Jūtos kā karā. Un domāju, ka tā jūtas vai visu Latvijas dzīvnieku patversmju darbinieki.
Katru dienu desmitiem zvanu par atrastiem, pieklīdušiem, pašu dzīvniekiem sadzimušajiem mazuļiem, kurus vajag nodot. Kaķēni... Un nākas «atšaudīties», celt aizsardzības vaļņus un rakt grāvjus, lai noturētos pretim šiem plūdiem. Jā, patversmes ir paredzētas pamestu, nelaimē nonākušu dzīvnieku uzņemšanai, taču patversmes nav bezizmēra.
Tur, kur paredzētas vietas 60 dzīvniekiem, nevar ietilpināt 260 un turpināt uzņemt. Patversmēs šim kaķēnu birumam vairs nav vietu, nav līdzekļu. Kāpēc piesaucu karu? Tāpēc, ka liela daļa, īpaši jau tie, kuri vēlas tikt vaļā no saviem dzīvniekiem, izdzirdējuši atteikumu, sāk lādēt, lamāt, šantažēt, draudēt. Mazākais ir solījums sūdzēties augstākstāvošās instancēs - sūdzieties! Situāciju tas neatrisinās. Trakākais ir psiholoģiskais terors pret patversmju darbiniekiem. Nākas klausīties, kā savus kaķus metīs pa logu ārā, ies slīcināt podā vai no Vanšu tilta Daugavā iekšā, metīs zem mašīnu riteņiem, pakārs, ieliks cepeškrāsnī, dzīvus apraks, iemetīs patversmē pie suņiem.... Nākas klausīties, kādi mežoņi, necilvēki, cietsirži te strādā, saņemt draudus patversmi nodedzināt, bet darbiniekus «sagaidīt» tumšā vakarā. Nākas sadzīvot ar tantīšu klusiem, izmisušiem lūgumšņukstiem, skatīties, kā tavā priekšā sirmgalve krīt ceļos, lūdzot palīdzēt ielu kaķenītei ar mazuļiem... Kā lai saglabā veselo saprātu, esot iesprostotai starp apziņu, ka jāpalīdz un ka visiem nav iespējams palīdzēt? Par Rīgas patversmē Labās mājas pajumti radušajiem suņiem un kaķiem interesējieties pa tālruni: 26617636 vai internetā: www.patversme.lv.
