Latvijas žurnālistu saruna ar Sandi Prūsi pēc divnieku sacensībām izvērtās nedaudz citā gultnē nekā varēja gaidīt – līdzās vērtējumam par abu Oskaru šodienas startu izlases galvenais treneris nedaudz pavēra priekškaru aizkulisēm, uz kuru fona šobrīd Sočos tiek dalītas olimpiskās medaļas.
- Kāds spriedums pēc šodienas sacensībām?
- Oskars nobrauca labi, tiešām. Ja salīdzinām, kā gāja treniņos – par braukšanu man nav ko pārmest. Esmu pat nedaudz pozitīvi pārsteigts – negaidīju, ka viņš tik labi nobrauks.
- Par vietu – arī nedomāji, ka tik augsta būs?
- Par vietu gan – varēja būt zemāk, bet varēja būt arī augstāk. Patika, ka līdz pēdējam braucienam bija cīņa, intriga, tas bija forši. Apmēram tā arī rēķināju, ka vajadzētu būt – 5.-6., ne sliktāk kā astotā. Protams, pie veiksmes varētu arī augstāk.
- Sezonas otrajā pusē teici, ka pirmais desmitnieks nav tik būtisks. Tagad, kad pirmo braucienu nācās sākt tikai kā 12. – uz tā rēķina tomēr nezaudēja?
- No sākuma tā likās, sākumā mums it kā patiešām sanāca sliktāka vieta pēc pirmā brauciena, taču varbūt mēs ar to savukārt ieguvām otrajā – jo tiem, kas brauca pēc mums, tendence kļuva sliktāka. To tagad nevar izzīlēt. Uz pirmo braucienu – jā, noteikti, bet skatoties kopā visu pirmo dienu – grūti pateikt. Es domāju, ka nē, absolūti negribu to novelt uz grupu. Kas drīzāk man nepatika pirmajā – bija kļūda startā, kad stūmējs par tālu uzskrēja un līdz ar to bija sliktāks izejas ātrums. Tā bija būtiskāka lieta, nekā starta numurs. Taču Daumants gribēja kā labāk, laika gaitā pēc tam to mazliet pārkārtojām un pēc tam viss bija kārtībā.
- Par mazo Oskaru.
- Mazais Oskars nebija gatavs tādam līmenim. Viņš vēl ir – lai viņš neapvainojas, taču – tāds puika. Šis tomēr ir veču sports. Pasaules kausos viņam labi gāja, bet te tomēr ir cits līmenis, te jābūt citam tvērienam. Viņš pieļāva pārāk būtiskas un muļķīgas kļūdas. Absolūti nepārmetu par braukšanu, bet startā. Labu gribēdams, uzstumt labu startu, aizskrēja par tālu – otrajā un arī trešajā braucienā tā iekšā lēkšana visu mazliet iespaidoja. Taču kopumā, 16. vieta cilvēkam, kurš ar bobsleju brauc tikai trešo gadu, ir laba.
- Teici, priecēja, ka līdz pēdējam braucienam bijām cīņā par medaļu. Tā tiešām varēja būt reāla?
- Bija reāla, kāpēc ne. Varbūt cerēju, ka tīri uz emocijām čaļi šodien labāk uzstums startu, tā varētu būt priekšrocība, bet nu – nebija, nebija. Labi tas, ka pēc otrā brauciena trijniekam un pat otrajai vietai bijām diezgan tuvu. Pēc trešā – tie, kas mums mina uz papēžiem pēc pirmās dienas, attālinājās, bet mēs paši sablīvējāmies vidusdaļā. Tā, ka cerība bija, un tiešām ticēju, ka varam. Bet tāds ir sports, nesanāca. Pārsteidza Kasjanova slīdamība. Protams, viņš brauca ne slikti.
- Krieviem vispār fantastiski beigās slīdēja.
- Jā, un arī vakar otrajā braucienā tas pats bija. Tur ir daudzas lietas, ko nevaru pateikt, bet ir tā kā ir.
- Arī četriniekos krieviem rezervēts pjedestāla augstākais pakāpiens?
- Ou... Zini, redzot, kā iet viņu divniekiem, kā iet skeletonam un arī sieviešu bobsleja komandai – es nebūtu pārsteigts.
- Oskars ar šādiem četriem stabiliem braucieniem un savu četrinieka tehniku...
- ...nevar, nevar šādi salīdzināt. Krievi brauc ļoti labi, jau sākot no pirmā treniņa. Par braukšanu man nav ko pārmest, galvenais, lai godīga būtu cīņa ar sliecēm. Taču tur es neko nevaru ietekmēt.
- Ir aizdomas?
- Jā, bet tās ir tikai aizdomas. Man nav pilnīgi nekādu pierādījumu, tāpēc es šobrīd nevienu arī neapvainoju. Ir dažas lietas, kas mani dara bažīgu vai uzmanīgu, taču tās ir lielo vīru spēles. Ko mēs, maziņie, tur daudz varam – tikai galda galā piesēst un paskatīties. Pirms pāris dienām runājām – ne mūsu firmas, ne rūpnīcas vai kompānijas jau nav starp Starptautiskās Olimpiskās komitejas sponsoriem. Ja tā godīgi, man šķiet, ka tās [slidu] pārbaudes ir diezgan švakas. Varu pateikt tikai to, ko redzu. Pēc noteikumiem visām slidām jābūt no vienāda materiāla, taču redzu, ka tās izskatās dažādas. Tikai vizuāli un, balstoties uz savu pieredzi. Kad mums pirms starta žūrija apstrādā slidas ar smilšpapīru, es redzu, kā tas sačakarē to slidu - ka citam tas notiek vairāk, bet citam tajā pašā laikā – praktiski nemaz. Nevajag jau daudz, pietiek ar to, ka vienā braucienā esi ātrāks pusotru vai divas desmitdaļas. Pietiek.
- Runa ir tikai par slidām, vai arī par tehniku?
- Tehnikā un tik lielā instrumentā kā bobs vispār ir daudz mezglu, skrūvju un detaļu – arī tur vienmēr var atrast. Taču es domāju, ka daudz būtiskāk ir uzlabot slieču slīdamību. Atļauti vai neatļauti. Es to negribu nosaukt par šmaukšanos, varbūt par rezultātu uzlabošanu. Tā varētu teikt... Mēs esam tik tīri, tik nevainīgi un tik primitīvi – esam ļoti tālu no tā visa. Arī par šo tēmu runājām. Par to, ka šādā godīgā cīņā savus griestus jau esam sasnieguši. Tas attiecas arī uz skeletonu. Ja gribam iet kaut kur tālāk, tad vajadzētu iesaistīt kādus palīgus no malas, kas palīdzētu rezultātu uzlabot, ne tikai, cilājot stieņus un skrienot krosus, bet uzlabojot tieši šo pusi – ne tikai bobu būvniecību, bet slieču slīdamību, kas mums šobrīd ir pirmatnējā līmenī.
- Citiem vārdiem – apiet noteikumus?
- Kas nav aizliegts, tas ir atļauts. Kā es teicu – nevis šmaukties, bet uzlabot rezultātu.
- Redzi, kā to var izdarīt?
- Tur vajag cilvēkus, kas ir dziļi iekšā tādās sfērās kā metālapstrāde utt. Konkrētu piedāvājumu vai variantu man šobrīd nav.
- Skaidrs, ka šeit, Sočos, tas vairs nenotiks. Uz ko mēs tādi maziņie un naivie četriniekos te varam cerēt šobrīd?
- Varam tikai saspļaut plaukstās un dot virsū. Ko mēs citu varam darīt. Radikāli – neko.
- Un, ja pagriežam laiku mēnesi atpakaļ – arī neko?
- Nē. Kādas nu ir manas zināšanas un pieredze – esam sagatavojušies tā, kā biju plānojis. Nekādu robu nav bijis. Varbūt līmenis ir par zemu vai zināšanas par mazu – tas ir cits jautājums. Taču citādi es šo komandu nebūtu gatavojis.
