Ja bērns piedzimis vājdzirdīgs un īsti nezina, kā ir dzirdēt labi, viņš saskaras ar nopietnām grūtībām, apgūstot runāto valodu. Tas ir pavisam citādi nekā gadījumā, kad dzirde pavājinās pieaugušam cilvēkam, kuram runāt nav jāmācās. Bērnam, kurš piedzimis ar paliekošu vājdzirdību, draud vesels problēmu komplekss: dzirde – valoda – komunikācija – psihiskas un emocionālas problēmas. Lai tā nenotiktu, izšķirīga loma ir dzirdes palīgierīcēm.
Pateicoties ABLV Charitable Foundation programmai Palīdzēsim dzirdēt!, ar ziedotāju atbalstu deviņos gados jau 333 bērni ir saņēmuši augstas kvalitātes dzirdes aparātus vairāk nekā 600 000 eiro vērtībā. Līdz 31. decembrim visi aicināti piedalīties akcijā ar savu ziedojumu, un katram ziedotajam eiro ABLV Charitable Foundation pievienos savējo, tā dubultojot kopējo ziedojumu.
Jānodrošina maksimālas iespējas
«Ir ļoti svarīgi, lai bērni saņemtu viskvalitatīvākos dzirdes aparātus. Daudzkanālu digitālie dzirdes aparāti veidoti tā, lai vājdzirdīgajam bērnam būtu maksimāla iespēja apgūt valodu, lai viņš maksimāli labi dzirdētu cilvēku runāto neatkarīgi no akustiskās vides, kurā uzturas,» skaidro Latvijas Bērnu dzirdes centra vadītāja audioloģe Sandra Kušķe (attēlā). «Piemēram, trokšņainā bērnudārza grupiņā viņš atrodas lielā skaņu virpulī - citi klaigā, kāds pūš stabuli, garām brauc mašīna, audzinātāja kaut ko saka, bet patiesībā nevienu no šiem skaņu avotiem vājdzirdīgais bērns īsti precīzi neuztver. Šādiem bērnam tiek sagādāti dzirdes aparāti par valsts budžeta līdzekļiem, un nevar apgalvot, ka tie būtu nederīgi, tomēr valsts iespējas netiek līdzi straujajai tehnoloģiju attīstībai, tāpēc gan paši bērni, gan viņu vecāki un arī mēs, mediķi, esam gandarīti par sadarbību ar ABLV Charitable Foundation. Dzirdes aparāti ik gadu nepieciešami 70-90 bērniem, aptuveni pusei ir pirmreizēji konstatēta vājdzirdība, bet pārējiem nepieciešami jauni aparāti, jo dzirde ir mainījusies vai arī līdzšinējās ierīces gadu gaitā ir tehnoloģiski novecojušas.»
Vai viņš runās?
«90-95% gadījumu vājdzirdīgi bērni piedzimst ģimenēs, kurās vecāki ir dzirdīgi un runājoši,» stāsta ārste. «Pirmais jautājums pēc tam, kad mēs pasakām, ka diagnoze ir paliekoša vājdzirdība, vienmēr ir viens: vai viņš runās? Tas atkarīgs no četriem galvenajiem faktoriem. Pirmkārt, ļoti liela loma ir dzirdes traucējumu pakāpei - jo tā lielāka, jo grūtāk apgūt runu. Otrkārt, ir būtiski, kad problēmu esam konstatējuši - jo agrīnāk, jo lielākas cerības. Pateicoties skrīninga diagnostikai, izmantojot otoakustiskās emisijas (OAE) aparatūru, arvien biežāk dzirdes problēmas izdodas konstatēt jau zīdaiņiem, bet reizēm var būt arī progresējoša vājdzirdība, kas parādās laika gaitā, un bērns nonāk mūsu redzeslokā vēlāk. Treškārt, jo labāka ir dzirdes palīgierīces tehnoloģija, jo lielākas iespējas bērnam dzirdēt tīru, skaidru, saprotamu valodas signālu un to arī iemācīties. Un, ceturtkārt, tas, vai bērns runās, ir atkarīgs no viņa intelekta, jo gadās, ka līdztekus vājdzirdībai ir arī dažādi citi, tostarp - garīgās attīstības traucējumi, kas padara valodas apguvi praktiski neiespējamu. Šie faktori nosaka, kāpēc viens bērns runā labi, bet cits - slikti.»
Nedrīkst zaudēt laiku
«Ja zīdainītis dzird slikti, tad mēs veicam padziļinātu dzirdes izmeklēšanu medikamentozā miegā. Kamēr bērns guļ mierīgi, mēs varam ar savām tehnoloģijām precīzi noteikt, kā viņš dzird smadzeņu stumbra līmenī,» stāsta S. Kušķe. «Tas ļauj objektīvi spriest, vai viņam ir dzirdes traucējumi un cik tie izteikti. Nākamais solis - bērnam pēc iespējas ātrāk ir jāsaņem dzirdes aparāti un jāuzsāk dzirdes treniņi. Pēc trim mēnešiem mēs izvērtējam, vai ar aparātiem dzirde ir uzlabojusies. Ja ir, tad sakām - turpiniet lietot aparātus un apmeklēt logopēdu, arī mikrologopēdu, ja bērns maziņš. Un, protams, vecākiem mājās ar bērniņu jānodarbojas, kā to mācījis speciālists. Ja dzirdes slieksnis arī ar aparātiem paliek ļoti zems un vecāku vēlme ir darīt visu, lai bērns dzirdētu labāk, un viņi dokumentāri apliecina, ka vēlas kohleāro implantāciju, tad bērns tiek operēts - iekšējā ausī ievieto kohleāros implantus, kas paliks tur visu mūžu. Pēc 4-6 nedēļām veicam implantu ārējās daļas pievienošanu un tālāk laika gaitā - implanta regulēšanu. Kritiskais valodas attīstības periods ir no dzimšanas brīža līdz divu gadu vecumam. Ja dzirdes traucējumus konstatē tikai pēc tam, bērna valodas attīstība ir apgrūtināta. Kad vājdzirdību atklājam, jautāju vecākiem, vai viņi to nemanīja, un vecāki atbild - nē, nemanījām un arī ģimenes ārsts neko neteica. Dažkārt vecāki psiholoģiski nepieņem, ka bērns varētu slikti dzirdēt. Savukārt bērni adaptējas un intuitīvi jūt, ko no viņiem grib, orientējas pēc ķermeņa kustībām vai mīmikas, un ir grūtāk pamanīt, ka viņi slikti dzird. Vislabākos vārdus varu teikt par pedagogiem - ļoti bieži ir bijušas situācijas, kad tieši viņi rosina vecākus vest bērnu uz dzirdes pārbaudi, jo ir ievērojuši, ka bērns labi rēķina, bet klausīšanās priekšmetos viņam nesokas. Viens no rādītājiem, kas liecina par dzirdes problēmām, ir valodas atpalicība. Aizdomas par to rodas, ja 12 mēnešu vecumā vēl nav lalināšanas, dūdošanas un balss atdarināšanas. Pusotra gada vecumā šāds bērns lieto tikai atsevišķus vārdus, bet divos gados viņa vārdu krājums nav lielāks par 10 vārdiem. 2,5 gados vārdu krājums ir mazāks par 100 un bērns neveido divu vārdu teikumus. Trīs gadu vecumā vārdu krājums bērnam ar valodas atpalicību nepārsniedz 200 un viņš vēl nelieto t.s. telegrāfa teikumus, bet četros gados zina mazāk par 600 vārdiem un nelieto vienkāršus teikumus.»
***
Rekvizīti ziedojumiem:
• Nodibinājums «ABLV Charitable Foundation» ABLV Bank, A/S, kods: AIZKLV22
• Konts: LV75AIZK0001130082670 (ziedotājiem, kuri piekrīt publiskai pateicībai) vai konts: LV91AIZK0000020082670 (ziedotājiem, kuri vēlas palikt anonīmi)
• Maksājuma mērķī jānorāda programmas nosaukums «Palīdzēsim dzirdēt!»
• ABLV Charitable Foundation ir piešķirts sabiedriskā labuma statuss, tāpēc, ziedojot ar bankas pārskaitījumu, var saņemt nodokļu atvieglojumus. Plašāka informācija par programmām un līdz šim paveikto: www.ablv.org.
***
Vecāku pieredze
Dižais stāstnieks
Maksima (12) mamma Lilita no Ludzas:
- Sākumā Maksimam ar dzirdi viss bija kārtībā. Vēlāk domājām, ka bērns vienkārši ir neuzmanīgs, bet tad sākām ievērot, ka viņš pret runātāju griež vienu ausi, tātad varbūt ar otru dzird sliktāk. Gājām pie ārstiem, braucām pie LOR speciālista, bet visi bija vienās domās, ka vainīgi ir adenoīdi un ar laiku tie pāries. Tikai šā gada pavasarī mēs uzzinājām īsto diagnozi. Izmeklējumi parādīja, ka ir bojāts dzirdes nervs un ar steigu vajag dzirdes aparātiņus. Sākumā mums piešķīra valsts finansētos aparātiņus, pie tiem Maksims jau sāka pierast, lai gan bija zināmas problēmas - skaļākas skaņas bija nepatīkamas un traucēja. Stundās vajadzēja, lai aparāts būtu ieslēgts uz visu skaļumu, bet starpbrīdī, kad atskanēja skaļš zvans un bērni klaigāja, bija grūti, sāpēja galva, un bieži vien, mājās braucot, aparāti jau bija salikti kastītē un noglabāti somā. Kad bijām Bērnu dzirdes centrā, daktere Sandra Kušķe jautāja, vai Maksims labi komunicē ar citiem bērniem, vai viņam ir bagāts vārdu krājums, un es teicu - jā, kas ir, tas ir! Viņš regulāri piedalās stāstnieku konkursos gan Latgales mērogā, gan trīs gadus pēc kārtas pārstāvēja Austrumlatgales zonu arī lielajā konkursā Rīgā, Latviešu biedrības namā, kur viņš ikreiz saņēma pirmās pakāpes diplomu un Dižā stāstnieka titulu. Daktere teica Maksimam: «Tu taču par saviem panākumiem vari dabūt labākus dzirdes aparātus. Mammīt, rakstiet pieteikumu fondam!» Es uzrakstīju pieteikumu, izklāstīju Maksima panākumus, un oktobra sākumā mēs saņēmām jaunos dzirdes aparātus. Pie tiem Maksims pierada momentāni, un tagad vispār nav tādu situāciju, kad tos vajadzētu ņemt ārā - viņš ļoti labi dzird un aparāti paši pielāgojas klusākai un skaļākai videi. Ļoti liela pateicība fonda veidotājiem un darbiniekiem, un lai Dievs dod visiem atlīdzību par saviem labajiem darbiem! Tas ir tiešām svētīgs darbs.»
***
Viens no labākajiem lasīšanā
Hugo (7) mamma Gunta no Olaines:
- Dzirdes problēmas sākās, kad Hugo bija aptuveni trīs gadi. Mājās reizēm radās iespaids, ka viņš kaut ko nedzird, bet domājām, ka bērns vienkārši ignorē vecākus un citus, kuri viņam kaut ko norāda. Bet, kad audzinātāja pastāstīja, ka arī bērnudārzā notiek tieši tāpat, nolēmām vest Hugo uz pārbaudi. Aizbraucām uz Bērnu dzirdes centru pie dakteres Ineses Gžibovskas. Pārbaudes uzrādīja, ka dzirde patiešām ir pasliktināta, bet sākumā domāja, ka tas ir stipri palielināto adenoīdu dēļ. Tos izoperēja oktobrī, sekoja vērošanas laiks, bet atkārtotās pārbaudes februārī liecināja, ka tomēr adenoīdi nav vainīgi un ka Hugo ir nepieciešami dzirdes aparāti. Sākumā bija divkanālu dzirdes aparāti. Kopumā Hugo ar tiem ļoti labi sadzīvoja, bija tikai viens starpgadījums, kad viņš tos bērnudārzā apraka smilšu kastē, tomēr aparāti atradās un viss beidzās laimīgi. Tagad Hugo mācās pirmajā klasē. Viņam ir ne tikai vājdzirdība, bet arī uzmanības deficīta/hiperaktivitātes sindroms, taču mēs riskējām un palaidām Hugo kopā ar dvīņumāsu vispārizglītojošajā skolā, mums ir ļoti jauka skolotāja, kura pievērš Hugo papildu uzmanību, un ar mācībām viss ir kārtībā. Daudzkanālu dzirdes aparātus saņēmām pagājušā gada jūnijā. Tolaik māsa jau lasīja, bet Hugo tikai pazina burtus, taču zilbes kopā salasīt neprata. Ar jaunajiem aparātiem pāris nedēļu laikā Hugo jau lasīja perfekti un šajā prasmē apsteidza māsu. Arī skolotāja atzīst, ka viņš ir viens no labākajiem lasīšanā. Grāmatas ir tas, ar ko mēs viņu varam motivēt labi uzvesties. Uz vārdadienu dēls vēlējās dāvanā «Kosmosa enciklopēdiju», ko, protams, arī saņēma, bet no Ziemassvētku vecīša Hugo gaida «Grega dienasgrāmatu» otro un trešo daļu, ir arī tālāk saplānojis, kā viņa bibliotēka augs. Par dzirdes aparātiem Hugo nekautrējas, un klasē visi viņu ir pieņēmuši, draugi viņam ir gan no savas, gan no citām klasēm.
***
Atklāt putnu dziesmas
Kristiānas (10) un Alises (5) mamma Inga no Saldus:
- Kad Kristiānai bija viens gads, radās aizdomas, ka mazā laikam īsti nedzird, bet pārbaudes rādīja, ka viss ir kārtībā. Meita sāka iet dārziņā un smuki runāja. Trīs gadu vecumā viņa dauzoties izkrita no gultas un sasita galvu, bija raudāšana, steidzāmies uz slimnīcu, un tad viņa pēkšņi pateica: «Mamma, es nedzirdu.» Braucām uz dzirdes centru pie dakteres Ineses Gžibovskas, kuru jau līdz tam apmeklējām regulāri, jo gatavojāmies adenoīdu operācijai. Meitai veica dzirdes pārbaudi miegā un konstatēja, ka ir vājdzirdība trešajā pakāpē. Tad Kristiānai bija gandrīz četri gadi un, runājot ar logopēdu un mediķiem, sapratām, ka viņa ir ļoti perfekti iemācījusies nolasīt no lūpām, tāpēc mēs īsti nesapratām, kāda ir viņas dzirde. Tikām pie valsts dotajiem dzirdes aparātiem, un tad viņa sāka runāt daudz vairāk. Tomēr bija svarīgi, lai Kristiāna saņemtu vēl kvalitatīvākus aparātus, un, pateicoties labdarības akcijai Eņģeļi pār Latviju, mēs pie tādiem tikām. Bija pavasaris, gājām pastaigāties, viņa apstājās tāda apmulsusi un teica - mamma, es dzirdu... Tā bija putnu čivināšana. Man apbira asaras. Turpmāk vajadzēja daudz stāstīt par skaņām - tur tālumā suns ierejas, tur putni dzied. «Kāpēc vējš skan?» jautāja Kristiāna. Arī jaunākajai meitai Alisei ir vājdzirdība, turklāt vēl smagākā formā - 4. pakāpē. Pieredzes mācīti, to sapratām ātrāk. Kad Kristiāna sāka iet skolā, viens aparāts nojuka, un mēs krājām naudu jauniem, bet tad mums piedāvāja ABLV fonda palīdzību. Bijām ļoti priecīgi. Alisei labos, dārgos dzirdes aparātus pirkām paši. Kristiāna mācās parastā skolā ceturtajā klasē. Pirmās trīs viņa pabeidza ar sudraba liecību, un izskatās, ka arī šogad tā būs. Vislielākais darbs jāiegulda diktātos, valodās. Klāt vecums, kad «radziņi aug», mati vienmēr tiek ķemmēti pāri ausīm, lai dzirdes aparāti nebūtu redzami. Kad tautas dejās ir jāpin bizes, citreiz iet asaras pa gaisu. Reizēm meitenei ienāk prātā doma, ka Dievs viņu esot sodījis, un tad ģimenei viņa jāpārliecina, ka tā nav. Tas izdodas, un palīdz arī skolotāji.
