Latvijas vīriešu basketbola izlase šogad pulcējusies maksimāli spēcīgākajā sastāvā. Gandrīz. Šogad NBA draftētais Anžejs Pasečņiks neilgi pirms treniņnometnes sākuma apstiprināja apkārt klīstošās bumbas, ka šogad tomēr nevarēs palīdzēt izlasei. Viņa lēmums vēl vairāk uzkarsēja diskusijas par aģentu lomu un patriotismu, kas jau tika pārcilātas jaunatnes izlašu sakarā. Kad emocijas šķietami rimušās, Pasečņiks ir gatavs pats izskaidrot savu lēmumu.
- Kur tu pašlaik atrodies un kāds ir tavs dienas režīms?
- Nu jau pāris nedēļas esmu Kanāriju salās. Pēc NBA drafta atbraucu uz Latviju, atpūtos divas trīs nedēļas, bet tad sāku trenēties pie fiziskās sagatavotības trenera Ērika Visocka. Centos sagatavot sevi tam periodam, kas ir šobrīd. Sagatavojām un nostiprinājām mazos muskuļus. Lielos svarus necilāju, vienkārši sagatavoju ķermeni nopietnam darbam. Tagad vienu vai divas reizes dienā man ir treniņi, kas ilgst aptuveni trīs stundas. Ejam uz svaru zāli un baseinu, treniņa beigās padarbojamies arī basketbola zālē.
- Cik ilgi turpināsi darboties šādā režīmā?
- Pieļauju, ka līdz kādam 17. augustam, jo 21. augustā sāksies treniņi kopā ar komandu. Pašlaik šeit esmu vienīgais.
- Vai ar tevi sazinās arī kāds no Filadelfijas „76ers” vai tu esi pilnā Kanāriju salu kluba aizbildniecībā un visu dari pēc viņu programmas?
- Pagaidām darbojos tikai Kanāriju salu komandas uzraudzībā. Nedomāju, ka „76ers” ir jēga iejaukties šajā procesā. Protams, klubs ir informēts par to, ko es daru un to atbalsta. Paredzēts, ka kluba pārstāvji sezonas laikā brauks pavērot treniņus un spēles, sekos līdzi. Bet nekādu uzstādījumu no „76ers” puses nav.
- Ar ko no Filadelfijas kluba tu esi runājis pats personiski?
- Personiski esmu runājis tikai ar „76ers” ģenerālmenedžeri [Braienu Kolandželo] un īpašnieku [Džošua Herisu], bet tas bija nākamajā dienā pēc drafta, kad mani ar aģentu [Artūru Kalnīti] aizveda pie viņiem. Izrunājāmies un nolēmām, ko darīsim turpmāk, bet pēc tam pārrunas ar viņiem vēl bija arī aģentam.
- Bija kādi konkrēti norādījumi?
- Nē. Vairāk pārrunājām globālas lietas - kur palikšu, ko darīšu un tamlīdzīgi.
- Tādā gadījumā jājautā, kas vispār ir mainījies kopš tevi nodraftēja?
- Varbūt ir lielāka cilvēku uzmanība. Esmu palicis tas pats Anžejs. Negribu teikt, ka jūtu atbildības nastu. Drīzāk jāsaka - beidzot ir sajūta, ka ir sasniegts kaut kāds rezultāts, jo tiku draftēts ar salīdzinoši augstu numuru. Bet pa lielam nekas nav mainījies.
- Kurā brīdī tu pats uzzināji, ka tevi izvēlēsies Orlando „Magic”?
- Aģents zināja, ka Filadelfija mēģina iegūt izvēles tiesības pirmajā kārtā, lai mani dabūtu. Kad tika izvēlēts 23. numurs, pie manis pienāca aģents un pateica, ka nākamais vēl netikšu izvēlēts, bet ar 25. numuru mani draftēs Orlando un sūtīs uz Filadelfiju. Tobrīd arī uzzināju par savu nākotni, bet nākamās desmit minūtes nemierīgi sēdēju un dīdījos. (Smejas)
- Par ko liecina tas, ka pie „76ers” nemaz nebiji braucis atrādīties?
- Nav nekāds noslēpums, ka biju atrādīties sešām komandām. Pieļauju, ka ar kādu no tām „76ers” sakontaktējās. Visas manas medicīniskās pārbaudes bija pieejamas. Kā spēlētājam viņi man bija sekojuši līdzi jau vairākus gadus, tādēļ zināja mani diezgan labi. Iespējams, kaut kāda informācija tika ievākta arī no komandām, kurām biju atrādījies, taču par to neko nezinu.
- Pieminēji, ka atrādījies sešām komandām. Vai kādā no pilsētām nebija sajūta, ka šeit varētu palikt?
- Protams, bija vietas, kuras man patika vairāk, un vietas, kuras man patika mazāk. Bet vienmēr biju domājis, ka tāpat būšu laimīgs, lai kura no komandām mani izvēlēsies. Vairāk izvērtēju komandas - kādi tur ir cilvēki, kādu basketbolu spēlē, nevis pilsētas.
- Dzirdēts viedoklis, ka Filadelfija tevi paņēmusi kā vērtību, kuru nākotnē varētu izmantot maiņas darījumos. Ko tu par to domā?
- Vismaz man tādas sajūtas nav. Es labi zinu, cik ļoti viņi cīnījās, lai dabūtu mani drafta pirmajā kārtā. Izvēles numurs, no kura viņi sāka mēģināt mani dabūt pie sevis, bija ļoti augsts. Ja viņi plānoto mani pēc tam pārdot vai aizmainīt, tad pieļauju, ka par mani tik ļoti necīnītos. Arī viņu attieksme neliecināja par to, ka viņi mani paņēmuši, lai pēc tam censtos izmantot kādā maiņas darījumā.
- Bet garo spēlētāju Filadelfijā netrūkst.
- Ir kaut kādas baumas par nākotni, bet pagaidām skaidrības vēl nav. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā es nospēlēšu jaunajā sezonā.
- Tātad pats sev vietu „76ers” komandā redzi?
- Iztēloties jau varu visu kaut ko. (Smejas) Bet ir jābūt tam gatavam. Redzēsim, kā būs nākamvasar.
- Vai pastāvēja iespēja, ka spēlēsi NBA Vasaras līgā?
- Cik es sapratu, tad viņi vēlējās, lai es spēlēju Vasaras līgā, bet tam nav nekādas jēgas, ja neslēdzam ar viņiem līgumu. Taču tam nepieciešama brīvlaišanas vēstule, jāsakārto apdrošināšana. Tas bija pārāk piņķerīgi un man tas nebija nepieciešams, jo tāpat zinājām, ka paliekam Eiropā.
- Pašam negribējās uzspēlēt?
- Ja godīgi, tās trīs nedēļas, kuras es pēc sezonas pavadīju Amerikā, bija tik smagas, ka man gribējās mazliet atpūsties no basketbola. Jau pēdējos treniņos jutu, ka tagad pietiek, ir jāapstājas un jāatpūšas. Ja vēl būtu jāspēlē Vasaras līgā, nezinu, kas notiktu ar manu ķermeni.
- Esmu dzirdējis, ka tev bija pārslodze…
- Jā. Man bija ļoti gara sezona. Pēc tās atlidoju mājās, bet jau pēc piecām stundām man bija lidmašīna uz Losandželosu. Pēc garā pārlidojuma diena bija brīva, bet nākamajās četrās dienās bija diezgan smagi treniņi, lai sagatavotu sevi tam, kad visas komandas nāca mani skatīties. Uzreiz pēc tam jau bija jābrauc atrādīties komandām.
- Šovasar tavu lēmumu par spēlēšanu valstsvienībā nācās gaidīt ļoti ilgi. Pastāsti, kāpēc tā un cik grūti tev bija pieņemt šo lēmumu?
- Protams, ka lēmumu pieņemt bija grūti. Vienmēr esmu spēlējis izlasēs un vēlos to darīt arī nākotnē. Pieļauju, ka daudzi cilvēki saprot, kādēļ šogad tā rīkojamies. No klubiem nebija tiešu uzstādījumu, taču bija rekomendācijas, kāds būtu pareizākais lēmums šajā vasarā. Arī pats jutu, ka man vajag pastrādāt pie fiziskās sagatavotības. Būdams Amerikā, es redzēju, kāda fiziskā sagatavotība ir tiem spēlētājiem. Man bija jāizmanto šie divi mēneši, lai sagatavotu sevi sezonai.
- Rekomendēja gan spāņi, gan Filadelfija?
- Jā. Kanāriju salās treneri ātrāk atgriežas no atvaļinājuma, lai nāktu un strādātu ar mani, jo visi saprot, cik nepieciešams tas ir tieši šobrīd. Rekomendēja arī „76ers”. Pa lielam vienīgais iemesls, kādēļ es vēl neesmu okeāna otrā pusē, ir mana nepietiekami attīstītā fiziskā sagatavotība. Tādēļ tagad man ir jāiegulda daudz darba.
- Bet pirms gada Spānijas klubs tevi palaida uz izlasi…
- Pagājušajā gadā valstsvienības treniņi sākās uzreiz pēc sezonas un netraucēja sagatavoties nākamajai sezonai. Pēc izlases man vēl bija mēnesis, lai atpūstos un sagatavotos nākamajai sezonai.
- Latvijā daži cilvēki saka, ka tu jau pats lēmumu par izlasi nepieņēmi, to tavā vietā izdarīja aģents.
- Vot, mani interesē, kuri ir tie cilvēki, kas to izdomā, jo spēlētāji lēmumus par spēlēšanu izlasē vienmēr ir pieņēmuši paši. Aģents šajā gadījumā ir tikai cilvēks, kurš man nodod informāciju par to, ko saka komandas. Pats aģents neko nevar izlemt. Daudzi vaino Artūru Kalnīti, bet vairums šo cilvēku saprot, kādēļ es šogad nespēlēju izlasē. Jo man ir jāstrādā pie fiziskās sagatavotības. Bet es varu apgalvot, ka tas bija mans lēmums. Ja es justu, ka izvilkšu gan izlasi, gan sezonu un nākamo vasaru, tad noteikti spēlētu valstsvienībā.
- Bet vilinājums spēlēt izlasē bija liels, vai ne? Sastāvā ir gan Kristaps Porziņģis, gan Dāvis Bertāns, nākamais -
Eiropas čempionāts būs tikai pēc četriem gadiem…
- Ar lielāku prieku spēlētu, ja justos tam gatavs. Izvēlējos iet šādu ceļu. Izlasei palīdzēšu citus gadus.
- Tu saki, ka tev daudz jāstrādā, bet nav jau runa par prastu uzkačāšanos. Pastāsti, pie kā tev galvenokārt strādā?
- Es nekad nebūšu tik fiziski spēcīgs, kā lielie NBA centri. Man jāatrod savs veids, kā būt labākam par viņiem. Ātrums, atlētisms, veiklība - pie tā man ir jāstrādā. Protams, vajadzīgs arī spēks, taču es nekad nebūšu par viņiem spēcīgāks.
- Amerikā jau tevī kaut nedaudz saskata arī Kristapu Porziņģi.
- Iespējams, tas savā ziņā man bija pluss. Vienlaikus visiem ir skaidrs, ka mēs neesam vienādi spēlētāji, mūsu spēles stili atšķiras.
- Kā amerikāņiem veicās ar tava vārda un uzvārda izrunāšanu?
- Ja pateicu bez iepauzēšanas, tad neviens nesaprata, bet, ja izteicu pa zilbēm, tad varēja mierīgi izrunāt. Man bija jāiemāca pareizi izrunāt arī NBA komisāram [Adamam Silveram], lai izsaukšanas brīdī viņš nenofeilotu.
- Starp citu, likām arī dažiem Latvijas izlases spēlētājiem uzrakstīt tavu vārdu un uzvārdu. Divi no trim kļūdījās.
- (Smejas) Bieži vien manu vārdu uzraksta kā Andžejs, šad tad sajauc arī uzvārda pareizrakstību. Bet ar to man bijis jācīnās visu dzīvi. Gan jau kādudien cilvēki tomēr iemācīsies, kā ir pareizi.
- Līdz 17. augustam turpini trenēties, bet tad būs četras brīvdienas. Kā tās izmantosi?
- Varbūt jāpasauļojas, varbūt jāaizbrauc uz kādu citu salu. Kanāriju salās ir ko darīt. Būs jāatslēdzas drusku, jo šīs nedēļas ir ļoti smagas.
- Kā ir ar tavu ēdienkarti? Kurš rūpējas par to, kas nonāk tavā organismā?
- Ar mani kopā dzīvo draudzene. Viņa jau zina, kas un cik daudz man ir jāēd. Ēdu veselīgi. Makdonalda pārtiku atļaujos apēst varbūt tikai reizi nedēļā. Sarunas par ēdienkarti ar kluba pārstāvi man bija pagājušajā vasarā. Tad trīs nedēļas pierakstīju, ko un kad esmu ēdis. Pēc tam viņš man deva norādes - šo vispār metam laukā no ēdienkartes, bet to jāēd vairāk.
- Sagatavojies būsi. Kāds tad ir tavs individuālais mērķis nākamajai sezonai?
- Pagājušajā sezonā mans mērķis bija kļūt par stabilu rotācijas spēlētāju. Pieļauju, ka to esmu nopelnījis. Es sev parasti uzstādu mazus mērķīšus. Tagad man svarīgākais ir sagatavoties sezonai fiziski, lai nebūtu sajūtas, kaut kas palika neizdarīts. Kad komanda sapulcēsies, tad varēšu uzstādīt nākamo mērķi. Var jau domāt visu kaut ko, bet man patīk uzstādīt reālus mērķus, lai pēc tam soli pa solim uz tiem virzītos.
- Ko tu vispār zini par komandas sastāvu jaunajā sezonā? Vai komandā tev būs atvēlēta pamatcentra loma?
- Nesen bija atbraucis [217 centimetrus garais čehs] Ondržejs Balvins. Viņš man lika nedaudz apjukt, jo ir par diviem centimetriem garāks nekā es. Tagad es nezinu kur likties. Biju jau pieradis, ka Kanāriju salu komandā esmu garākais spēlētājs. Groza apakšā būsim jauni spēlētāji. Balvinam drīz paliek 25 gadi, man ir 21 gads, bet trešajam ir 22 gadi. Komanda vispār solās būt ļoti jauna. Par nākamās sezonas mērķiem vēl nav runāts. Parasti tādi nemaz netiek uzstādīti. Mērķis ir viens - doties laukumā un uzvarēt katrā spēlē.
- Bet kāds būtu tavs nākotnes mērķis Latvijas izlases kreklā?
- Ļoti labs jautājums. Pirmkārt, gribētu, lai viss nokārtojas tā, ka izlasē varu spēlēt gandrīz katru vasaru. Gribētos arī kaut kad Latvijas izlases kreklā uzkārt kaklā medaļu. Ar U18 izlasi man tas neizdevās, tādēļ ceru, ka tas varētu izdoties ar pieaugušo izlasi. Tas ir mazs sapnītis. Ļoti ceru, ka to izdosies piepildīt.
