Kaut arī labi zinām, ka ziemā cilvēki mēdz paslīdēt apledojušās ielās, kritieni un tiem sekojošās traumas vienmēr nāk negaidīti, uz īsāku vai ilgāku laiku izjaucot plānus daudzās dzīves jomās. Tie, kuriem pašiem nekad šāda liksta nav gadījusies, cietušo gan pažēlo, tomēr arī pārmet: vai tad tu tiešām nevarēji uzmanīties? Diemžēl slidenajās ielās ļaudis zaudē modrību biežāk nekā aktīvi nodarbojoties ar ziemas sporta veidiem.
«Cilvēki ne vienmēr spēj pielāgoties straujajai laika apstākļu maiņai,» saka Rīgas 2. slimnīcas traumatologs ortopēds Jegors Kovaļevskis. «Kad vienu dienu iestājas atkusnis, bet nākamajā rītā viss ir sasalis, tad cilvēks, kuram ir paradums steigties uz darbu, izskrienot no mājas pēdējā brīdī, lai nenokavētu sabiedrisko transportu, var pakrist un gūt traumu. Kritieni bieži gadās arī vietās, kur mašīnas mēdz bremzēt vai izdarīt pagriezienus, noblietējot sniegu un pārvēršot to ledū. Gājēji krīt un gūst traumas arī uz slikti notīrītām ietvēm. Izvaicājot pacientus, mēs cenšamies noskaidrot, kādā ielā tas noticis. Protams, nevar prasīt, lai cilvēks spētu precīzi nosaukt nama numuru, bet pietiek, ja norāda aptuveno rajonu. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta personāls, kas šādu pacientu nogādā slimnīcā, par to ziņo pašvaldības policijai, un policisti apmeklē cietušo, lai sastādītu attiecīgu protokolu. Ja pacients slimnīcā ierodas patstāvīgi, tad policijai viņš par notikušo var ziņot pats.»
Kritiens. Kas tālāk?
«Katram cilvēkam ir atšķirīga vispārējā reakcija uz kritienu - citiem ir šoks izbīļa dēļ, citiem - sāpju dēļ, bet kādu varbūt visvairāk satrauc, kā viņš tajā brīdī izskatās,» komentē ārsts. «Nav jāsteidzas tūlīt pielēkt kājās. Vispirms jāpamēģina guļot pakustināt rokas un kājas, jānoskaidro, vai tās kustas un vai kustinot sāp vai nesāp, kurā vietā sāp un cik stipri sāp, jo viena lieta ir sasitumi, bet pavisam cita - nopietni lūzumi, kuru gadījumā diez vai izdosies piecelties un būs jūtamas diezgan izteiktas sāpes.»
Vislabāk, ja tuvumā ir kāds, kurš var palīdzēt uzmanīgi piecelties, jo pašam, atrodoties uz slidenas virsmas, tas var izrādīties grūti. «Es ieteiktu vismaz nokļūt līdz tuvākajam soliņam, jo gulēt uz zemes ziemā nav prāta darbs,» norāda J. Kovaļevskis. Arī šodien mūsu vidū ir cilvēki, kuri izgājuši speciālu apmācību un prot pareizi sniegt pirmo palīdzību, uzlikt pagaidu pārsēju, piemēram, pakarinot traumēto roku lakatiņā. Ja līdzās ir šāds palīgs, tā ir laime nelaimē. Tālāk ir būtiski nonākt medicīnas iestādē, kur var saņemt profesionālu traumatoloģisku palīdzību. Daļa cietušo spēj tur nokļūt paši vai ar tuvinieku palīdzību, daļu stacionārā nogādā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki.
Galvenokārt cieš rokas un kājas
Paslīdot uz apledojušas ielas, visbiežāk cieš rokas plecu apvidū, plaukstu pamatnes, kā arī kājas gūžu locītavu tuvumā un potīšu rajonā, reizēm - ceļgali un elkoņi. Ja pacientam ir mugurkaula trauma, viņš tiek nogādāts atbilstoša profila slimnīcā.
«Mēs izmeklējam cietušo rentgenoloģiski, ja nepieciešams, veicam arī asinsanalīzes. Ja ir vajadzīga operatīva ārstēšana, tad pacients tiek stacionēts. Ja operācija nav nepieciešama, tad veicam traumētās ekstremitātes imobilizāciju ar ģipša pārsējiem un varam pacientu ārstēt konservatīvi,» stāsta traumatologs. «Darbnespējas ilgums atkarīgs no traumu veida. Ja tas ir sasitums, tad darbnespēja ilgst 2-3 nedēļas, bet ja ir lūzums, tad tā var turpināties arī pusgadu vai gadu atkarībā no tā, kādā līmenī ir lūzums un kādu darbu cilvēks ikdienā strādā.»
Traumas reibumā
Alkohola cienītāju īpatsvars mūsu sabiedrībā diemžēl nemazinās. Ārsts stāsta, ka pēdējos gados alkohola reibumā dažādas traumas bieži gūst darbspējīgi cilvēki 40-60 gadu vecumā un tur vairāk vainojams dzīvesveids, nevis gadalaiks. Pretstatā tautā valdošajam uzskatam, ka dzērājs noveļas atbrīvoti «kā maiss» un tāpēc pat nesasitas, īstenībā cilvēki alkohola reibumā mēdz krītot gūt arī diezgan nopietnas traumas, var arī nosalt, tāpēc vajadzētu izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību vai pašvaldības policiju.
Prātīga attieksme un labi apavi
Visbiežāk slidenās traumas piemeklē vidēja un vecāka gadagājuma cilvēkus, kuriem kauli kļuvuši trauslāki osteoporozes dēļ. «Lielākā daļa no šiem pacientiem nezina, ka viņiem ir osteoporoze,» stāsta J. Kovaļevskis. «Lai gan pastāv skrīninga metodes, kas ļauj pārbaudīt kaulu blīvumu, cilvēki uz šo izmeklējumu nav bijuši, vai arī ģimenes ārsti viņiem nav to ieteikuši. Osteoporozes skartie kauli dzīst sliktāk, šādiem pacientiem ir arī sliktāka asinsrite. Turklāt, jo cilvēks mazāk kustas, jo viņš kļūst nespēcīgāks, pievienojas sirds problēmas, galvas reiboņi. Gados vecākus pacientus mēs cenšamies pēc iespējas ātrāk operēt un dabūt uz kājām. Jo ilgāk pacients guļ, jo mazāka varbūtība, ka tas izdosies, jo bez adekvātas slodzes osteoporoze progresē straujāk, iet zudumā kaulu masa, un tie kļūst trauslāki.»
Netrūkst arī tādu senioru, kuri, baidīdamies krist, ziemā vispār izvairās doties ārā. Ārsts iesaka tomēr rūpēties, lai seniori regulāri dotos pastaigās, vislabāk - kopā ar kādu pavadoni. Prakse rāda, ka gados vecāki cilvēki bieži vien cenšas iziet no mājas pašā rīta agrumā, lai dotos uz tirgu, veikalu vai pastu. Ziemā prātīgāk būtu mazliet uzgaidīt, kamēr tiek notīrīts sniegs, lai nebūtu jābrien caur kupenām.
Lai maksimāli izvairītos no kritieniem, nepieciešami ziemas sezonai piemēroti stingri apavi ar rievotu, neslīdošu zoli; slidenā laikā labāk atteikties no augstpapēžu zābakiem un nekādā gadījumā neiziet no mājas čībās, piemēram, lai iznestu atkritumus, jo arī tas mēdz beigties ar traumu.
Rehabilitācija
«Kamēr cilvēks atrodas slimnīcā, cenšamies viņam nodrošināt rehabilitāciju pašu spēkiem, mums ir fizioterapijas nodaļa. Daļa pacientu arī pēc izrakstīšanās turpina apmeklēt mūsu fizioterapeitus. Daudz kas atkarīgs no cilvēka līdzestības - ja viņš atsakās nodarboties ar fizioterapeitu, uzskatot, ka tas būs sāpīgi, vai arī viņam vienkārši ir slinkums, tad slimības vēsturē tiek veikts attiecīgs ieraksts un ar varu vingrot nevienu nepiespiež,» stāsta ārsts. «Tomēr jāsaprot, ka, atgriežoties mājās un liekoties gultā, nekas labs nav gaidāms. Jauns cilvēks pēc kāda laika piecelsies, bet seniors var tā arī palikt gulošs. Ļoti labi, ja pēc ārstēšanās slimnīcā var doties uz specializētu rehabilitācijas centru, bet diemžēl ne visiem ir tāda iespēja.»
Drošībai - staigāšanas palīgierīces
Cilvēkus, kuri izmanto dažādas staigāšanas palīgierīces, ielās varam sastapt arvien biežāk. Tie ir kvalitatīvi spieķi ar maināmu augstumu, spieķi ar papildu atbalstu apakšā, dažādi kruķi, atbalsta rāmji ar riteņiem un bez tiem. Ir arī staigāšanas palīgierīces, kas aprīkotas ar grozu, lai lietotājiem nebūtu jāpārnēsā krava, jo cilvēkiem ar osteoporozi smagumu nešana pati par sevi spēj izraisīt lūzumus.
«Iegādāties staigāšanas palīgierīces ieteicams specializētos ortopēdiskos veikalos,» norāda J. Kovaļevskis. «Tajos strādā fizioterapeiti, kuri palīdz izvēlēties un pielāgot pareizo ierīces veidu. Speciālista konsultācija ir vajadzīga, jo pašam izdarīt pareizu izvēli būtu sarežģīti. Parasti, pacientam izrakstoties no stacionāra, piederīgie interesējas, kādi palīglīdzekļi ir ieteicami, un mēs varam izsniegt speciālu izziņu par to, kādas ierīces ir vajadzīgas.».
