Latvijas svarcēlāja Rebeka Koha pēc sudraba medaļās izcīnīšanas Eiropas čempionātā sarunā ar portālu ventasbalss.lv atzina, ka ir ļoti priecīga, ka ieguldītais darbs ļāvis sasniegt šādu rezultātu, tāpēc par neizcīnīto zeltu viņa pārāk nepārdzīvo.
Vispirms jāsveic ar panākumu! Ir jau bijis laiks saprast to, ko izdevās sasniegt Splitā, un kādas šobrīd ir tavas sajūtas?
- Protams, esmu ļoti priecīga, jo startēju jaunā kategorijā, tā kā strādāt un trenēties nācās vēl cītīgāk. Ieguldīts tiešām liels darbs. Paldies gan treneriem, gan visiem, kas atbalstīja mājās un arī bija šeit klāt. Tiešam bija neaprakstāmas sajūtas. Pēc sacensībām ilgi priecājos par padarīto un pat nevarēja aiziet gulēt.
Tev bija līdzjutēji arī uz vietas Splitā?
- Jā, un arī no citām valstīm atbalstīja, bija daudz pazīstamo. Zālē bija kārtīgas ovācijas, tā kā tiešām jutu lielu atbalstu.
Atkal pietrūka viena kilograma. Rio tā pietrūka līdz medaļai, šoreiz līdz zeltam. Nepārdzīvoji par to?
- Šoreiz par to pat neesmu pārāk bēdīga. Man ir jauns rekords grūšanā, turklāt tas jau man ir diezgan labs rezultāts. Protams, raušana līdz galam nesanāca, bet tik un tā domāju, ka viss ir kārtībā. Par rezultātu esmu priecīga un treneris arī.
Kas raušanas pēdējā mēģinājumā īsti nesanāca? Tehniski nebija pareizi, pasteidzies?
- Jā, nedaudz par ātru sāku celties. Ja būtu nedaudz pagaidījusi, nomierinājusies un tad cēlusies lēnāk, varbūt arī būt noturējusi. Šoreiz pasteidzos ar celšanos, tad tā nu sanāca.
Grūšanā pēdējā mēģinājumā nebija doma pieteikt vēl lielāku svaru, lai tā droši pacīnīties par zeltu? Galvenais bija personīgais rezultāts?
- Ja krieviete nebūtu pacēlusi savu pēdējo gājienu, man būtu zelts. Tā kā viņa jau bija pacēlusi 117 kg, tad uz tiem man iet vairs nebija jēga un izvēlējāmies 118, lai, ja nu paveiktos, es arī varētu būt pirmā. Krieviete paņēma vēl par vienu kilogramu vairāk un to arī pacēla, tā kā es paliku otrā.
Droši vien ar šīm konkurentēm nebija nācies sacensties, bet cīņa sanāca ļoti spraiga. Šajā svara kategorijā tiešām daudz spēku ziņā līdzīgu sāncenšu?
- Šoreiz tiešām bija ļoti līdzīga cīņa ar visām medaļniecēm, raušanā pat vairākām bija vienāds rezultāts. Konkurence tiešām ir liela, turklāt man tā ir jauna kategorija un daļu dalībnieču nemaz nezināju. Tā kā bija man bija jaunums, kā viņas startē, kā viņas darbojas. Uzzināju arī, ka krieviete, kura uzvarēja, agrāk startēja kategorijā līdz 63 kg, tā kā viņa atnākusi uz vieglāku svaru. Tā viņai var būt priekšrocība, jo skaidrs, ka viņa ir spēcīga un cēlusi augstākus rezultātus.
Ko domā par jauno sistēmu, ka vienādu rezultātu gadījumā noteicošais ir nevis personiskais svars, bet gan tas, kurš konkrētus kilogramus pacēlis pirmais?
- No vienas puses jau žēl, jo man bija diezgan mazs svars un varēja būt kādas priekšrocības. Tomēr galvenais ir būt labāk gatavam, spēcīgam. Ja visu varēsi pacelt un būsi pārliecināts par sevi, tad viss arī būs labi.
Kādi tagad tuvākie plāni? Paliec vēl Splitā atbalstīt pārējos mūsējos?
- Diemžēl jau jādodas mājās, tā kā uz vietas atbalstīt nesanāks, bet noteikti būšu pie televizora un jutīšu viņiem līdz.
