Latvijas dāmu tenisa otrā rakete Aļona Ostapenko (WTA 38.) šonakt pēc Latvijas laika Melburnā ar 6:3, 6:1 sakāva Kazahstānas pārstāvi Jūliju Putincevu (WTA 31.), sasniedzot "Australian Open" 3. kārtu, kas viņai ir labākais rezultāts Grand Slam" karjerā.
Šī mēneša Sporta Avīzē lasi interviju ar Aļonu. Par profesionālā tenisa aizkulisēm - milzīgajām izmaksām un netīro savstarpējo konkurenci pasaules elitē, par ģimeni, grāmatām un nepiekāpīgo raksturu, par vaļaspriekiem un vājībām, puišiem un vēso līdzāspastāvēšanu ar Anastasiju Sevastovu.
[Pilnu interviju lasi SA]
Ko gribas kortā? Trešo kārtu?
Es domāju, ka nē, vajadzētu bišķiņ labāk! (Smaida.) Esmu labi sagatavojusies, man ir visas iespējas - tagad vairāk no galvas atkarīgs. Teniss ir vairāk psiholoģiska spēle. Ja mentāli esi ļoti spēcīgs, tev ir nesalīdzinoši vieglāk spēlēt. Nav iespējams visu gadu būt labā formā - spēlēt savā visaugstākajā līmenī var maksimums trīs mēnešus, atlikušajos deviņos tā bieži vien vairāk ir cīņa pašam ar sevi. Tas ir normāli, tā ir visiem.
Tu sevi psiholoģiski noskaņo pati, vai tev šajā ziņā kāds profesionāli palīdz.
Mēģinu pati, taču ir arī cilvēki, pie kuriem dažreiz griežos pēc palīdzības.
Sporta psihologi?
Jā, daži ir.
Šogad aktualizējās cīņa par Latvijas pirmās raketes godu. Cik tas tev ir svarīgi?
Man tas nav svarīgi. Man ir svarīgi, lai man būtu labi rezultāti, un tad arī viss būs. Esmu vai neesmu pirmā Latvijā - es domāju, tas vispār nav jāņem galvā. Kāda atšķirība!
Bet Anastasijas atgriešanās un straujas lidojums augšā tev nebija pārsteigums?
Nekur ļoti augšā jau patiesībā nav, tikai kādas desmit vietas virs manis. Man ir 19 gadu, viņai - būs 27. Esmu septiņus gadus jaunāka, man viss vēl priekšā.
Sveicināties, kad satiekaties?
Kā kuru reizi. Es labprāt vienmēr sveicinātos, taču viņas izturēšanās ir tāda... Mazliet jocīga. Taču tā ir viņas darīšana. Iemeslus man tagad grūti izzīlēt - varbūt tas, ka biju labāka tobrīd, kad viņa atsāka spēlēt, varbūt tas, ka esmu jaunāka un cilvēki runā, ka man ir liels potenciāls. Es tiešām nezinu.
Un kaut kas vispārīgāk par raksturu:
Tu esi par sevi ļoti pārliecināta būtne. Tas ir raksturs, zvaigžņu slimība vai profesionāls psihologa darbs?
Nu, zvaigžņu slimība noteikti ne! (Smejas.) Mani draugi - cilvēki, kas mani zina vislabāk - vispār nesaprot, ka kāds par mani var pateikt, ka esmu iedomīga. (Domā.) Es laikam esmu pieradusi būt kā līderis. Ne tikai tenisā, jebkurā dzīves situācijā - ja veidojas kāda sacensības situācija, man vienmēr jābūt pirmajai! Nezinu, raksturs vai audzināšana, tāda es vienkārši esmu. Sportiski nikna. Man nav vienalga, man nepatīk tāda pieeja - kā būs, tā būs vai varbūt nākamreiz. Nē, šodien un tagad!
Tāda visu vai neko pieeja tev vairāk ir palīdzējusi, vai traucējusi?
Patiesībā pēdējā laikā jau esmu palikusi mierīgāka... Bet dažreiz es jūtu - ja esmu mierīga, bez emocijām, tas man traucē. Man nepatīk, ja negatīvās emocijas ilgi paliek manī, gribu tās dabūt laukā no sevis pēc iespējas ātrāk. Turēt to sevī nav īsti labi, tas traucē arī spēlei. Man vispār patīk emocionāli cilvēki. Ja staigā klusi, ar nolaistu skatienu un rokām, nekad nezini, kas viņam iekšā darās.
Un konkurenci elites līmenī:
“Mēs principā ienīstam cita citu. Un tās, kas apgalvo pretējo, vienkārši melo.” Tas ir Gabrines Mugurusas citāts - par savstarpējām attiecībām mūsdienu sieviešu tenisā. Taisnība?
Nav tā, ka ienīst, bet... Man radies priekšstats, ka vairākām vecākajām meitenēm nepatīk, ka jaunās ienāk tūrē, kāpj rangā un sāk viņas apspēlēt. Dažas no viņām negrib pieņemt to, ka situācija mainās, jo pieradušas, ka pēdējos 10 vai 15 gadus ir valdījušas viņas - spēlējušas savā starpā, sadalījušas tās uzvaras un titulus. Kad ienāk kāds jaunais, viņām nepatīk - to var pamanīt. Jo zemāk rangā, jo indīgāka attieksme. Tieši vadošās meitenes, pirmais divdesmitnieks, ir visatvērtākās, ar kurām mierīgi var aprunāties. Drīzāk tev čau nekad nepateiks tās, kuras ir 80. vai simtajā vietā.
