Artura dzīves stāsts ir traģisks un pilns smeldzes. Viņš ilgstoši jutās kā tumšā tunelī, kuram aizmūrēts gals. Vīrietis nesaskatīja ne mazāko iemeslu, lai dzīvotu. Viņš gatavojās pašnāvībai, bet tā neizdevās.
Mazvērtīgā dzīve
«Kad mums uzgulst neveiksmju nasta, mēs sākam meklēt iemeslus un vainīgos,» spriež Arturs. «Bieži vien mēs izdarām secinājumu, ka vainīgi ir citi. Ja neveiksmes turpinās, tad agri vai vēlu sākam sliekties uz atziņu, ka esam neveiksminieki. Ka neesam pietiekami gudri un izveicīgi, lai būtu veiksmīgi. Tātad - neesam cienīgi būt laimīgi. Kaut kas līdzīgs notika ar mani. Sākumā es vainoju citus un savu likteni: «Par ko man tas viss? Es taču to neesmu pelnījis.» Pēc kāda laika atzinu, ka laikam tomēr esmu pelnījis. Turklāt šo atziņu nemitīgi nostiprināja mana sieva Iveta, kas regulāri žēlojās, ka bijusi pēdējā muļķe, saejoties ar tādu neveiksminieku kā mani. Jā, iespējams, es biju neveiksminieks, taču nekādā ziņā nebiju muļķis.»
Arturs teic, kaut kur lasījis atziņu, ka pret dzīvi vajag attiekties kā pret sērkociņu kastīti. Nopietni attiekties pret to ir smieklīgi, bet attiekties vieglprātīgi - ļoti bīstami. «Es laikam attiecos pārspīlēti nopietni, un tas radīja liela smaguma sajūtu. Es jutos tā, it kā katru dienu nēsātu sev līdzi lielu smagumu. Laika gaitā arvien vairāk manā sirdī sāka iezagties skumjas. Tās bija visaptverošas un bez jebkāda iemesla. It kā nebija neviena iemesla par kaut ko skumt, taču mans prāts bija bēdīgs un grūtsirdīgs. Dzīve man šķita ja ne gluži bezjēdzīga, tad noteikti mazvērtīga. Apkārtējo cilvēku prieki man likās bērnišķīgi un muļķīgi. Daudzi man šķita aprobežoti un stulbi. Es sāku uzskatīt, ka cilvēki pēc savas būtības ir nožēlojami, jo dzīvo tikai tāpēc, lai dzīvotu. Ja katrs no mums spētu iesnausties mūžīgā miegā, tad iemantotu ja ne laimi, tad vismaz mieru.»
Bezdarbnieks nav vajadzīgs
«Ar sievu Ivetu mēs bijām precējušies jau sešus gadus,» stāsta Arturs. «Sākotnējā kaisle drīz vien noplaka, un iestājās pelēka dzīves rutīna. Bērnu mums nebija, jo abi vienojāmies, ka pirmos laulības gadus finansiāli nostabilizēsimies un tikai tad raudzīsimies, ko darīt tālāk. Tomēr tā īsti nostabilizēties neizdevās ne vienam, ne otram. Viņa man ik palaikam pārmeta, ka es par maz pelnu, bet, atklāti sakot, viņa nepelnīja vairāk. Viņai patika atkārtot un uzsvērt, ka galvenajam pelnītājam jābūt vīrietim, viņam jāuztur ģimene. Viņa bieži kā paraugus minēja citus vīriešus, kas pelnīja vairāk, lai gan starp viņas paziņām netrūka arī tādu, kas pelnīja mazāk. Mūsu attiecības kļuva pavisam sliktas, kad es zaudēju darbu. Tas gan nenotika manas vainas dēļ, vienkārši bankrotēja kompānija. Es skaidri sapratu, ka tāds vīrs, kas kļuvis par bezdarbnieku, Ivetai vairs nav vajadzīgs. Viņa gan neuzdrošinājās to pateikt atklātā tekstā, taču to varēja just. Pēc kāda laika viņa atteicās no seksuālām attiecībām, aizbildinoties ar nogurumu, nevēlēšanos un problēmām darbā. Es nojautu, ka Ivetai ir attiecības ar kādu citu un viņa vairs nevēlas tuvību ar mani. Katrā ziņā es varēju viņu apsveikt, ka atradusi piemērotāku partneri.»
Arturs secina: «Sanāca tā, ka ārējie apstākļi sakrita ar manu iekšējo stāvokli. Krīze bija gan ārpusē, gan iekšpusē. Krīze bija gan darba un ģimenes lietās, gan manī pašā. Turklāt sieva to visu pastiprināja - sauca mani par neveiksminieku un paziņoja, ka nedomājot mani uzturēt. Es to nemaz viņai nelūdzu, kādu laiku saņēmu bezdarbnieka pabalstu, bet vēlāk iekārtojos pagaidu darbā, kur, kā izrādījās, maksāja vēl mazāk nekā iepriekšējā darbā. Bet arī tur viss pajuka, notika štatu samazināšana, un mani - kā jaunu darbinieku - atlaida vispirms.
Lai kāds nožņaugtu miegā
«Es kļuvu arvien depresīvāks un depresīvāks. Interesanti, ka Iveta no manis prom negāja, jo laikam gaidīja kādu izdevīgu partiju. Turklāt dzīvoklis, kurā abi uzturējāmies, bija mans. Viņa mani vienā laidā kritizēja un, visticamāk, arī nicināja, bet es tam vairs nepievērsu īpašu uzmanību. Katrā ziņā es nestrīdējos un necentos pierādīt, ka esmu gudrs, skaists un veiksmīgs. Tā es pamazām slīgu arvien lielākā grūtsirdībā, lai gan ārēji centos to neizrādīt. Iveta lielu daļu sava brīvā laika pavadīja draudzeņu un draugu kompānijās, mēs palikām arvien svešāki un svešāki. Nepieciešamās lietas darīju automātiski un bez iedvesmas. Sāku aizdomāties par pašnāvību un šo ideju nēsāju sevī vairākus mēnešus. Dzīvot tādā dvēseles stāvoklī bija neciešamas mokas, reizēm šķita, ka jūku prātā. Gadījās brīži, kad nodomāju, vai tiešām neatradīsies neviens, kas mani klusām nožņaugtu, kamēr es guļu?»
Arturs atzīst, ka ilgu laiku pavadījis šaubās. «Protams, kad sāku aizdomāties par iespējamo dzīves galu, es uzreiz nenolēmu, ka man noteikti vajag izdarīt pašnāvību. Nē, es nemitīgi šaubījos un meklēju papildu informāciju. Bija mirkļi, kad jutos pārliecināts - nāve izbeigs mana smagā stāvokļa pasliktināšanos, nāve - tā ir vienīgā izeja. Taču pēc kāda laika es pats sev oponēju un iebildu, ka pašnāvība - tā ir dezertēšana un man jābūt pietiekami drosmīgam, lai paliktu dzīves ierakumos līdz galam.
Internetā atradu dažādus materiālus gan par pašnāvības tēmu, gan par pašnāvniekiem. Cita starpā tur bija minēti dažādi iemesli pašnāvības veikšanai: dzīves grūtības, smagas slimības, garīgas ciešanas. Tomēr es no paša pieredzes zināju, ka tie nav visi motīvi. Es meklēju atbildi uz sev svarīgiem jautājumiem, ar citiem filozofēju par dzīves jēgu un klusībā interesējos par pašnāvības veidiem.»
Neskaidra trauksme
«Kad aizgāju pie psihoterapeita, viņš man skaidroja, ka pašnāvības veikšanai nepieciešami trīs apstākļi - kritisks notikums, motīvs un pašnāvības īstenošanas līdzeklis. Viņš jautāja, kas tad īsti ar mani ir noticis - šķiršanās, smags konflikts ar dzīvesbiedru, tuva cilvēka nāve, bankrots vai nespēja risināt sev būtiskas dzīves situācijas? Man bija vairāki iemesli. Turklāt man bija visaptverošas skumjas un neskaidra trauksme. Kaut kāda neskaidra trauksme par savu nākotni.»
Interesējoties par pašnāvības tēmu, Arturs noskaidrojis, ka raksturīgākie pašnāvības periodi ir pavasaris un rudens, kā arī Ziemassvētku laiks. «Svētkos cilvēki savu vientulību un nelaimi izjūt vēl spēcīgāk un smagāk. To izlasot, jau sāku apsvērt, kuros svētkos man vajadzētu padarīt sev galu. Pirmais, par ko es iedomājos, - kā izdarīt tā, lai es nomirtu bez ciešanām. Protams, visklasiskākais veids ir pakāršanās. Bet, tiklīdz es iedomājos, kāds es varētu izskatīties pakāries, sajutu nepatiku pret tādu skatu. Sapratu, ka man neizdosies noslīkt, jo es labi peldu. Ja arī izdotos, es izjustu vēl lielākas ciešanas, nekā cenšoties pakārties. Arī nāve zem vilciena vai automašīnas man iedvesa nepatiku. Tā kā man nebija šaujamā, domas par nošaušanos es uzreiz atmetu. Pēc ilgām pārdomām es izvēlējos miegazāles. Protams, pastāvēja risks, ka mani kāds pirms noteiktā laika pamanīs un mēģinās atgriezt dzīvē.
Nākamais, par ko es padomāju, - kura būs tā vieta, kur es to paveikšu. Aizdomājos, ka dzīvoklis pēc manas pašnāvības varētu iemantot sliktu slavu, tādējādi radot problēmas maniem radiniekiem. Katrā ziņā - šo lietu es nebiju izlēmis, to atstāju uz vēlāku laiku.»
Tā nav muļķu padarīšana
«Laikam ritot uz priekšu, mans stāvoklis kļuva arvien drūmāks un bezcerīgāks,» stāsta Arturs. «Es nesaskatīju ne mazāko iemeslu, lai dzīvotu. Es vairs neredzēju risinājumu. Jutos kā tumšā tunelī, kuram aizmūrēts gals. Tajā pašā laikā es centos izdarīt visu, lai nevienam no ģimenes un paziņām nerastos aizdomas, ka plānoju pašnāvību. Pēc vairāku mēnešu šaubīšanās es beidzot biju ieguvis pārliecību.
Statistikas datos atklāju, ka pašnāvība biežāk sastopama starp izglītotajiem nekā neizglītotajiem. Tātad - tā nav muļķu padarīšana. Kā zināms, pašnāvību veikuši daudzi slaveni un talantīgi cilvēki. Piemēram, Džeks Londons, Ernests Hemingvejs, Zīgmunds Freids, Dženisa Džoplina, Kurts Kobeins, Robins Viljamss. Arī divi no mūsu populārajiem dzejniekiem aizgāja labprātīgi - Jānis Ziemeļnieks un Ārija Elksne. Tas liecināja, ka pašnāvību par pieņemamu atzinuši arī cienījami cilvēki.
Atceros, vienvakar nācu mājās un skatījos uz nepabeigtu deviņstāvu māju. Vēl nodomāju: jau šovakar pat uzkāpšu augšā un tad - strauji lejā... Un nekādu problēmu. Es esmu nekas, un sauc mani nekā. Tomēr domas par manu mammu atturēja mani no šā soļa. Pirms pāris mēnešiem mamma man bija uzdāvinājusi baltu trusi Rodžeru un teikusi: «Tas ir tavs draugs, kas nekad tevi nenodos!» To viņa laikam mērķēja uz sievu Ivetu, jo viņa zināja, ka mēs gatavojamies šķirties. Diemžēl arī Rodžers man nespēja sniegt nekādu prieku.»
Vajadzīga cita dzīve
Arturs norāda: «Atskārsme, ka pie visa vainīgs esmu es pats, bija ļoti cieši iesēdusies manā apziņā. Arī draugi bija novērsušies. Un viņus varēja saprast, jo es biju pārāk drūms, nerunīgs un nomākts. Lai gan - atklāti sakot - nevis draugi novērsās no manis, bet es no viņiem. Es vienkārši vairs nespēju jautri čalot draugu kompānijās, man tas likās muļķīgi un nevajadzīgi.»
Viņš ironizē, ka nemitīgi vainot un uzskatīt sevi par neveiksminieku bijis pārāk nogurdinoši, tāpēc viņš izvēlējies citu metodi. «Es sevi mierināju, ka esmu jēdzīgs un saprātīgs cilvēks, bet diemžēl neesmu piemērots šai dzīvei. Iespējams, ja būtu cita dzīve, es būtu tai derīgs, un viss būtu kārtībā, taču šī dzīve man galīgi neder. Pēc šādām pārdomām es sajutos jau nedaudz labāk, jo tas nozīmēja, ka nevis es esmu slikts, bet dzīve ir slikta.»
Arturam bijusi kāda klusa cerība, ka viņam spēs palīdzēt kāds pazīstams garīdznieks, taču viņš dzīvojis citā pilsētā, un Arturs nekādi nespējis saņemties, lai aizbrauktu pie viņa. «Kad reiz sievai palūdzu naudu, viņa atbildēja, ka priekš manis, neveiksminieka, viņai naudas nav. Tādiem kā es, kas nemāk pelnīt, jāsēž mājās, nevis jāvazājas apkārt un jātērē sievas nauda. Iespējams, sieva saprata, kas ar mani notiek, bet tas viņu neuztrauca. Pieļauju, ka viņai sagādāja zināmu gandarījumu viņas pārākums pār mani. Viņa laikam bija no tiem cilvēkiem, kuriem patīk izplesties uz citu nelaimes. Es mocījos ar vainas apziņu, un viņa šajā procesā man palīdzēja. Viņa manu vainas apziņu padarīja vēl lielāku, nemitīgi kritizējot un pārmetot, ka es nekam nederu. Man nebija ne dzīvesprieka, ne naudas. Un neatradās neviena cilvēka, kas teiktu, ka situācija ir atrisināma.»
Pilnīga vienaldzība
«Tas bija trešdienas vakars, kad es nolēmu pamatīgi piedzerties,» atceras Arturs. «Vispār es nelietoju alkoholu, taču tovakar to darīju apzināti. Nekāda plāna man nebija. Nebija arī iecerētās relaksācijas. Jo vairāk es dzēru, jo lielāka bija smaguma sajūta. Man likās, ka es dzeru svinu. Ar katru glāzīti es kļuvu arvien smagāks un smagāks. Es aizsmēķēju un skatījos uz virtuves atvērto loga šķirbu. Piegāju klāt, atvēru logu un uzkāpu uz palodzes. Man bija pilnīgi vienalga - lēkt vai nelēkt. Tā es kādu laiku stāvēju - pilnīgā vienaldzībā. Un tad, lai rosinātu kaut kādas pārmaiņas savā eksistencē, es spēru soli uz priekšu. Atceros bērnu slīdkalniņu pagalma vidū, un viss - tumsa.»
Kad Arturs nācis pie samaņas, nevarējis saprast, kas viņš tāds ir un kur atrodas. «Tā bija pavisam dīvaina sajūta, es brīnījos pilnīgu par visu - par savām rokām, kājām, galvu. Brīnījos par savu elpošanu un acu mirkšķināšanu. Pagāja kāds noteikts laiks, līdz es beidzot sapratu, kas esmu un kā mani sauc. Es atrados slimnīcā.»
Palātā viņu iesauca par izpletņlēcēju. «Ārsts atzina, ka esmu dzimis laimes krekliņā. Citi lauž mugurkaulu un galvaskausu, uz visu mūžu paliek invalīdi vai iet bojā, bet es tiku sveikā ar dažiem nenozīmīgiem lūzumiem. Tas nozīmē, ka man ir jādzīvo. Ja man būtu lemts mirt, tad, visticamāk, būtu arī nosities. Protams, augstums bija salīdzinoši pieticīgs - ceturtais stāvs. Arī traumas bija salīdzinoši pieticīgas - lauzta roka, kāja un deguns. Palātas kaimiņš apgalvoja, ka tā esot dzērāja veiksme. Ja es būti bijis skaidrā, tad pilnīgi noteikti būtu nosities.»
Jauna dzīve
Pēc visa pārdzīvotā Arturs nav varējis saprast, ko viņam darīt - priecāties vai bēdāties? «It kā vajadzēja noskumt, jo mana iecere - beigt dzīvi - nebija realizējusies. No otras puses - visi apgalvoja, ka man ir fantastiski paveicies. Es biju apjucis, taču - vairs ne tik depresīvs kā agrāk.»
Palātā Arturs redzējis dīvainu sapni. «Gulēju slimnīcas koridorā, visu pamests un nevajadzīgs. Garām gāja ārsts ar māsiņu. Ārsts jautāja, kāpēc es guļu koridorā, bet māsiņa atbildēja, ka esmu miris un mani vedīs uz morgu. Par to biju ļoti izbrīnīts un nolēmu, ka viņi kaut ko sajaukuši. Pienāca sanitāri un manu gultu sāka stumt uz morgu. Kliedzu, ka esmu dzīvs, bet nekāda kliedziena nebija. Biju mēms, nespēju pakliegt. Gribēju pievērst sanitāru uzmanību, bet nespēju pakustēties. Nevarēju pacelt ne roku, ne kāju. Nespēju pagrozīt galvu. Izmisumā saucu, lai mani neved uz morgu, bet neviens mani nedzirdēja.
Kad atmodos, pie manas gultas stāvēja kāds nepazīstams vīrietis. Viņš bija no policijas. Jautāja, kā viss patiesībā noticis. Pateicu, ka neviens mani neizgrūda, pats izlēcu. Vēlāk ieradās māte. Tas bija liels pārdzīvojums, jutos vainīgs viņas priekšā.»
Arturs stāsta, ka pēc visa notikušā viņš ticies ar vairākiem psihoterapeitiem un garīdzniekiem. Cenšoties mainīt savu depresīvo noskaņojumu, viņš pievērsies kristietībai, un pamazām dzīve nedaudz pavērsusies uz gaišo pusi. Tagad viņš regulāri apmeklē dievkalpojumus un, kā pats apgalvo, smeļas spēku ticībā. «Jautājumu par dzīves jēgu uzdod daudzi. Tas ir mūžīgais jautājums, uz kuru atbildi jāatrod katram pašam. Mēs visi gribam, lai mūsu dzīve būtu laimīga un pilnvērtīga. Tomēr dzīve nav rožu dārzs. Tagad apzinos, ka daudziem dzīve ir vēl briesmīgāka.»
Arturs teic, ka nepieciešama pareiza attieksme pret uzliktajiem pārbaudījumiem. «Pārvarot tos, mēs kļūstam stiprāki un gudrāki. Man ir divas rokas un kājas. Arī galva, kas normāli strādā. Nav kredītu. Varu sākt dzīvi no nulles un veidot to no jauna. Es pat aizdomājos, vai man pašam nekļūt par mācītāju. Es jūtu sevī tieksmi pēc garīgas dzīves un askētisma.»
Arturs rezumē: «Cilvēkam jādzīvo nevis izdomātā, bet reālā pasaulē, tāpēc vēlams ik palaikam noņemt rozā brilles un uzmanīgi pavērot apkārtni. Tur var ieraudzīt dažādas zīmes, kas skaidri parāda notikušo un ieskicē topošo.».
