Gan šā gada aprīlī, gan pavisam nesen sabiedrību pāršalca ziņas, ka bērnu aprūpes centros ir atklāti būtiski pārkāpumi – konstatēta gan fiziska, gan emocionāla vardarbība pret bērniem, darbinieku pavirša attieksme pret mazuļiem, to atstāšana novārtā un ļaušana, tā teikt, dzīvot savā vaļā, kas negatīvi ietekmē bērna attīstību.
Par bērnu nama bērniem un pašiem aprūpes centriem savas domas facebook nolēmušas izteikt arī divas mammas, kas spērušas nozīmīgu soli un savā ģimenē uzņēmušas bērnus no šīm iestādēm.
Ivetas B. stāsts
"Noskatījos raidījumu ,, Aizliegtais paņēmiens,, par zīdaiņiem bērnu namos. Es biju šokā un neizprarnē par redzēto. Taču tas deva atbildes uz daudziem jautājumiem.
Mūsu ğimenē jau 3,5 gadus dzīvo Tomiņš, kurš arī ir pabijis šādā iestādē no 6 m.v. Pie mums viņš nonāca, kad viņam bija 1,9 g.v. Liels bija mans un mana vīra izbrīns, kad redzējām, ka puika knapi prot iet. Trīs soļi un krita gar zemi- jo izrādās, viņiem ir liegtas kustības. Imunitāte bija katastrofāla un ir joprojām- viņš varēja saaukstēties pat tad, kad vasarā bija +25 grādi (jo neved ārā), viņš neprata nevienu vārdu- vervelēja savā valodā. Viņš neprata ĒST, jo līdz attiecīgajam vecumam (gandrīz līdz 2 g.v.) tika barots ar zīdaiņu putrām!!!
pixabay.com
Tomiņš rija veselus kumosus- iebāza banānu līdz kaklam, nokoda un nesakostu norija. Tāpat ar jebkuru citu ēdienu. Kad paņēmām viņu klēpī, viņš histēriski sāka raudāt... un tā trakā šūpošanās, tiklīdz viņam radās stress.
Mūsu Tomiņš tika pie ğimenes- mammas, tēta un vecākās māsas. Kad aizbraucām pakaļ, mums vēl pārmeta, kāpēc neesam paņēmuši drēbes viņam! Lai gan mums nekas tāds iepriekš netika teikts. Sākums mums nebija viegls- bet tas nav viegls, ja piedzimst arī savs bērns.
Papīru kārtošana bija ilga- gandrīz pusotrs gads. Taču es neuzskatu, ka tas ir nepareizi- tas liek Tev apdomāt, vai tiešām esi gatavs šādam solim, jo darbs ir pamatīgs- ne tikai ar ienākošo bērnu ğimenē, bet arī ar sevi. Jo nevienu vien gadījumu esmu dzirdējusi, ka pēc pusgada atdod bērnu atpakaļ, jo nav saderības ğimenē. Tad šis bērns paliek par preci, ko veikalā var atdot atpakaļ. Un kas notiek ar šī bērna psihi pēc tam?
Kas ir mainījies pa šo laiku? Toms joprojām mācās ĒST- tiklīdz mamma un tētis neredz, ēdienu viņš joprojām negrib košļāt. Attīstībā viņš bērnu namā pavadīto laiku ir zaudējis, un bērnu dārzā saku, lai neprasa no viņa to, ko no citiem vienaudžiem. Mums ir runas problēmas- logopēds teica, ka viņam pārāk ilgi dota pudele, līdz ar to žokļa defekti un nevaram izrunāt precīzi visas skaņas. Par laimi- tas ir labojams. Un imunitāte- tā joprojām pieklibo. Bet šūpošanās un nesavaldība stresa situācijās ir palikusi.
Bet visvairāk esmu mainījusies es pati. Kā? Noskatoties raidījumu, mani pārņēma dusmas un niknums. Kā tā var!? Taču drīz vien atausa atmiņā teiciens, ka apkārtējā pasaule ir mūsu pašu spogulis. Un pirms tālāk nosodu darbiniekus, kas tur strādā, es sev pajautāju- un kā bija ar tevi pašu? Vai es Tomiņu mīlēju sākumā? NĒ!!! Toreiz šķita, ka jā. Bet šodien varu teikt, ka tā bija līdzjūtība, kā tas ir 70% sabiedrības, skatoties uz šiem bērniem. Un līdzjūtība mūsu sabiedrībai arī ir daudz. Diemžēl, ir kādi 30% sabiedrības (pat inteliğentas personas- ārsti), no kā esmu dzirdējusi:,, Kāpēc jūs viņu vispār paņēmāt?,, ,, Ko no viņa var gaidīt,,.
Aizvedot uz kādu no Toma iepriekšējiem bērnu dārziem, auklīte nopūtās: ,, Nu bāc! Atkal viņš...,, Par laimi, to dzirdēja mans vīrs un Tomu mēs nekavējoties izņēmām no dārziņa. Daļa sabiedrības uzliek zīmogu šiem bērniem: ,,Bērnu nama bērni ir ar problēmām. Nebūtu viņš tāds, neviens no viņa neatteiktos...
Toms ir viens no maniem un vīra lielākajiem SKOLOTĀJIEM- viņš mums iemācīja MĪLĒT. Mīlēt- negaidot pateicību. Mīlēt- negaidot, ka viņš darīs tā, kā mēs esam iecerejuši. Mīlēt- arī tad, ja viņš iesit mūsu pašu bērnam. Jo, galu galā, arī mans bērns sit- pat savos 8 gados. Mīlēt viņu tādu kāds ir viņš pats, nevis salīdzināt ar citiem vai saviem bērniem. Un jā- pacietība- tā, izrādās ir problēma ne tikai bērniem. Arī to Toms mums māca.
Es neesmu redzējusi tik dabisku un dzīvespriecīg bērnu kā Toms. Mums visiem ir pasaules uzliktie rāmīši, no kuriem grūti ,,izkāpt,,. Bet no viņa tagad staro dzīvesprieks, vienkāršība un mīlestība pret Pasauli un Visumu.
Daces Š. stāsts
Pēdejās dienas gribot negribot ir jādzird par zīdaiņu bērnu namu...Es raidījumu neskatījos..nav tik stipri nervi..Es atceros kāda augusta vakaru..braucām uz turieni kādam, kurš ir kļuvis mums ļoti mīļš, pakaļ..bija karsts,saulains vasaras vakars..visi pēc darba sakāpām mašīnā un sākās mūsu ceļojums..nezināmajā..bijām nedaudz satraukušies...bet pilni pārliecības, ka darām visu pareizi..iebraucām kādā pagalmā un atradām īsto māju..devāmies iekšā..nerakstīšu sīkumos, ko tanī vakarā piedzīvoju...un kā tas mūs visus mainīja..iegājām iekšā.
F64
Pirmais ko sajutu - lielu aukstumu un biedējošu klusumu..tak esam zīdaiņu bērnu namā..nevienu bērnu balsi nedzirdēju, ne raudu...mūs sagaidīja darbiniece..nomocīta..nerunīga..smaidu no viņas nesagaidījām..es nekad nevienu nenosodu..pirms nezinu cilvēka stāstu..norakstīju viņas attieksmi uz smagu darba dienu...viss svarīgākais darbiniecei šķita visus papīrus paraksīt...uz maniem jautājumiem...kas man šķita būtiski..pretīm saņēmu dīvainus skatienus...kad parakstījām papīrus..tad atnesa viņu..viņš neraudāja..ar skaņu..viņš raudāja uz iekšu..iespējams mēs viņu izglābām...iemācījām raudāt..viņš naktīs zināja, ja raudās, visi būsim pie viņa gultiņas..un mierināsim..atceros pirmo viņa barošanu ar pudelīti..pirmais jau man kā mammai, kurai nav nekadas saprašanas par piena maisijumiem...aptiekāres pārmetumu...mammīt,ko jūs vakar bērnam ēst devāt?...es ar asarām acīs tik nošņurkstēju...vakar viņš bija citur...tik daudz ir bijuši pārmetumi no svešiem cilvēkiem pa šiem gadiem....paraudu....bet tas mūs ir darījis stiprus..ļoti stiprus..un līdzcietīgus..tani vakarā barojot viņu turot rokās...nomocijāmies....ne par ko nevarèjām viņu pabarot...grozījās uz visām pusēm...rociņas lika priekšā sejai...it kā baidoties..bet pēc pāris dienām saprata, cik labi un droši ir rokās...mums viss prasa mazliet vairāk laika un pacietību..varbūt viss būtu savadak...ja ne tāda mūsu izvēle...mazāk problēmu..bet mēs tanī augusta vakarā ieguvām dzīvei jēgu....un kaut ko tiešām izdarījām....
