Skandalozi: VAKARA ZIŅAS: Pieredze - gultā ar krievu mīļāko 20 komentāri
 
Skandalozi

VAKARA ZIŅAS: Pieredze - gultā ar krievu mīļāko

 
F64

Mīts par krievu sieviešu varu pār vīrieti nav izdomāta pasaka. Viņas ir pašapzinīgākas par latvietēm. Ja latviete, kā tajā tautasdziesmā, stundu stāv domādama – sēsties vai nesēsties potenciālā līgavaiņa kamanās, tad krieviete to vīrieti vienkārši sev savāks. Viņa vīzdegunīgi pabrauks garām ar jaunāko «bembi» joprojām pārdomās iegrimušajai latvju daiļavai, iestūrēs peļķē un vēl apšļāks viņu no galvas līdz kājām. Bet kādas varētu būt krievu vīrieša jūtas pret sievieti «Made in Latvia»?

Kad miesīgs vīrs izrādās despots

29 gadus vecā Gita nezināja, vai draudzenēm atklāties un pastāstīt par savu brūkošo laulību un slepeno romānu ar kolēģi Mihailu jeb Mišu. Vai par to maz drīkst stāstīt, jo draudzenes visādi atbalstīja Gitas ārēji ideālo laulības dzīvi ar pievilcīgo armijnieku Valdi. Tikai gadiem celtā ģimenes dzīve ira ārā nevis baltiem, bet melniem diegiem. Esot tuvu 30 gadu slieksnim, Gita bija nobriedusi šķirties, bet tas draudēja izvērsties par pasaules mēroga katastrofu. Viņa bija precējusies ar despotu, un to zināja tikai viņa. «Mēs apprecējāmies, kad man bija 21, bet vīram 32 gadi. Mans vīrs Valdis bija stipri paguvis padauzīties pa pasauli, izbaudījis mīlas priekus gan trijatā, gan svingeru bariņos. Es viņa piedzīvojumos klausījos, muti pavērusi, jo biju pārliecināta, ka īsta mīlestība ir sastopama tikai vienu reizi mūžā, ka katram šajā pasaulē ir lemta otra pusīte. Viņš bija man nolemtais, un es viņu no sirds mīlēju. Zināt, es viņu pielūdzu kā skaistu un spēcīgu uzvarētāju un veiksminieku, kurš tikko bija atgriezies no misijas Afganistānā. Mūsu kāzas bija nejaušība, es nebiju viņu pelnījusi, jo biju klusa, vidusskolu beigusi, pelīte. Viņš bija mans kungs un pielūgsmes objekts. Arī mans pirmais vīrietis fiziski, un tā palika gadiem ilgi. Otrajā vai trešajā laulības dzīves gadā jau sapratu, ka mans vīrs man ir neuzticīgs. Viņš nevarēja būt monogāms. Viņš bija iekarotājs. Tik dumja savā jaunības naivumā es nebiju, lai nesaprastu, ka tikšanās ar bijušajiem armijas biedriem, peintbola pasākumi ar kolēģiem, dzimšanas dienas ārpus draugu un radu loka, mācības un steidzami komandējumi patiesībā nozīmēja paralēlas attiecības. Nē, tās pat nevarēja dēvēt par attiecībām, drīzāk prasta kopošanās, sekss, nekas vairāk. Dažkārt es rīkoju greizsirdības skandālus. Meklēju pierādījumus un atradu tos, bet vīrs ikreiz prata tik smuki izlocīties kā zutis, ka galu galā es pati izskatījos pēc stulbas kazas un nelaimes čupiņas. Ilgākais - varēju divas dienas klusēt, izturēties pret viņu kā tukšu gaisu, tīšām uzkavēties darbā vai bibliotēkā, bet tad pati vienmēr salūzu. Meklēju iemeslu sarunai un izlīgšanai. Parasti tas arī izdevās. Valdis man žēlsirdīgi piedeva, pamācoši pukstēja par manu kašķīgo raksturu, bet, lai cik ilgs un smags bija strīds, mēs salabām caur gultu. Jā, sekss bija tas, kas mūs allažiņ samierināja, ienesa kaisles uguntiņu attiecībās, sapurināja jūtu gammas un pacēla par pāris milimetriem attiecību latiņas kvalitāti. Tomēr manī vienmēr bija tā sajūta, ka viņš man īsti nepieder un slīd prom, ka man neizdodas viņu noturēt pat ar laulības saitēm un savu absolūto uzticību. Mūsu attiecībām bija arī otra - tumsas - puse. Par to draudzenēm un pat mammām nestāsta. Tikai spilvenam. Es biju absolūts vīra īpašums, un katrs kašķis nozīmēja, ka es palieku bez naudas. Biju finansiāli un emocionāli atkarīga no sava vīra. To es saprotu tikai ar šodienas skaidro skatījumu uz dzīvi. Darbā nevienam nevarēju atklāties, un kolēģi mani uzskatīja par kluso un taupīgo Gitu. Visa mana alga aizgāja uz vīra konta numuru. Viņš maksāja visus rēķinus, hipotekāro kredītu, veda mūsu ģimenes «kantora grāmatu», kā es to saucu, un ķeizariski vienpersoniski pārvaldīja manu naudu un dzīvi. Es saņēmu noteiktu kabatas naudu pusdienām un zeķbiksēm. Viņš papildināja mēneškarti braucieniem sabiedriskajā transportā. Jūs zināt, cik tas ir pazemojoši prasīt naudu higiēniskām paketēm, nemaz nerunājot par labu kosmētiku vai naudas samešanos dāvanai kādam kolēģim. Tam vajadzēja mācēt sataupīt no vīra atvēlētā pusdienu budžeta. Tomēr savu draugu lokā, būdams stiprā reibumā, viņš varēja par 100 eiro uzsaukt visiem alkoholu vai biljarda zāli. Reiz viņš man nosvieda uz gultas vāverādas kažoku pēc tam, kad iepriekšējā vakarā vairākas reizes man iesita. Nē, nepārprotiet, tas nebija bieži, un visās laulībās gadās pa krīzītēm. Tolaik es neuzskatīju, ka manis iekaustīšana bija vardarbība un psiholoģisks terors. Pirms astoņiem gadiem pār visu manu dzīvi un vērtībām valdīja tikai viens saimnieks, mans vīrs. Viņš mani izveidoja par to, kas es esmu šodien - sieviete, kas nezina savu vērtību un nerod mieru laulībā. Tā, kurai svarīgi palikt nemanāmai un pelēkai. Es negribu bērnus, jo ar viņiem var atkārtoties tas pats, kas ar mani,» nosaka Gita. Saule viņas dzīvē iespīdēja tad, kad priekšnieks darbā par šoferi pieņēma savu labāko draugu. Spriganu, dzīvespriecīgu balamuti un lielu meitu mīli - gruzīniska izskata 40 gadu veco Mihailu, pēc tautības krievu.

Kazanova darbā

Nekaunīgi, uzbāzīgi tieši, palaižot rokas, Mihails komunicēja ar kolēģēm, kas nonāca viņa uzmanības lokā. Ar savu šķelmīgo un brūno acu skatienu, kurā lēkāja velniņi, augumā nelielais, bet spēcīgais Mihails piekala pie sevis neviltotu sieviešu uzmanību. Viņš bija tik līdzīgs krievu estrādes zvaigznei un siržu lauzējam Valērijam Meladzem! Mihails jeb Miša bija 100 procentu raudzes «babņiks» (meitu ģēģeris) un kompānijas dvēsele, kuru visi mīlēja, uz kuru varēja paļauties un par kura kārtējiem varoņdarbiem mīlas frontē klejoja nostāsti. Mihails bija trīs reizes precējies. Katrai sievai bija sarūpēts pa mantiniekam, bet tagadējā laulātā draudzene Gaļa gaidīja jau otro abu kopējo mazuli. Mihails paralēli piestrādāja arī par apsargu. Viņam bija ļoti nepieciešama nauda, jo Mārupē viņš cēla ģimenes māju. Tāpēc autovadītāja darbs pie labākā drauga stabilā vietā, ar «cietu» algu reizi mēnesī, iespēju realizēt no dienesta «nolaisto» degvielu un aplidot pilnu spektru ar sieviešu dzimtes cibiņām jeb «bābām» (sievietēm) bija viņa sapņu piepildījums. Kā medniekam, kurš dabūjis vienlaikus gan zīli rokā, gan medni no koka. Mihails aplidoja visas, bet visciešāk viņa uzmanības loks savilkās ap Gitu. «No rīta, ienākot kolēģu kabinetā, viņš dungoja manu vārdu no indiešu filmas «Zita un Gita». Visas mēs bijām «moji krasavici» (manas skaistules), «moji ļubimiji» (manas mīļotās) un katra vēl individuāli «solnce» vai «zaičiks» (saule vai zaķītis). Mīļvārdiņu viņam netrūka. Visas koķetēja un padevās šarmam, es biju vēsi atturīga un izlīdzējos ar smaidu, tomēr tas kaislīgo vīrieti neatturēja. Likās, ka mans saltums vēl vairāk iekurināja viņā degsmi. Viņš stāstīja piedzīvoto ar armijas aprindas draugiem, kā no komēdijfilmas «Medību nacionālās īpatnības», kad ar kara lidmašīnu lidojuši pēc sēnēm uz Karēliju, kad iznīcinātājs no kara bāzes pacelts, jo pietrūcis šņabja, un vēl daudz citu Minhauzena cienīgu stāstiņu. Viņš mani aizrāva ar savu prasmi elpot un baudīt dzīvi, prast enerģiski rīkoties. Man bija ar ko salīdzināt. Viņam patika palaist rokas gar sieviešu dibeniem un krūtīm, kam sekoja spiedzoši protesti, kas pēc mirkļa saļima labsajūtas smaidos kolēģu sejās. Ak, kā viņš mani mēģināja pierunāt aizbraukt pie drauga uz dzīvokli, kurš, lūk, aizdevies komandējumā un atstājis viņam dzīvokļa atslēgas, uzticot puķu laistīšanu! Es tikai pasmaidīju un pakaitināju pretī, ka laikam sieva pa vakariem ir ļoti nogurusi, ka vīram netiek laulības zvērestā noteiktie miesas labumi. Tad viņš draudēja, ka man velnu «parādīs», un tēloti dzinās pakaļ, bet es spiegdama metos prom. Viņš mēdza nostāties tik tuvu aiz manis, ka es saklausīju viņā virmojam karstās dienvidnieka un krievu jaukteņa asinis. Ja es tobrīd pieskartos vīrietim, viņš mani nogāztu un iegūtu turpat darba kabinetā uz grīdas. Tik spēcīga iekāres uguns liesmoja viņā! Vēlāk man bija iespēja par to pārliecināties uz savas ādas un man tas sagādāja ne vienu vien baudas mirkli,» nosmīn Gita. Lai arī Mihails zināja, ka kolēģi viņu sauc par Kazanovu, viņš par to nedusmojās. Tas piedienēja viņa tēlam, tāpat kā koķetēšana un pastaigas pa sieviešu dzīvi un miesu.

«Jau pirmajā reizē zināju, ka tu būsi mana»

Aptuveni pusgadu Gita noturējās pret krievu vīrieša šarmu. Viņa nesaprata, kāpēc viņš vienlaikus spēj būt tik valdzinoši pieglaimīgs kā Češīras runcis, bet, dzirdot kārtējo reizi atteikumu, izvirst spēcīgās lamās kā Vezuvs. Te nebija ierastā saltuma, pragmatisma un augstprātības, kas vēdīja no viņas pašas laulības dzīves ar Valdi. Gita ir pilnīgi pārliecināta, ka no laulības pārkāpšanas viņu ilgi atturēja princips - nedari otram to, kas pašam netīk. Krievs Mihails bija precējies, viņam bija jāceļ māja, jāsagaida beidzot piedzimstam dēls, un viņa negribēja kļūt par šķērsli laulības dzīvē citam, ja pašai nācies piedzīvot sirdēstus vīra neuzticības dēļ. Viņa bija absolūti pārliecināta, ka Miša viņu iekāro tikai mīlestības dēļ. Gita pat domās nepieļāva, ka krievs viņu varētu gribēt tikai baudas dēļ, lai remdētu savu miesaskāri. Kāds sekss? Mīlestība, un uz mūžu! «Mums darbā bija ieplānota ballīte. Laikus vīram biju pieteikusi, ka man jāpaliek ar kolēģiem, ka tas nepieciešams statusa un karjeras dēļ. Tas derēja kā arguments. Mēs bijām visi tik priecīgi un smējāmies. Ballītei bija noīrētas lepnas telpas, alkohols pludoja, čigānu ansamblis dziedāja romances, kas lika pār ādu skriet skudriņām. Mihails mani aptekalēja, pienesa ēdienus, mēs dzērām, izpildījām virtuozus deju soļus, it kā paši būtu kaislību pārņemts čigānu pāris. Kolēģi sita plaukstas un dziedāja līdzi krieviski, uzkurinot mūs izspēlēt uz deju grīdas īstu mīlas drāmu. Dejas beigās Mihails mani ar atliektu muguru gandrīz līdz zemei turēja savās rokās, bet pašam starp lūpām vīdēja sarkanas rozes kāts. Viss notiekošais manī uzjundīja neapturamas alkas pēc viņa mutes, ka mēs steigšus devāmies it kā atvēsināties, bet aiz zāles stūra jau pieplakām viens otram. Es devos viņam līdzi, kad pasākums bija galā. Mēs palikām pa nakti pie mūsu kopējās kolēģes. Mums pat nevajadzēja klāt gultu. Mēs mīlējāmies uz grīdas, tad atkal uz neizvilktas gultas, tad atkal… Viņš atzinās, ka, pirmo reizi mani satiekot, skaidri zinājis - ka dabūs mani gultā. Tā bija viskaislīgākā nakts manā mūžā. Vīrietis mani gribēja. Viņš to teica, čukstēja un izkliedza orgasmā. No viņa neviltoti skanēja mīļi apzīmējumi par manām krūtīm, lūpām, dibenu un pat kāju pirkstiņiem. Tā bija oda man kā sievietei. Mīlējoties es biju viņa dieviete, ko pielūgt. Saprotiet pareizi, mans vīrs ir ļoti labs seksā, visas «pogas» pareizi tiek nospiestas, lai abi būtu gatavi saspēlei, un es spēju sasniegt baudu, bet viss ir tik paredzami. Ja mīlēšanās laikā rokā būtu hronometrs, es nekļūdīgi zinātu, kad vīrs pasteidzinās kustības, kad mēģinās iekļūt dziļāk manī, kad piebremzēs, pirms beigt, un kad sekos izvirdums. Teiksiet, slimas sievietes izpratne?! Nē, tā ir rutīna un attieksme laulāto starpā, kas padara rimtus jutekļus un izbalē vēlmi pēc tuvības. Man no tās izdevās aizbēgt ar sava krievu mīļākā palīdzību, bet ne uz ilgu laiku. Visam bija lemts beigties vienkārši un banāli prasti,» noteic Gita.

Noņemtais krustiņš

Sākoties jaunai darba nedēļai, visi kolēģi jau bija lietas kursā par Gitas un Mihaila romānu. Kolēģe, pie kuras viņi palika pa nakti, jaunākās ziņas par Kazanovas un precētās «pelītes» mīlu pasniedza kā izsmalcinātu delikatesi. Protams, ieslīgstot viņai vien zināmās detaļās. Mihails visu apstiprināja netieši, pasniedzot pirmdienas rītā mīļākajai milzīgu ziedu pušķi. Sākās divkosības un slepenās mīlēšanās laiks. Kad Mihails ar dienesta auto veda Gitu uz mājām, viņi piestāja tuvējā mežiņā vai ļaužu acīm neredzamākā vietā un mīlējās mašīnā. Noderēja arī atslēgas no drauga dzīvokļa, kas bija atstāts viņu mīlas priekiem. Viņš atbrīvoja Gitā pirmatnējo pavedinātāju, kas krievu Kazanovu varēja nekautrīgi aizvilināt darbavietā uz tualeti vai tumšāku telpu. Viņi mīlējās, kur un kad varēja. Tā, it kā viņi piederētu viens otram un nebūtu nekādu citu saistību, nebūtu katram savas pielaulātās otrās puses. «Vienīgais, no kā man bija bail, bija vīra dusmas. Ja viņš uzzinātu par manu sakaru ar Mihailu, es būtu piekauta un aprakta dzīva. Par skrāpējumiem uz miesas es aizbildinājos ar neveiksmīgu kritienu vannasistabā. Mazāku mīlas kāri ar nogurumu darbā un tradicionālajām galvassāpēm. Mans vīrs kādā svinīgā darba pasākumā, saskandinot glāzes ar manu bosu, lūdza, lai viņš nenodarbinot mani tik bieži. Šefam bija zināms par mūsu attiecībām ar Mihailu, tāpēc saņēmu kritisku aizrādījumu turpmāk neaizbildināties ar noslodzi darbā. Bet mēs tik un tā baudījām dzīvi. Reiz es biju līdz pusei izģērbta savā kabinetā, un mīļākais mani skūpstīja, atvirzot galvu, lai tiktu klāt manām krūtīm, kad apstājās un no sava kakla noņēma zelta ķēdi ar krustiņu. Viņš bija pareizticīgais. Es saraucu uzacis un pa jokam uzjautāju, ko tas nozīmē? Viņš visā nopietnībā pavērās manī un teica, ka esmu viņa grēks! Viņš ir ticīgs, precēts un ar mani pārkāpj Dieva likumus. Iepriekš es nebiju redzējusi, ka viņš pirms mīlēšanās noņem krustiņu. Viņš pateica, ka ļoti mīl savu sievu. Mana mute kliedza: bet mani? Vai tu mīli mani? Atbilde bija - «jā, bet citādāk!». Mani tas viss toreiz ļoti sāpināja. Mēs neizrunājāmies, bet spītīgi klusējām un darbā neievērojām viens otru. Nākamajā darba pasākumā viņš ieradās kopā ar sievu. Es biju viena, piedzēros, un runātīgā kolēģe mani ņirdzīgi metās mierināt, ka dienesta romāniem ir īss mūžs, ka mums nekas nebūtu sanācis un viņš ļoti mīlot sievu. Tas arī pielika punktu manam romānam ar krievu. Sekoja abiem mokošs laiks. Asa vārdu apmaiņa ikdienā un klaja nevērība pēc visa notikušā, kā arī jaunas kolēģes aplidošana no Mihaila puses palīdzēja man pieņemt kardinālu lēmumu uzrakstīt darbā atlūgumu. Lai arī viss beidzās bez drāmas un trauku plēšanas, viņš izdarīja man pakalpojumu. Pirms neilga laika es aizgāju no vīra. Vīrs mēģina mani atgūt ar dažādiem paņēmieniem, bet es pašlaik izvēlos padzīvot viena. Es biju tik drosmīga un viņam acīs pateicu, ka nedzīvošu turpmāk pēc viņa noteikumiem. Neļaušu kontrolēt manu dzīvi, naudu un miesu. Nekad mūžā pret mani nedrīkstēs pacelt balsi, kur nu vēl roku. Es nezinu, kāda būs mana dzīve tālāk un kādu lēmumu es pieņemšu attiecībā uz mūsu laulību. Vai vīrs varētu mainīties? Varbūt. Es pati gan esmu kļuvusi cita. Pašapzinīgāka un varbūt nedaudz nekaunīgāka - kā viņas, kas ņem no dzīves, ko grib un kad grib,» nosaka Gita.



Komentāri [20]
#
to Laine 20.marts 2017 0:42 atbildēt
aizveries,kuce.
 
#
maukas ir un paaliks maukas 19.marts 2017 23:07 atbildēt
te es domaju krievu vtnicas.
 
#
ASAIS 19.marts 2017 15:54 atbildēt
Maukele stasta par savu kniebsanos idiote
 
#
statists 19.marts 2017 14:07 atbildēt
Protams, lielumam ir nozīme! Statistika saka, ka vismazākie krāniņi ir resniem, muskuļainiem ķīniešiem un krieviem , lielākie - gariem nēģeriem un eiropiešiem, arī latviešu puišiem. Tā kā arī tautībai ir nozīme! Nevajag meklēt tur, kur nevar būt laba seksa.
 
#
Amerikānis 19.marts 2017 13:36 atbildēt
Ja būtu bērni,nebūtu stulbu problēmu.
 
Skatīt visus 20 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers