LFF kongresa atbalstu izpelnījies Guntis Indriksons, kurš pārvēlēts LFF prezidenta amatā. Viņš saņēma 84 balsis no 96 LFF biedriem, bet par LFF viceprezidentiem kļuva Māris Verpakovskis un Žoržs Tikmers.
LFF kongresā tika nolemts noraidīt ierosinājumu veidot aizklāto balsojumu, tā vietā saglabājot statūtos paredzēto atklāto balsojumu. Par balsojuma nomaiņu balsoja 39 LFF biedri, kamēr nepieciešamas bija 49 balsis. Atklātajā balsojumā LFF biedri atdeva 84 balsis par Gunti Indriksonu, līdz ar to arī par Krišjāni Kļaviņu vairs balsojums nebija nepieciešams, jo Indriksons jau pirmajā kārtā tika atzīts par vēlēšanu uzvarētāju.
Guntis Indriksons līdz ar to savu amatu saglabājis uz vēl četriem gadiem, taču pats savā uzrunā pieļāva iespēju, ka varētu sev piešķirto pilnvaru termiņu neizmantot līdz galam un tā vietā pavērt ceļu kādam citam kandidātam. Indriksons īpaši uzsvēra, ka pēdējā laikā uzsācis sarunas ar izlases kapteini Kasparu Gorkšu un uzskata viņu par atbilstošu LFF prezidenta amatam nākotnē. Gorkšs esot viņam apliecinājis savu vēlmi ieņemt šo amatu un kandidēt nākamajās vēlēšanās, taču futbolista karjeru vēl šobrīd negrasās noslēgt, jo vēlas pārstāvē Latvijas izlasi arī nākamajā atlases ciklā. Indriksons arī apstiprināja, ka šī ir pēdējā reize, kad viņš izvirzījis savu kandidatūru vēlēšanām.
Indriksons tāpat arī skaidri apstiprināja, ka ģenerālsekretāra amatu turpinās uzticēt Jānim Mežeckim. Savukārt par prezidenta tuvākajiem uzdevumiem viņš nosauca: 1) restrukturizēt budžetu, 2) jāpanāk, lai futbolā var trenēties 12 mēnešus gadā, 3) cīņa pret spēļu ietekmēšanu, 4) jauna stadiona uzcelšana. Īpaša uzmanība tiks veltīta jaunā stadiona uzcelšanai, jo, kā norādīja Indriksons, nav citu variantu, kā vien to izdarīt un pēc iespējas drīzāk.
Kļaviņš, kurš bija vienīgais Indriksona konkurents šajās vēlēšanās, savā uzrunā aicināja uz pārmaiņām Latvijas futbolā un emocionāli LFF biedriem norādīja uz ļoti nepatīkamo pašreizējo situāciju. Debatēs viņš izpelnījās vairāku klātesošo biedru kritiku par savu iepriekšējo neatrašanos futbolā un straujo ienākšanu no malas, taču Kļaviņš vēlreiz apsolīja, ka plāno palikt futbolā arī tad, ja zaudēs vēlēšanās, kas galu galā arī notika.
Kļaviņš savu kandidatūru bija pieteicis ļoti skaļi un vērsies ar plašām publiskām apsūdzībām pret Indriksonu un Mežecki, taču priekšvēlēšanu periodā LFF publicēja pret Kļaviņu vērstus dokumentus, kas apliecināja viņa saistību ar maču sarunāšanas lietu. Ilgu laiku pastāvēja arī iespējas, ka Kļaviņš nemaz netiks pielaists pie vēlēšanām, taču pēc Disciplinārlietu komisijas un LFF valdes lēmuma tas tomēr notika. Kļaviņa kandidatūras pieteikšanai sākotnēji atbalstu bija snieguši 14 LFF biedri, taču šodien kongresā tikai 12 izvēlējās nenobalsot par Indriksonu.
Pirms prezidenta vēlēšanām tika noteikts arī jaunās LFF valdes sastāvs, kurā katram dalībniekam ir sava atbildības sfēra. Valdē tika iebalsots Vadims Direktorenko (tiesnešu attīstība), Arturs Zakreševskis (Jaunatnes attīstība), kurš pārliecinoši balsojumā pārspēja iepriekšējo šīs vietas ieņēmēju Ģirtu Mihelsonu, Dainis Gudermanis (tautas futbola attīstība), Aleksandrs Starkovs (treneru attīstība), Žoržs Tikmers (sieviešu futbola attīstība), Vladimirs Žuks (infrastruktūras un reģionālā attīstība), Juris Keišs (izglītības segmenta attīstība), Aleksandrs Isakovs (klubu sacensību attīstība) un Māris Verpakovskis (elites futbola attīstība).
Savukārt futbola biznesa attīstības pozīcijā ne Emīls Latkovskis, ne Guntis Blumbergs nesaņēma 49 balsis, un šī pozīcija šobrīd palika vakanta. Pēc savas ievēlēšanas Indriksons kā viceprezidentus nominēja Verpakovski un Tikmeru, kuri arī pārliecinoši tika apstiprināti šajās pozīcijās
