Aizvadītajā nedēļā norisinājās festivāla «Jaunais vilnis» Eiropas atlases kārta, kurā par iespēju startēt konkursā jūlija izskaņā sacentās arī astoņi dziedātāji no Latvijas. Žūrijas vērtējumā par labāko tika atdzīts rīdzinieks Stass Šurins, īstajā vārdā Staņislavs Šurins.
Pa ilgiem laikiem «Jaunā viļņa» Latvijas pārstāvis tika noteikts uzreiz pēc atlases, nevis kā iepriekšējos gados – papildu atlases kārtā Maskavā. Pie iespējas pārstāvēt Latviju tika 23 gadus vecais puisis no Purvciema Stass Šurins. Pat lielākajai daļai pašmāju dziedātāju, kuri piedalījās atlasē, nebija nekāda priekšstata, kas ir Šurins, lai gan viņam no pretendentiem ir vislielākā atpazīstamība Krievijas auditorijā. Puisis pirms pieciem gadiem plūca uzvaras laurus Ukrainas televīzijas šovā «Фабрика звезд», vēlāk sekoja uzvara arī Ukrainā notiekošajā šovā «Dejo ar zvaigzni». Kopš tā laika Šurins dzīvo un strādā Ukrainā, kur šobrīd top viņa trešais studijas albums. Arī pašam Šurinam žūrijas lēmums bija pamatīgs pārsteigums, un sarunā ar »VZ« viņš neslēpa savu apjukumu.
– Kāpēc nolēmi atkal startēt «Jaunajā vilnī»?
– Es laikam savā ziņā esmu nedaudz dīvains. Jau trīs reizes mēģināju nokļūt «Jaunajā vilnī», vienreiz no Latvijas, divreiz no Ukrainas. Startējot no Latvijas, tiku tālāk lielajā finālā Maskavā, bet pārējās reizes netiku pamanīts. Tāpēc es to uztvēru kā zīmi. Man liekas, ka augstākie spēki grib, lai «Jaunajā vilnī» pārstāvu valsti, kurā esmu dzimis. Man arī pašam ir pārliecība, ka, startējot no savas dzimtās vietas, esmu spēcīgāks.
– Šobrīd tu dzīvo Ukrainā, kāds ir tavs viedoklis par tur patlaban notiekošo?
– Par tur notiekošo neviens nespēj būt vienaldzīgs. Tas, protams, ir emocionāls pārdzīvojums visiem Ukrainā dzīvojošajiem. Man vissāpīgākais šķiet tas, ka cilvēki zaudē savu cilvēcību. Es gribu, lai valdības ieklausās cilvēkos, kas tur dzīvo. Nevajag veidot militāros konfliktus. Ukraina ir liela, skaista valsts, kurai jāturpina attīstīties. Svarīgākais ir visām konfliktējošajām pusēm apsēsties pie sarunu galda un padomāt par cilvēkiem.
–Vai pašam nav bail uzturēties Ukrainā?
–Es Kijevā dzīvoju guļamrajonā un reti kad esmu nemieru epicentrā. Bieži vien nākas redzēt bruņotus cilvēkus, kas rūpējas par drošību. Ir nācies arī dzirdēt, kā nemiernieki demolē automašīnas. Taču kopumā situāciju Ukrainā varu raksturot kā stabilu un diezgan mierīgu. Protams, neiespējami prognozēt, kā situācija var attīstīties rīt vai parīt.
– Un kā ar koncertēšanu un radošo darbību tādos apstākļos?
– Šobrīd koncerti, protams, nenotiek, jo valsts ir visai saspringtā situācijā. Un arī kopējā gaisotne ir visai saspīlēta. Es šobrīd strādāju studijā pie sava trešā albuma, un ir cerības to gada beigās izdot. Ir jau tapuši astoņi. Radošais process rit pilnā sparā – šobrīd tiek domāts par videoklipu filmēšanu un foto sesijām lielākajos žurnālos. Pat šādos apstākļos neko bremzēt nedrīkst, un visi darbi rit savu gaitu.
– Esi domājis kaut ko darīt arī dzimtenē?
– Protams, gribētos virzīties uz Eiropas pusi. Šobrīd sākta sadarbība ar Poliju, tāpat ar Dienvidkoreju, jo tas manai mūzikai ļaus nonākt plašākā tirgū. Taču iespējams, ka trešais albums tiks prezentēts arī šeit, Rīgā. Redzēs, kā veiksies, un varbūt «Jaunais vilnis» man tajā palīdzēs.
– Runājot par Rīgu, vai neuznāk skumjas pēc mājām?
– Reizēm uznāk ļoti lielas skumjas. Labi, ka ir iespēja aizmukt no darbiem un atbraukt uz dzimteni, satikt draugus un ģimeni.
– Kā tu Rīgā atpūties?
– Patiesībā guļu mājās vai vienkārši pastaigājos. Ir patīkami, ka Ukrainā man ir savi fani un atbalstītāji. Taču, atbraucot uz Rīgu, es varu mierīgi, neviena nepazīts, darīt, ko gribu.
– Kā jūties šodien uzvarot?
– Es īsti nesaprotu, ko tikko pateica...
– Tu pārstāvēsi Latviju «Jaunajā vilnī»!
– Ā, paldies, ka paskaidroji! Patiesībā ir tiešām smieklīgi: es domāju, ka šodien ir tikai iepriekšēja atlase un tiks paziņoti tie, kam būs jādodas uz lielo atlasi Maskavā... Bet, ja tā, tad esmu neprātīgi priecīgs, jāsāk domāt par to, ko izpildīšu Jūrmalā. Jāsāk gatavoties konkursam!
– Pirmā uzvara rokā, kā plāno nosvinēt?
– Laikam nesvinēšu. Tas, protams, man ir sasniegums, taču negribu sapriecāties un sākt svinēt, bet pēc tam lielajā konkursā attapties peļķē. Esmu māņticīgs un svinu tikai uzvaru visā cīņā, nevis vienā kaujā. Sākšu svinēt tikai tad, kad būšu sevi parādījis no labākās puses uz Dzintaru koncertzāles skatuves.
