Acis esot ne tikai cilvēka dvēseles spogulis, pēc tām var diagnosticēt slimības, bet Pitsburgas universitātes (ASV) pētnieki uzskata, ka acu krāsa «atbild» par organisma reakciju uz sāpēm un... pat noslieci uz alkoholu.
Pitsburgas universitātes pētnieki savus secinājumus publicējuši ikgadējā rakstu krājumā, ko izdod Amerikas sāpju izpētes biedrība (American Pain Society). Pētījumā, kurā piedalījās 58 grūtnieces, noskaidrots, ka gaišāku acu īpašnieces dzemdībās izjuta mazākas sāpes, turklāt viņas arī daudz mazākā mērā piemeklēja pirmsdzemdību un pēcdzemdību depresija, viņām vispār bija daudz dzīvespriecīgāks noskaņojums. Pētnieki uzskata, ka atbilde uz jautājumu, kāpēc tā, meklējama gēnos. Līdz šim tika uzskatīts, ka acu krāsu nosaka viens konkrēts gēns, bet, izrādās, par acu krāsu «atbild» 12–13 gēnu variācijas. Mūsdienu tehnoloģijas ļauj acu krāsu noteikt, piemēram, arī tad, ja eksperta rokās nonāk cilvēka ādas daļiņas, un pat tad būs iespējams precīzi noteikt, kādas krāsas acis ir cilvēkam – zilas, pelēkas, brūnas, zaļas...
Turklāt gēni, kas nosaka acu krāsu, ir saistīti arī ar citiem procesiem organismā. Piemēram, gēns NCX4 «ir atbildīgs» par tumšu acu krāsu, vienlaikus arī kontrolē olbaltumvielas, kas saistītas ar sāpju sajūtu. Bet pārmantojamā aknu slimība, kas tiek saukta par DabinaDžonsona sindromu, noved pie tā, ka šūnās veidojas brūns pigments, kas saistīts ar melanīna uzkrāšanos. Tieši tas acis «iekrāso» brūnas un vienlaikus provocē sāpes un nogurumu. Pētījumā noskaidrots, ka cilvēkiem ar gaišu acu krāsu ir lielāka nosliece uz alkoholu nekā tumšacainajiem. Arī kāre pēc alkohola ir saistīta ar melanīna līmeni organismā – jo tas ir zemāks, jo lielāka iespējamā tieksme pēc spirtotiem dzērieniem.
Tāpat melanīns ietekmē smadzeņu darbību – jo vairāk tā ir organismā, jo ātrāk norit domāšanas process, tieši tāpēc tumšacainiem cilvēkiem ir ātra reakcija, viņi ātri pieņem lēmumus, toties gaišacainajiem, kam melanīna ir daudz mazāk, ir sava priekšrocība: viņi daudz labāk pieņem izsvērtus tālejošus lēmumus.
Savukārt Kopenhāgenas universitātes pētnieki uzskata, ka sākotnēji – pirms apmēram 30 tūkstošiem gadu – visiem cilvēkiem, kas, kā zināms, cēlušies no Āfrikas, ir bijusi tumša acu krāsa. Tikai pirms 6–10 tūkstošiem gadu, iespējams, klimata izraisītas migrācijas rezultātā, notikusi ģenētiska mutācija, un daļai cilvēku acis, mati un āda ieguvuši gaišu nokrāsu. Lieta tāda, ka ģenētiskās maiņas «izslēgušas» melanīna veidošanās mehānismu, un tieši šā pigmenta trūkums «izgaišinājis» ārējo veidolu. Gēni, kas atbild par acu, ādas un matu gaišo toni, tiek uzskatīti par recesīviem, izmirstošiem. Pēdējā laikā šādu cilvēku dzimst arvien mazāk, un viņiem arī lielākas problēmas ar veselību. Tā kā ļaudis ar gaiši zilām un zaļām acīm ir daudz jutīgāki pret saules gaismu, viņiem atmirst šūnas acu aizmugurējā daļā un pasliktinās redze. Melanīna zemais līmenis sekmē arī risku saslimt ar diabētu un dzirdes traucējumiem. Lielākoties šīs kaites piemeklē cilvēkus ar zilām acīm.
Zinātnieki uzskata, ka nevar viennozīmīgi apgalvot, ka tie, kuriem ģenētisku cēloņu dēļ trūkst melanīna, noteikti iegūs sev lērumu veselības problēmu, jo cilvēkam ir milzum daudz gēnu, kas ietekmē veselības stāvokli. Lai gan ir noteikta saistība starp «krāsas gēniem» un noslieci uz tām vai citām likstām ar veselību, ir pāragri izvirzīt galīgus secinājumus.
