Paaugstinoties gaisa temperatūrai, paaugstinās arī ķermeņa temperatūra, un intensīvāka kļūst sviedru dziedzeru darbība. Svīšana ir normāls fizioloģisks process, bet – ko darīt, ja svīšana kļūst mokoša?
Pastiprināta svīšana jeb hiperhidroze ir viena no nepatīkamākajām karsta laika blakusparādībām un viena no sociāli būtiskām medicīniskām problēmām. Kā to risināt, lai tā neradītu veselības draudus, Neatkarīgajai skaidro klīnikas Premium Medical dermatoloģeveneroloģe Oksana Artemjeva.
Fizioloģiska un patoloģiska
«Hiperhidroze nerada cilvēkam veselības draudus, bet ir viens no ļoti būtiskiem faktoriem, kas mazina cilvēka dzīves kvalitāti – rada diskomfortu, sasprindzinājumu, kauna sajūtu, kā rezultātā cilvēks nespēj darīt ikdienas darbus. No smagām hiperhidrozes formām cieš apmēram viens līdz pieci procenti iedzīvotāju, lielākā daļa no tiem ir jauni cilvēki,» stāsta daktere Oksana Artemjeva. Viņa skaidro: pastiprināta svīšana var būt fizioloģiska un patoloģiska. Fizioloģiska hiperhidroze ir organisma aizsargreakcija un ķermeņa termoregulācija. Savukārt patoloģiska hiperhidroze ir saistīta ar neiroendokrīniem traucējumiem.
«Hiperhidroze var būt lokāla vai ģeneralizēta. Ģeneralizētā hiperhidroze ir viens no simptomiem tādām slimībām kā cukura diabēts, hipertireoze, aptaukošanās, infekciju slimības, no tās cieš arī cilvēki ar sirds asinsvadu patoloģijām. Šajā gadījumā jāārstē pamatslimība – ar iekšķīgi lietojamiem medikamentiem,» norāda dermatoloģe. Savukārt lokālā hiperhidroze ir kāda noteikta ķermeņa rajona pastiprināta svīšana – visbiežāk tās ir paduses, pēdas, plaukstas, seja, galva, dzimumorgānu rajons. Tā galvenokārt saistīta ar veģetatīvās nervu sistēmas disfunkciju (uztraukumi, stress, psihoemocionālie pārdzīvojumi), un tā var tikt arī pārmantota.
Iemesli pārmērīgai svīšanai ir arī smags fizisks darbs, liela treniņu slodze, kā arī atsevišķu medikamentu (antibiotiku, antidepresantu) un narkotisko vielu lietošana.
Jonoforēze un sonoforēze
Kā izvairīties no pastiprinātas svīšanas? Daktere Oksana Artemjeva skaidro: hiperhidrozes profilaksē galvenā nozīme ir higiēnas ievērošanai un pareizai ādas kopšanai. Ieteicamas gaisa vannas, peldēšana, kontrastduša. Dušā ieteicams iet no rīta un vakarā, mazgājoties izmantot ķermeņa dušas želeju vai ziepes, obligāti mainīt apakšveļu. «Cilvēkiem ar pastiprinātu svīšanu nav ieteicams valkāt sintētisku apģērbu. Pēc mazgāšanās ieteicams lietot dezodorantus, antiperspirantus – tie var būt gan aerosoli, gan gēli, gan losjoni, kas mazina svīšanu un noņem nepatīkamo aromātu. Mūsdienās populāri ir dažādi antiperspiranti, kuru sastāvā ir alumīnija sāls, bet – ir jāņem vērā, ka, tos lietojot ilgstoši, var rasties alerģiska rakstura dermatīts,» norāda dermatoloģe.
Viņa iesaka: lai vasarā izvairītos no pēdu svīšanas, ieteicams valkāt atklātas kurpes, jāizvairās no sintētiska materiāla kurpēm, zeķēm, zeķbiksēm. Pēdas jāmazgā katru dienu ar ziepēm, rūpīgi nosusinot ar dvieli. «Vairākos gadījumos kāju svīšanu rada anatomiska problēma – šķērsvelves plakanā pēda. Šo problēmu var atrisināt speciāla pēdu koriģējoša apavos ieliekama atbalsta zolīte. Pret plaukstu un pēdu svīšanu var taisīt vanniņas ar amonija hidroksīda šķīdumu (viena tējkarote uz litru ūdens), kā arī lietot fizikālas procedūras – jonoforēzi un sonoforēzi, ko veic fizioterapeiti pēc ārsta ieteikuma,» stāsta Oksana Artemjeva. Jonoforēzes laikā pacients iemērc plaukstas un pēdas ar ūdeni pildītā speciālā traukā un ar medicīnisku iekārtu palīdzību ūdenī tiek palaista vāja elektriskā strāva. Apmēram pēc desmit šādām procedūrām pēdu un plaukstu svīšana samazināsies. Savukārt sonoforēze ir ultraskaņas terapija.
Botulīna toksīns
«Lai samazinātu svīšanu, lieto arī iekšķīgi lietojamus medikamentus – neirotropas vielas, kas mazina sviedru dziedzeru darbību. Bet šiem medikamentiem ir daudz blakus parādību, tāpēc tos reti kad iesaka,» stāsta Oksana Artemjeva. Viņa norāda, ka šobrīd pasaulē vispopulārākā procedūra, kas palīdz novērst pastiprinātas svīšanas problēmu, ir botulīna toksīna A tipa injekcija. Ilgu laiku to pazina kā estētiskās medicīnas metodi, ko lietoja krunciņu izlīdzināšanai. Sviedru dziedzeru bloķēšana noteiktās ķermeņa vietās nav kaitīga, jo organisms sviedrus no organisma izdala citur. Turklāt šī procedūra ir ātra un vienkārša un tās rezultātā svīšana samazinās vai pilnīgi izbeidzas uz laiku no 6 līdz 12 mēnešiem. «Šī metode ļauj panākt ilgstošu klīnisku efektu bez nopietnām blakusparādībām un komplikācijām. Botulīna toksīna procedūru veic ārsti dermatologi. Pilnvērtīgs efekts iestājas pēc trim četrām dienām, bet maksimālais efekts redzams jau pēc divām nedēļām un ilgst no trim līdz 12 mēnešiem.»
INTERESANTI
JAUTĀJUMI ĀRSTAM
Atbild Oksana ARTEMJEVA, dermatoloģe, veneroloģe (klīnika Premium Medical)
– Kāda ir atšķirība starp dezodorantiem un antiperspirantiem?
– Dezodoranta galvenā funkcija ir samazināt baktēriju dzīvotspēju. Šie mikroorganismi provocē nepatīkamu smaku, no kuras mēs gribam tikt vaļā. Līdz ar to, lietojot dezodorantus, mēs bloķējam baktēriju darbības spējas, nepatīkamo aromātu maskējam ar kosmētiskām smaržu kompozīcijām, bet nebloķējam (neapstādinām) sviedru dziedzeru darbību. Savukārt antiperspirants ir līdzeklis, ar kura palīdzību mēs bloķējam sviedru dziedzeru darbību, līdz ar to samazinām sviedru izdali un nepatīkamās smakas rašanās iespēju. Lietojot antiperspirantu, svīšana būs ievērojami mazāka vai uz laiku pilnībā izzudīs. Tas notiek tāpēc, ka antiperspirantu sastāvā ietilpst cinka vai alumīnija organiskie sāļi.
Ir vēl dažas galvenās dezodorantu un antiperspirantu atšķirības: dezodorantu jūs izvēlaties, ja jums nepieciešama tikai pāris stundu aizsardzība, bet antiperspirantu – tad, kad ir nepieciešama diennakts aizsardzība. Dezodorantu var lietot visās ķermeņa vietās, kas pastiprināti svīst, bet antiperspirantu – tikai padusēs. Dezodorantu var lietot vairākas reizes diennaktī, bet antiperspirantu –vienu reizi dienā.
– Kādu labāk izvēlēties – ar 12 vai 24 stundu aizsardzību?
– Tas ir atkarīgs no tā, uz cik ilgu laiku jums ir vajadzīga aizsardzība. Dezodoranta darbība parasti ilgst ne vairāk kā 12 stundas, antiperspiranta – no 12 līdz 24 stundām. Ja svīšana nav pārāk stipra, ikdienā labāk izvēlēties dezodorantu, jo tie ir saudzējošāki nekā antiperspiranti. Izvēloties antiperspirantu, jāseko tā lietošanas noteikumiem: to nedrīkst lietot, ja āda ir bojāta; to nedrīkst lietot bieži; pēc 24 stundām tas obligāti jānomazgā; to neiesaka sporta aktivitāšu laikā.
– Ar ko aptiekās pieejamie dezodoranti un antiperspiranti atšķiras no tiem, ko pārdod kosmētikas veikalos, piemēram, Drogās?
– Aptieku piedāvātie dezodoranti un antiperspiranti ir ar ilgstošāku darbību. Tie paredzēti cilvēkiem ar pastiprinātu svīšanu un arī tiem, kuriem ir ļoti izteikts nepatīkams sviedru aromāts. Tādus dezodorantus var lietot padusēs, plaukstu un pēdu rajonos, un to darbība parasti ilgst no divām līdz septiņām diennaktīm.
– Kurā brīdī jāsāk domāt, ka cilvēkam ir hiperhidroze? Vasarā taču svīst visi...
– Jā, vasaras laikā mēs svīstam visi, tas ir normāls organisma fizioloģisks process jeb termoregulācija. Pastiprināta svīšana var būt arī fizioloģiska īpašība, kas nerada īpašus draudus dzīvībai, bet rada psiholoģisko diskomfortu un samazina dzīves kvalitāti. Tā kā nav vienotu vērtēšanas kritēriju un ierīču, kas varētu noteikt, vai svīšana ir normāla vai pastiprināta, tad par hiperhidrozi kā slimību runā tādā gadījumā, kad tā krietni ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti un viņš no tās cieš.
– No kāda vecuma drīkst veikt botulīna injekcijas pret svīšanu?
– Vecuma ierobežojumu botulīna toksīna injekcijām nav, tās lieto arī bērnu neiroloģijā. Bet, ārstējot hiperhidrozi, botulīna toksīna injekcijas lieto ne agrāk par 18 gadiem.
– Vai ir kādas indikācijas, kad tās neiesaka?
Grūtniecība. Laktācija. Infekcijas slimības. Akūtas slimības. Neiromuskulārās darbības traucējumi. Hemofilija.
– Vai botulīna injekcijas ir sāpīgas?
– Lai procedūra būtu nesāpīga, ārsts lieto anestezējošus līdzekļus.
– Cik populāras ir botulīna injekcijas pret svīšanu?
– Pasaulē tās tiek plaši izmantotas, arī Latvijā tās kļūst aizvien populārākas. Šādas procedūras veic arī mūsu klīnikā. Sviedru dziedzeru bloķēšana noteiktās ķermeņa vietās nav kaitīga, jo organisms sviedrus no organisma izdala citur.
