir tāda kā viegli pietūkusi, «piedzīta», par tādu mēdz teikt - gaļīga.

Maniaku var pazīt arī pēc gaitas. Operatīvās atmiņas pārslodze liek taupīt resursus arī šajā ziņā, tāpēc zūd plastiskums, kustības kļūst primitīvākas, stīvākas, tās ir mehāniskas, saraustītas un kokainas, ķermeņa augšdaļa var būt saspringusi, reizēm viņi ejot nevēzē rokas ritmā, var pārvietoties ļoti lēni vai ļoti ātri, var «autopilotā» soļot pa ielu, nepamanot paziņas. Protams, gaita cilvēkam var būt stīva arī dažādu citu iemeslu dēļ, bet, ja tā ir kombinācijā ar skopu sejas mīmiku, tad acīmredzot mums ir darīšana ar izteiktu maniaku.»

Sastopami visā pasaulē

«Aptuveni sešiem procentiem cilvēku piemīt maniakalitāte. Visvairāk tā izplatīta noslēgtos sociumos, piemēram, salu iedzīvotāju vidū, kas acīmredzot ir saistīts ar to, ka genofonds mazāk tiek «atšķaidīts» ar jaunām asinīm no citurienes,» komentē psihoterapeits. «Vismaniakālākā nācija no tāda viedokļa ir japāņi. Pat vienkāršu tējas dzeršanu viņi padara par sarežģītu ceremoniju, nemaz nerunājot par pārspīlēto korporatīvo kultūru, samuraju rituāliem u.c. Eiropā šāda sala ir Lielbritānija, kur arī redzam daudz pārspīlētu tradīciju, maniakālu turēšanos pie vērtībām, kas citiem ir neizprotamas. Maniakāliem cilvēkiem ir raksturīga «apaugšana» ar rituāliem. Vienlaikus viņi ir arī ļoti strādīgi un daudz var sasniegt, taču dzīve nav tā vieglākā, jo viņus dzen diskomforts, daudziem ir risks aizrauties ar alkoholu, un tad cilvēks maniakāli dzer, pēc tam - maniakāli nedzer un laimīgs nekad tā īsti nav bijis.»

Jāsaprot un «jāpārslēdz»

«Maniaki var būt ļoti produktīvi savā vienā darbības jomā un strādāt pārlieku aizrautīgi, viņi var darboties politikā, iet un cīnīties par ideju. Maniakam raksturīgi, ka viņš savā virzienā deg, bet viņam var zust sistēmiskais skatījums - cilvēks vairs nemana apkārt notiekošo un atstāj novārtā citas dzīves jomas, jo viņam ir tuneļveida redzējums. Piemēram, maniakāls mākslinieks, kurš glezno neapkurinātā darbnīcā, aizmirstot par ēdienu un miegu, sieva no viņa sen aizgājusi,» raksturo M. Belte. «Abstrakto maniaku problēma ir tā, ka viņi var domāt un domāt, bet nav pietiekamas fiziskas slodzes, kas ļautu izlādēties. Ja neizdodas uzturēt līdzsvaru starp emocionālo un fizisko slodzi, var biežāk krist postmaniakālajā depresijā. Psihiatrijā to sauc par bipolārajiem uzvedības traucējumiem. Kad ir produktīvā fāze, kurā var paveikt fantastisku darba apjomu, cilvēks sasola citiem par daudz, bet, kad nāk depresīvā fāze, nevar solīto izpildīt, un tas stāvokli pasliktina. Ja ir izteikti bipolārie traucējumi, jāmeklē psihiatra palīdzība. Viegla maniakalitāte var cilvēkam nākt tikai par labu, īpaši, ja viņš ir ar kaut ko aizrāvies, bet ir svarīgi, lai būtu līdzsvars starp emocionālo un fizisko slodzi, lai nepaliktu novārtā arī citas dzīves jomas, un to var palīdzēt sakārtot psihoterapeits.

Ja maniaks ir kāds no jūsu tuviniekiem, tad jārēķinās, ka viņam, iespējams, būs grūtības praktisku, sadzīvisku jautājumu risināšanā. Īpaši no abstraktā maniaka - teorētiķa ir naivi gaidīt, lai viņš, piemēram, labotu krānus. Cilvēks var būt atzīts ekonomikas profesors, kurš sarakstījis daudzas grāmatas, bet pats - ļoti nepraktisks.

Ja pārī ir divi maniakāli cilvēki, kuru intereses sakrīt, tā var būt ļoti spēcīga savienība, abiem domas lido vienā augstumā, un viņiem labi saskan, kaut arī citiem cilvēkiem pāris šķiet dīvains un varbūt mājās valda mākslinieciska nekārtība, maigi sakot.

Arī darba devējam der zināt - ja viņš pieņems darbā, piemēram, maniakālu programmētāju, tad uzņēmums būs ieguvis ļoti radošu darbinieku, kurš paveiks patiešām daudz. Tikai reizi pa reizei vajag viņu aizsūtīt uz mājām nomazgāties un atgādināt viņam, ka der padomāt arī par citām dzīves sfērām.»

Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *

Skaistuma pasaule

 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers