Veselība: KĀ ĪSTENOT: Veselīgu apņemšanos ABC Komentēt
 
Veselība

KĀ ĪSTENOT: Veselīgu apņemšanos ABC

 
Shutterstok

Solījumi, kurus cilvēki, jaunu gadu sākot, dod sev un citiem, bieži attiecas uz veselības stiprināšanu: lietot pareizu uzturu un notievēt, vairāk kustēties, biežāk doties svaigā gaisā, atmest smēķēšanu, nešķiest tik daudz laika sociālajos tīklos, bet tā vietā kārtīgi izgulēties. Valstīs, kur Jaungada solījumi ir visaptveroša tradīcija, statistika liecina, ka pēc nedēļas tos vēl pilda ap 70% cilvēku, pēc pusgada – labi ja 40%, bet īstenot solīto izdodas 8–12 procentiem. Kādi ir priekšnoteikumi, lai iekļūtu šo veiksminieku pulciņā, – par to saruna ar psiholoģi Zani Siliņu un klīnisko psihologu Edgaru Skrodeli.

Koķetēšana ar komforta zonu

- Moderna frāze: kaut ko var sasniegt tikai tad, ja cilvēks izkāpj no savas komforta zonas. Pat vēl kategoriskāk - dzīve sākas tur, kur beidzas komforta zona. Bet kas tā īsti ir?

Zane Siliņa: - Zinātniska komforta zonas definējuma nav, līdz ar to katram ir savs, pozitīvs vai negatīvs, konteksts, kādā viņš izmanto šo vārdu salikumu.

Edgars Skrodelis: - Pats nosaukums ietver sevī atbildi - tur, kur tu jūties komfortabli. Bet gribu noteikti piezīmēt - lai varētu no komforta zonas iziet, tajā vispirms ir jānokļūst. Viena no cilvēka īpatnībām ir tendence dominēt, kaut nedaudz pakārtot visu savām iegribām un vajadzībām, panākt, lai apkārtējie būtu no viņa zināmā mērā atkarīgi. Labāk gribas lauzt citus, nevis pārvarēt sevi, kas ir daudz grūtāk. Tomēr apgalvojums, ka tikai, izejot no komforta zonas, kaut ko var sasniegt, ir sekls. Es vienmēr atceros Stīva Džobsa domu - nav jāstrādā daudzas stundas diennaktī, ir jāstrādā gudri.

Z. S.: - Komforta zonas pamešana nav pašmērķis, un tā automātiski negarantē sasniegumus. Piemēram, kādam cilvēkam komforta zona ir mājas, kur var atpūsties, atjaunoties un justies saskaņā ar sevi. Ja viņš aizbrauc uz ārzemēm mācīties vai strādāt, tad automātiski zaudē ļoti daudz no savām pamatvajadzībām, kas ļauj justies labi, un galu galā viņam jāsāk lietot antidepresantus. Līdz ar to, pirms spert soli laukā no komforta zonas, pašam jābūt skaidrībā par to, kāds ir tavs motīvs, virsuzdevums, kā vārdā tu to dari.

Saprast pašam sevi

- Nav gatavas receptes, kā padarīt savu dzīvesveidu fiziski un garīgi veselīgu, jo katrs cilvēks ir unikāls.

Z. S.: - Vispirms ir būtiski saprast, kas cilvēku dara laimīgu. Ir četras fundamentālas lietas, kas mainās, ejot cauri dzīves attīstības posmiem, un arī komforta zona mainās līdz ar gadiem. Pirmā lieta, kas īpaši raksturīgs bērnībai, ir «mežonīgais prieks», piemēram, saņemot kinderolu, bet jau pēc divām minūtēm var sākt raudāt. Otrā lieta ir apmierinājuma sajūta, kas nāk, iespējams, caur ļoti lielu piepūli, bet pēc tam cilvēks jūtas laimīgs. Trešā lieta ir darbības, kuras darot, mēs varam justies laimīgi, un ceturtā lieta ir miers - kad mēs esam pilnīgā mierā paši ar sevi un apkārtējo pasauli. Te nu mums katram pašam jāizvērtē, kas kurā dzīves posmā ir uz mūsu laimes pjedestāla pirmajā, otrajā, trešajā un ceturtajā vietā, un tad arī varam labāk saprast, ko mums nozīmē ieiešana vai iziešana no komforta zonas.

E. S.: - Izpētīts, ka līdz pusaudžu vecumam cilvēka smadzeņu apgabali attīstās nelineāri, nevienādā ātrumā, šis disbalanss rada lielas problēmas, tāpēc ir grūti runāt par kaut kādu komforta zonu. Mēs runājam par motivāciju - kā sevi piespiest darīt lietas, kuras negribam darīt. Savulaik vieslektors M. A. Reinecke no ASV Ziemeļvesternas universitātes stāstīja par eksperimentu, kur grupai piecgadīgu bērnu tika piedāvāta izvēle - saņemt divas konfektes tūlīt vai piecas konfektes pēc pusstundas. Tikai daži izvēlējās otro variantu. Grupa tika novērota, līdz sasniedza pieaugušu cilvēku vecumu, un izrādījās, ka tieši šie daži ir veiksmīgāki mācībās, sportā un citās dzīves jomās. Lektors norādīja, ka pirmais galvenais pedagoģiskais princips ir - nedot bērniem visu tūlīt, viņiem ir jāiemācās domāt ilgtermiņā, atlikt baudu. Ja to neapgūst, cilvēks arī nav gatavs ilgtermiņa rūpēm par veselīgu dzīvesveidu. Turklāt mūsu reģionā iedzīvotāji joprojām veselību neuztver kā kapitālu, līdz ar to nav motivēti ilgtermiņā nodarboties ar savu ķermeni.

Sev, nevis uzspiestam standartam

- Vēl viens aspekts, par ko jātiek skaidrībā, pirms vispār formulējam savus mērķus - vai tie patiešām vajadzīgi mums pašiem vai varbūt pakļaujamies tuvinieku, draugu vai sabiedrības stereotipu varai.

E. S.: - Sociālajos tīklos atradu stāstu par brīnumbērnu, kurš bērnībā bija ļoti muskuļots un tika dēvēts par pasaulē stiprāko zēnu. Tagad viņš ir pavisam parastas miesasbūves puisis. Izrādās, ka ar fitnesu zēns nodarbojies tikai tāpēc, ka tā gribējis tēvs, bet, kļūstot patstāvīgs, «muskuļu pumpēšanu» atmetis, jo dzīvē ir tūkstošiem interesantāku lietu. Pakļaušanās tuvinieku spiedienam vai kaut kādām sabiedrībā valdošām klišejām var beigties arī ar veselības sabojāšanu. Piemēram, ir trīsdesmitgadnieki, kuriem sākotnēji bijis labs, interesants darbs, pietiekami ienākumi, mājoklis, jauka ģimene, taču apkārtējie teikuši: tev ir tik liels potenciāls, tu varētu būt miljonārs, taisi savu biznesu! Viņi ļāvušies pierunāties, ņēmuši kredītus, atteikušies no miega, sagrāvuši ģimeni un tagad ir kļuvuši par psihologu klientiem. Problēmas ar potenci, veģetatīvā distonija, problēmas ar komunikāciju, atkarības... Viņi ir izgājuši no komforta zonas, lai sasniegtu mērķi nopelnīt ļoti daudz naudas. Jautāju: «Kādu konkrētu summu tu gribi, lai būtu dzīvē laimīgs?» Neviens vēl nekad nav spējis atbildēt. Cilvēks sabojā savu veselību un dzīvi kāda mistiska mērķa labā, kuru viņš nesasniedz, jo nezina, ko grib sasniegt.

Lielākoties tas, kas vajadzīgs laimei, mums jau ir, tikai mēs diemžēl to sākam pieņemt kā pašsaprotamu. Kāda kliente, kurai bija ēšanas traucējumi, apgalvoja, ka būt veiksmīgai nozīmē būt tievai. Es jautāju - vai tad mūsu sabiedrībā par veiksmīguma simboliem drīzāk neuzskata luksusa auto un dārgus apģērbus? Jā, bet ja pie kluba piebraukšot divi grezni auto un no viena izkāpšot tieva sieviete, bet no otra - resna, tad veiksmīgāka būšot tā tievā. Gadiem ejot, es aizvien vairāk domāju par to, ka vecāki, pedagogi un visa sabiedrība rada mums viltus identitāti un viltus mērķus, sākot jau ar izteikumu: ja tev skolā nebūs labas atzīmes, tad nebūsi veiksmīgs dzīvē. Lai gan redzam, ka panākumus bieži vien gūst tie, kuri nemaz īpaši labi nemācījās.

Z. S.: - Galvenais ir nepazaudēt iekšēju cerību un dzīvessparu darīt to, kas mums patiešām sagādā prieku. Ja sieviete jūtas gluži labi, būdama nedaudz apaļīga, viņai nav jāpakļaujas sociuma uzspiestajam priekšstatam, ka obligāti jābūt tievai. Cits jautājums, ja liekais svars traucē pieliekties un aizsaitēt apavus vai veicina muguras sāpes - tas patiešām var dot motivāciju iziet no savas komforta zonas, lai svaru normalizētu.

Motivācijas spēks

E. S.: - Nāk prātā izcilais psihoterapeits Miltons Eriksons. 17 gadu vecumā viņš pārcieta poliomielītu, brīnumainā kārtā izdzīvoja, bet palika ratiņkrēslā, bez krāsu redzes, ar neskaidru runu, bet, neraugoties uz to, spēja iegūt izglītību psiholoģijā un medicīnā, gūt izcilus panākumus un arī radīt astoņus bērnus. Kad viņam jautāja, kā izdevies to sasniegt, Eriksons atbildēja - man ir priekšrocība, kuras jums nekad nebūs, un tāpēc necentieties atdarināt manu dzīves ceļu, bet dariet tā, kā jums ir labi. Viņam bija tikai divi varianti - palikt savā komforta zonā ratiņkrēslā vai ar milzu pūlēm celties, norūdīties un vingrot. Viņam tāda komforta zona bija neciešama. Mēs parasti neesam tik krasas dilemmas priekšā un visapkārt ir bezgalīgi daudz «acumirklīgā prieka mērkaķu», kas saka - hei, tagad pasēdēsim internetā, tagad paniekosimies tur, tagad - vēl tur, un tā arī mēs no savas komforta zonas neesam spiesti iziet.

Esi sociāli aktīvs

- Veselīga dzīvesveida padomos arvien biežāk ietverts šāds ieteikums. Kāds tam sakars ar veselību?

E. S.: - Miltons Eriksons norādīja, ka sociālā vide, draugi, ģimene dod vienu no dzīvesspara elementiem. To apliecina arī pētījumi. Piemēram, tika analizētas atšķirības starp diviem Itālijas ciematiem, no kuriem vienā ir īpaši daudz ilgdzīvotāju. Pētnieki secināja, ka noteicošais nav klimats, uzturs vai tamlīdzīgi faktori, bet tieši radu būšana, draudzīgās saites, kopīgi svētki un arī ķīviņi ir tas, kas viņiem ļauj būt veseliem, stipriem un sparīgiem. Ja cilvēks ir tādā nepārtrauktā sociāli aktīvā kustībā, vitāls un dzīvespriecīgs, tad viņš ir apmierināts un jūtas vesels, arī vecuma kaites mazāk liek sevi manīt.

Pārvērst par spēli

E. S.: - Kad man vajadzēja sevi motivēt kādam darbam, vaicāju pieredzējušam vecākam kolēģim, kā viņam tas savulaik izdevies. Atbilde bija - es to pārvērtu par spēli pašam ar sevi. Kad tu definē savu mērķi kā spēli, tā nav vairs piepūle un sevis laušana; tu saproti, ka tas nemaz nav tik grūti, bet var būt interesanti un pat jautri - izdomāt projektu un to novadīt no A līdz Z. Saliekot plānu un saprotot veicamās darbības, tas pārvēršas par reāli paveicamu uzdevumu. Piemēram, tie, kuri vēlas notievēt, parasti zina, kādam vajadzētu būt ideālajam svaram un izmēriem. Bet vai viņi redz sevī to cilvēku, kādu gribētu redzēt? Visbiežāk - ne, jo nekad tādi nav bijuši. Lai kļūtu par to, kas jūs nekad neesat bijuši, jums ir jādara lietas, kuras jūs nekad neesat darījuši. Cilvēks saka: es mēģināju un cerēju, ka man sanāks. Šie divi vārdi - mēģināt un cerēt - ir jāizskauž no leksikas. Dariet, nevis mēģiniet, un jūs atklāsiet, ka daudzas lietas paveikt ir vieglāk, nekā domājāt.



Komentāri [0]
Nav pievienots neviens komentārs.
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers