Ceturtdiena, 19.oktobris
Veselība | 18.maijs, 10:33
Ilze Zonne

Pētījumi: Psihiskās slimības samazina dzīvildzi vairāk nekā intensīva smēķēšana

Pret psihiskajām slimībām lielā sabiedrības daļā ir virspusēja attieksme: cilvēki vai nu uzskata, ka tas ir kaut kas ļoti nenopietns, vai arī domā, ka tur nav iespējams neko palīdzēt un pacientam, kurš vēršas pie psihiatra, tiks uzspiests nepieskaitāmības zīmogs.

Klīst arī mīti par to, ka, atņemot garīgo veselību, liktenis toties piešķirot labu fizisko formu, tāpēc psihiski slimie dzīvojot ilgāk, bet tajā pašā laikā viņiem visiem esot arī tieksme uz pašnāvību.

Kā ir patiesībā? Skaidro psihiatre Lada Stoligvo.

Psihiskās slimības ietekmē mirstību

2015. gadā, apkopojot 203 pētījumus no 29 valstīm, konstatēts, ka cilvēki ar psihiatriskām diagnozēm caurmērā dzīvo aptuveni 10 gadus mazāk nekā cilvēki bez šādām diagnozēm. «Tā ir ievērojama atšķirība,» komentē psihiatre. «Īpaši paaugstināta varbūtība nomirt ir pacientiem ar dažādas izcelsmes psihozēm; garastāvokļa traucējumiem un trauksmes sindromu. Aptuveni divas trešdaļas cilvēku ar psihiskiem traucējumiem mirst no dabīgiem cēloņiem un tikai 17,5% no nedabīgiem, kā, piemēram, avārijas, slepkavības, arī pašnāvības. Lai gan psihisko slimību pacientiem ir lielāks pašnāvības risks, nekādā gadījumā nedrīkst uzskatīt, ka viņi visi ir nolemti pašnāvībai. Pēc pētnieku slēdziena, 14% no nāves cēloņiem saistīti ar psihiatriskām problēmām - 29 pētījumā iesaistītajās valstīs tie ir astoņi miljoni cilvēku gadā. Lai varētu labāk palīdzēt, svarīgi ir psihiskās slimības laikus ārstēt.

Cits apkopojums, kurā tika analizēti 20 pētījumi, kas aptvēra 1,7 miljonus cilvēku un vairāk nekā 25 000 nāves gadījumu, ļāva pētniekiem secināt, ka psihiskās slimības samazina dzīves ilgumu vairāk nekā intensīva smēķēšana (20 un vairāk cigarešu dienā). Proti, psihiskās slimības samazina dzīves ilgumu aptuveni par 10-20 gadiem: bipolāro traucējumu gadījumā tie ir 9-20 gadi, šizofrēnijas gadījumā 10-20 gadi, narkomānijas gadījumā 9-24 gadi, hroniskas depresijas gadījumā 7-11 gadi. Intensīva smēķēšana atņem 8-10 dzīves gadus.»

Traucē aizspriedumi

Biežas psihisko slimību pavadones ir alkohola lietošana un narkomānija. «Cilvēki intuitīvi meklē vielas, kas dos atvieglojumu vai sniegs enerģiju, mazinās nemieru un īgnumu,» stāsta L. Stoligvo. «Diemžēl ļoti negatīva nostāja ir pret ārstēšanos pie psihiatra, tāpēc cilvēki nodarbojas ar šādu «pašārstēšanos», pēc tam veidojas atkarība - otra psihiska slimība, kas stipri apgrūtina ārstēšanu un pasliktina situāciju. Laikus meklēt palīdzību traucē stigmas. Piemēram, kāda paciente man sacīja, ka baidoties no psihiatriem, jo tie viņu «iespundēšot trakomājā», citi baidās, ka nonāks uzskaitē, par slimību uzzinās darba devējs vai arī radinieki panāks, ka cilvēks tiek atzīts par nepieskaitāmu. Šīs bažas ir pilnīgi nepamatotas. Izņemot gadījumus, kad cilvēka rīcība acīmredzami apdraud viņu pašu vai citus, vēršanās pie psihiatra ir absolūti brīvprātīga. Runa par piespiedu hospitalizāciju uz laiku var būt tikai tad, ja cilvēkam slimības dēļ ir bīstami atrasties ārpus slimnīcas sienām, piemēram, viņš badojas un pilnīgi ignorē pašaprūpi, mēģina izdarīt pašnāvību, kā arī tad, ja viņš ir veicis kādu pārkāpumu, ko konstatējuši kompetenti dienesti - ātrā palīdzība, ugunsdzēsēji, policija. Pirms piespiedu ievietošanas stacionārā jākārto sarežģīta juridiska procedūra. Kad akūtā simptomātika ir noņemta, pacientu izraksta, nozīmējot viņam turpmāku ambulatoru novērošanu, taču viņam ir absolūtas tiesības neiet pie ārsta, nelietot zāles un diemžēl turpināt iepriekšējo dzīvesveidu. Arī iekļaušana pacientu reģistrā neko ļaunu nenodara, tas vajadzīgs, lai būtu informācija par pacientu skaitu, diagnozēm un to izplatību, nepieciešamajiem medikamentiem, jo valstij ir jāzina, cik pacientiem būs jānodrošina šāda palīdzība. Ir ļoti stingri noteikumi, kurš un kādos gadījumos drīkst saņemt informāciju no reģistra. Darba devējs vai radinieki to neuzzinās, ja vien pacients pats neizstāstīs. Tāpat arī radinieks vai kāda cita persona nevar atnākt pie psihiatra un palūgt, lai ārsts izsniedz atzinumu par to, ka pacients ir nepieskaitāms. Ja tam ir objektīvs pamats, nepieciešama sarežģīta juridiska procedūra, kurā tiek ievērotas pacienta tiesības. Ir arī gadījumi, kad atnāk pacienta tuvinieki un jautā: «Dakter, vai jūs nevarētu viņam teikt, ka esat neirologs vai terapeits?» Nekādas maldināšanas nebūs, ārstam jāstādās priekšā un jāinformē par savu specialitāti. Tāpat arī nav iespējams uzaicināt psihiatru mājās, lai viņš, izliekoties par parastu viesi, «pavēro» pacientu.

Radinieki var pavadīt pacientu līdz psihiatra durvīm un izstāstīt, kādas ir viņa problēmas, bet tikai pacienta informēta piekrišana ļauj viņam nozīmēt ārstēšanu.»

Psihiskais un ķermeniskais nav nodalāms

Nevajadzētu aizmirst, ka organismā viss ir saistīts. «Ja cilvēkam ir, piemēram, diabēts, ļaundabīgs audzējs, sirds ritma traucējumi vai arteriālā hipertensija, agrāk vai vēlāk parādīsies arī kaut kādas sūdzības no psihiskās sfēras - lielākajai ķermenisko slimību daļai ir arī simptomi, kas saistīti ar garīgiem traucējumiem,» skaidro psihiatre. «Zināms, ka diabēts bojā kāju un acs tīklenes asinsvadus, bet acis ir kā smadzeņu turpinājums, ja retinopātija ir acs tīklenē, tad noteikti līdzīgas izmaiņas ir arī smadzenēs, ir miega problēmas, koncentrēšanās grūtības, depresija, nemiers. Tas viss ir jākoriģē. Ja cilvēkam ir psihiska slimība, tas nenozīmē, ka nevar būt arī vispārējas saslimšanas, taču gan viņš pats, gan ģimene, gan reizēm arī ārsti ir tendēti visu saistīt ar psihisko patoloģiju.

Psihiatram jāstrādā ciešā sadarbībā ar ģimenes ārstu. Kopš pagājušā gada ģimenes ārstiem ir tiesības izrakstīt kompensējamos medikamentus hroniskas depresijas viegla un vidēja smaguma epizodes gadījumā. Ja ir smaga depresija vai līdz ar to somatoformie traucējumi, trauksmes neiroze vai citas izpausmes, tad tas jau ir psihiatra kompetencē. Savukārt mēs, psihiatri, pirmreizējos pacientus bieži nosūtām pie ģimenes ārsta veikt noteiktus izmeklējumus, lai izslēgtu kādas citas slimības, kuras var izpausties līdzīgi.»

Zāles: cilvēki neorientējas, bet runā

Dzeltenajā presē un internetā daudz rakstīts par psihiatrijā lietoto zāļu kaitīgumu, tajā pašā laikā redzams, ka izteikumu autoriem nav izpratnes par dažādām medikamentu grupām, viņi tās jauc, bet tas nekavē zāles kritizēt un vainot dažādās nelaimēs.

Objektīvo situāciju raksturo 2015. gadā Zviedrijā veiktais pētījums, kurā piecu gadu garumā novēroja 21 000 pacientu ar šizofrēniju. «Šiem pacientiem nozīmē pretšizofrēnijas zāles antipsihotiķus - neiroleptiķus; antidepresantus un benzodiazepīnus - trankvilizatorus,» stāsta ārste. «1438 no viņiem parakstītos medikamentus nav lietojuši. Tika konstatēta saistība starp antipsihotiķu lietošanu un mirstības mazināšanos salīdzinājumā ar pacientu grupu, kura nelietoja medikamentus. Tātad, pateicoties šīm zālēm, tiek saglabāta dzīvība lielākam cilvēku skaitam un palielinās dzīves ilgums. Arī pārdozēšanas gadījumā no mūsdienu neiroleptiķiem varbūtība nomirt ir ārkārtīgi maza, tur vajadzētu milzīgas devas.

Runājot par benzodiazepīniem, aina bija pretēja, mirstība lielāka, to lietošana tiek saistīta ar sirds un asinsvadu problēmām. Latvijā diemžēl benzodiazepīnu izmantošana ir pārmērīga, pat salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu pie mums tos nozīmē vairāk. Arī Kanādas un Francijas pētnieki savās 2015. gada publikācijās norāda, ka, neskatoties uz jaunu ārstēšanas protokolu, daudzi vispārējās prakses ārsti turpina nozīmēt benzodiazepīnus bezmiega, trauksmes un citu traucējumu ārstēšanai, kaut arī jaunākie pētījumi liecina, ka tāda taktika veicina demences un Alcheimera slimības risku. Lai novērstu tādu varbūtību, būtu jāizmanto citas grupas preparāti - antidepresanti. Kanādā tika analizēti 9000 pacienti, kuri lietoja benzodiazepīnus līdz trim mēnešiem, un viņiem plānprātības risks bija līdzīgs kontrolgrupai, kas šādas zāles nedzēra. Tātad īslaicīga lietošana ir droša. No trim līdz sešiem mēnešiem lietojot, risks bija 32%, bet, ja lietošanas ilgums bija seši mēneši un vairāk, risks jau sasniedza 84%. Arī Francijā veica līdzīgus pētījumus ar cilvēkiem, kuri vecāki par 65 gadiem, un konstatēja, ka benzodiazepīnu lietošana saistīta ar paaugstinātu krišanas, traumu un nejaušas pārdozēšanas risku.

Pēdējo 15 gadu laikā ir daudz pētījumu par antidepresantiem, kuros konstatēts, ka tie uzlabo neiroģenēzi - šūnu dalīšanās procesu, pateicoties kuram starp neironiem veidojas jauni kontakti, jaunas sinapses, uzlabojas savienojumu kvalitāte, mēs varam vairāk atcerēties, iegaumēt jaunu informāciju. Būtu vēlams, lai cilvēki to zinātu.».