Ilze atvēra acis, ārā jau bija gaišs… Viņa pagriezās uz sāniem, izstaipījās, sāka domāt, kas jāizdara, un pēkšņi pa galvu iesita kā ar pulksteņa pendeli un vecā labā dzeguze nokliedzās: «Šī nav tava labākā diena…»
Un Ilzei atmiņā atausa vakardienas notikumi. Ak dievs, kā tos nepavisam negribējās atcerēties. Viņa gulēja gultā smagu sirdi. Bija tāda kā tukšuma sajūta - no vienas puses, atvieglojums, bet tajā pašā laikā gribējās raudāt. Viņa pati bija izjaukusi savas kāzas. Nu dulla meitene, kā daudzi par viņu teica, bet viņa neko ar sevi nevarēja izdarīt. «Slimā» - tā viņu nodēvēja Rihards, viņas līgavainis, kad Ilze paziņoja, ka pārdomājusi. Turklāt šī nebija pirmā reize.
Pirmās atceltās kāzas
Ja kāds saka, ka Džūlijas Robertsas atveidotais tēls filmā «Bēgošā līgava» ir izdomas auglis un dzīvē jau nepavisam tā nekad, nekad nenotiek, Ilze zina, ka tā nav taisnība. Ilze saprot, ka visas meitenes sapņo par baltu, skaistu princešu kleitu un izcili cēlu princi komplektā ar to, un arī viņai pašai nebūtu nekas pret kāzām, ja vien viņa pēdējā brīdī nepārdomātu. «Es saprotu, ka droši vien neesmu normāla, jo it kā teorētiski es gribētu apprecēties, bet praktiski vienmēr kaut kā nav sanācis, pa ceļam pamaisījies šķērslis kā simtgadīgs ozols, kuru no taciņas grūti nobīdīt malā. Un tas vairākas reizes noticis manas, ne līgavaiņa vainas dēļ,» viņa stāsta. «Ar Jāni, savu pirmo mīlestību un pirmo vīrieti, iepazinos studiju laikā «kojās» studentu ballītē. Viņš bija izskatīgs, tumšiem matiem, tumšām acīm, un, kad sākām puspajokam pusnopietni tikties, nedomāju, ka nonāksim līdz kāzām. Man šķiet, ka kāzas jaunībā vispār nav būtiskas, svarīga vien tā mīla, kopā būšana, sekss. Mīla bija tik liela, ka pēc pāris mēnešu draudzības sākām dzīvot kopā, un vēl pēc kāda laika mums pieteicās bēbis.» Tad nu saprotams, ka tajos laikos - tas bija 90. gadu sākums - pēc labiem kanoniem audzinātai meitenei un no labas ģimenes nākušam zēnam ar jurista perspektīvu nākotnē savas attiecības ģimenes kūniņas veidošanai pieklātos reģistrēt oficiāli. «Jānis bildināja mani, lūdza roku mammai, jo tētis bija miris. Viss notika kā nākas, pēc priekšrakstiem un tradīcijām. Sākām posties kāzām. Mamma rūpēja mielastus, mana radiniece, kura bija padomju laika modes māksliniece - dāma ar izsmalcinātu gaumi un stilu, palīdzēja izvēlēties kāzu kleitu. Toreiz Rīgā vēl bija tāds veikals jaunajiem pāriem «Pavasaris». Izmērījos vienu, otru, trešo, bija jādomā arī par to, ka kāzās jau būs vēderiņš. Plīvurs tāds vai šitāds. Es ļāvos plūsmai un nemaz īsti nedomāju, vai gribu vai negribu precēties. Toreiz bija skaidrs - tā vajag. Tā pienākas. Jānis gan priecīgs un vakaros skandināja: «Man būs sieva! Man būs sieva!» Taču, kā mēdz teikt: cilvēks plāno, Dievs dara. Plānotās kāzas izjauca manas problēmas ar grūtniecību. Es nonācu slimnīcā, jo sākās asiņošana, un izrādījās, ka mums ar bērna tēvu bija nesaderīgi rēzusi. Toreiz arī nesapratu, ka vislabākais šādās situācijās ir miers, bet es raudāju kā aizkauts jērs, un rezultātā mana gulēšana slimnīcā uz saglabāšanu beidzās ar spontāno abortu.» Kāzas tika atceltas, Ilze un Jānis gan palika kopā, bet aizvien biežāk sāka strīdēties un ik pa laikam te pašķīrās, te atkal bija kopā. «Par kāzām mēs vairs nerunājām, jo man likās, ka tam vairs nav jēgas. Viens otram devām pilnīgu brīvību, gājām un atpūtāmies savās draugu kompānijās arī atsevišķi, līdz pēc kāda laika secināju, ka dzīvoju kopā ar pavisam citu cilvēku, nevis to, ar kuru pirms sešiem gadiem biju iepazinusies. Trauksmainā un sportiskā ideālista vietā man blakus izrādījās cilvēks, kuru ar savu jurista diplomu interesēja nopirkt lētas akcijas, «apčakarēt» cilvēkus, arī savus draugus, un pēc tam plātīties, cik viņš ir kruts. Kad iebildu, ka man vajag cilvēku, nevis naudas maisu, viņš mani toreiz vēl kopīgi īrētajā dzīvoklī apbēra ar dolāru zīmēm un teica: bet tas taču viss mums, mūsu nākotnei!» Ilzes un Jāņa nākotnes ceļi un vīzijas beigu beigās tomēr nesakrita, un pēc gada viņi izšķīrās. Pēc pusotra gada Jānis pēkšņi uzradās. «Izmēģinājis laimi citur, viņš laikam bija nospriedis, ka esmu viņam vispiemērotākā, kā nekā - es jau biju pierasta kā pieckapeika, pazīstama ar visām utīm, bet ar svešu jau tik viegli nav,» Ilze smej, atceroties senos notikumus. «Jānis ieradās ar skaistu gredzenu, bildināja mani vēlreiz, teica, ka nevar dzīvot bez manis, un neskopojās ar citām tradicionālām banalitātēm. Es to visu uzklausīju bez īpašas sajūsmas, bet nenoliegšu, ka bija patīkami. Domāju, ka Jānis bija pārliecināts, ka es piekritīšu precēties ar viņu vēlreiz, jo mēs bijām šķīrušies un sagājuši atpakaļ ne reizi vien. Es teicu, ka padomāšu, bet patiesībā zināju, ka neprecēšos ar viņu. Man tajā laikā patika pavisam cits. Bet Jānis mani tā aplidoja, tā lutināja, ka jau sāku šaubīties un domāju, ka varbūt tomēr otrreiz tajā pašā upē var iekāpt. Tomēr pirms došanās uz «zagsu» es pārdomāju un pateicu Jānim nē. Es nenožēloju, ka neapprecējos, jo tagad noteikti viss būtu citādi. Man bija bail… Iedomājos, kā viņš mani kontrolētu, regulētu, varētu paģērēt atkal katru vakaru kotleti, bet es jau biju pieradusi dzīvot viena. Jā, sākumā tas bija grūti, man likās, kā tas ir, bet pierod jau pie visa. Arī tā, ka tev vecis nav katru vakaru pie sāniem. Pierod arī pie tā, ka ir tikai brūtgāns,» viņa atkal smej.
Otrās atceltās kāzas
Pēc atkārtotās šķiršanās ar Jāni Ilze palika viena, jo viņas toreizējais potenciālais brūtgāns bija pamucis. «Man toreiz bija pāri 30, un atceros, ka daudzi teica: vai tev nav bail? Tavos gados! Grūti būs atrast kādu. Tādā vecumā jau normālu brīvu vairs nav. Nevarēju saprast: kādas bailes? No kā? Es zināju, ka viena nepalikšu, jo apzinājos, ka esmu pietiekami izskatīga, ka man ir labs darbs un trūcīga arī neesmu. Tā kā vienmēr esmu radusi paļauties tikai uz sevi, nevis sapņojusi par dzīvi kāda vīrieša azotē un lūgt naudu pat zeķbiksēm, man nešķita būtiski par visām varītēm atrast potenciālo vīru. Jā, mīlestību, to gan es gribēju. Nu kā jau visas sievietes. Bet kur tad to pēc pasūtījuma tā rausi?» par uzmanības trūkumu Ilze sūdzēties nevarēja, tīkotāju uz puķu zēna amatu un kafiju no rīta gultā bija daudz, bet jaunā sieviete bija izvēlīga. Un tad kādā slēgtā ballītē Ilze iepazinās ar vīrieti, kas viņai patika. Tāds lecīgs un borzīgs gan, uzņēmējs, vakara saimnieks. Viņš sāka Ilzei pievērst uzmanību, piedāvājās aizvest pēc pasākuma uz mājām un pēc tam sāka zvanīt. Ilzei viņš patika, un, tā kā Ints bija diezgan uzstājīgs un neatlaidīgs, gudri izpildīja visas Ilzes iegribas un kaprīzes, viņi ātri nonāca ne tikai līdz šampanietim saulrietā, bet arī kafijai gultā. «Viss bija labi līdz brīdim, kamēr viņš mani klausīja,» smej Ilze. «Patiesībā viņš, kā jau Skorpions, bija diezgan greizsirdīgs un pieradis, ka visam jānotiek pēc viņa prāta, bet man savukārt nepatīk, ja mani regulē. Turklāt viņš bija tik aizņemts savā biznesā, ka jo tālāk, jo trakāk. Pamēģinājām padzīvot kopā, bet no tā nekas labs nesanāca, beigās man viss apnika, un izšķīrāmies. Kad viņš nevarēja likties mierā, zvanījās un sūtīja īsziņas, es vienkārši necēlu telefonu. Pēc kāda laika gan atkal satikāmies, pārgulējām, viņš man izteica lielisku komplimentu, par ko apsmējos: «Tu joprojām esi labā formā!», un ar to atkal šķīrāmies. Tajā brīdī jau pie apvāršņa bija parādījies pilnīgs pretstats maniem bijušajiem vīriešiem, proti, radošā inteliģence. Mākslinieks, kurš man gan ne visai patika pēc izskata, bet tik ļoti mācēja aplidot, rakstīja dzeju un visnotaļ visādi citādi mēģināja izpatikt, ka beigās piekritu šīm attiecībām un sākām tikties. Rihards dzīvoja ārpus Rīgas, skaistā, gleznainā vietā, jo, kā jau māksliniekam, viņam bija svarīga iedvesma, mūza. Un par tādu uz kādu laiku, kamēr lieta nenonāca līdz kāzām, es kļuvu. Sākumā ticēju, ka viss tiešām ir skaisti, arī sekss ar viņu bija labs, aplidot viņš mācēja, sarunāties bija par ko, jo izrādījās kopīgas intereses, ceļojām kopā pa Latviju. Tā pēc vairāku mēnešu draudzības uz tāda «skaisti un lieliski» viļņa Rihards kādā emocionālā pacēluma brīdī sāka runāt par kāzām, prasīja, kur mēs dzīvosim, kad apprecēsimies, kā sauksim bērnus? Es domāju: paga, paga, kādi bērni, kādas kāzas? Normāli droši vien būtu priecāties par šādu vīrieša piedāvājumu, bet man tas nepavisam nešķita iedvesmojoši, bet viņš bija iededzies tā, ka nelikās mierā. Sāka plānot kāzas, domāja par viesiem, bet to, vai es piekrītu vai nepiekrītu, nemaz nejautāja, laikam uzskatīja, ka tas ir pats par sevi saprotams, ka to gribu. Nu, ja godīgi, ārēji jau es neizrādīju, ka esmu pret, bet iekšēji sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Kā pēc dažu mēnešu tikšanās cilvēks var būt pārliecināts, ka dzīvē vajag tādu pavērsienu kā kāzas!»
Atrisinājums un atbilde uz šo jautājumu Ilzei ilgi nebija jāgaida: pēc kādām viesībām Ilze devusies gulēt, bet Rihards palicis vēl paskatīties televizoru. «Kad no rīta pamodos, nevarēju saprast, kāpēc guļamistabā nav gaisa. Rihards staigāja pa istabu, teicu viņam, lai atver logu, bet viņš piegāja pie tā, aizgrieza vēl vairāk ciet un noteica: «Es gribu, lai mēs te abi nosmokam!» Nesapratu, kas tā par runu, ko viņš tur murgo, bet, kad viņš pieliecās man tuvāk, sajutu alkohola dvingu. Un tad mani sagaidīja atklājums: izrādījās, viņš visu nakti bija dzēris! Es aizgāju gulēt, viņš palika un sāka dzert. Tā tas turpinājās visu dienu: Rihards dzēra, tad gulēja, kad pamodās, atkal dzēra, tad atkal gulēja. Un tā vairākas dienas. Protams, ka es biju šokā, un pirmā doma man bija: kādas kāzas, kādi bērni?! Kādi viņiem būs gēni, ja tēvs ir dzērājs? Viņa talants un radošais ģēnija gars nebija attaisnojums alkoholismam. Es aizbraucu no viņa dzīvokļa, domāju, lai pats tiek galā ar savām problēmām, nebūšu nekāda Māte Terēze. Iestājās klusums, bet pēc dažām dienām vai apmēram nedēļas viņš bija klāt. Un tad vaļsirdīgi arī izstāstīja, ka viņam ir problēmas ar alkoholu jau 20 gadus (viņš bija vecāks par mani), ka viņš dzer jau kopš jaunības un shēma ir atstrādāta: vairākas dienas pēc kārtas tikai dzer un guļ, neko neēd un, kad vairs nevar izturēt, izsauc sev pazīstamu mediķu brigādi, kas «izskalo» organismu un atgriež dzīvē.» Pēc šīs vaļsirdīgās atzīšanās savā grēkā un mīlas vārsmu izklāsta par lielo mīlu Ilze piedeva Rihardam. «Man bija viņa žēl, lai gan tajā pašā laikā aizvien vairāk sāku šaubīties par Riharda uzņemto kursu uz «zagsu».» Tomēr Rihards Ilzi atkal apvārdoja, un viņa atkal tika ievilkta mīlas lidojumā. Pēc kāda laika, kad viss bija labi, abi vienojušies, ka ies pieteikties uz dzimtsarakstu nodaļu, bet kāzas svinēs klusi, tikai tuvāko radu un draugu lokā. Gāja laiks, un jo tuvāk nāca noteiktais datums, jo Ilze kļuva nervozāka. «Es it kā ar prātu sapratu, ka vajag apprecēties, bet baidījos - šaubījos par sevi, par viņu, kam vispār tas ir vajadzīgs. Ka var taču būt kopā tāpat,» atceras Ilze. «Taču sev teicu - labi, izdari, ja sarunāts, tad sarunāts. Turklāt šajā procesā bijām iesaistīti ne jau tikai mēs divi. Tā kā vienreiz baltās kleitas jau biju izlaikojusies, šoreiz domāju iztikt bez šādas greznības. Man bija glīta klasiska kleita līdz celim šampanieša krāsā - nu gluži kā līgavu iecienītā - bija sarunāts frizieris, uztaisīju jau franču manikīru, lai nākamajā dienā teiktu jā. Iepriekšējā vakarā teicu, ka gribu aizbraukt uz savu dzīvokli un pabūt viena. Un tā laikam bija mana kļūda vai arī veiksme, drīzāk jau otrs variants,» viņa smej. «Es aizbraucu, apsēdos, attaisīju vīnu un pārdomāju savu dzīvi. Man nebija nekāda prieka, emocionāla pacēluma, ka nākamajā dienā kāzas. Un tad es jautāju: vai tas ir normāli? Es jutu vienīgi bailes un uztraukumu. Izrunājos ar draudzeni stundu pa telefonu, viņa teica, ka satraukums pirms kāzām ir normāli, ka viss taču ir forši un nav ko cepties. Izdzēru pudeli vīna, aizgāju gulēt, vēl nodomādama: rīts gudrāks par vakaru, būs jau labi, ātri, ātri sarakstīsimies un beigta balle. Kā teica draudzene - tad tu vismaz būsi pie vietas.» Bet nākamā diena atausa ar galvassāpēm, ko ātri gan remdēja pretsāpju tablete, Ilze piegāja pie spoguļa, paskatījās uz sevi un nodomāja: baigā līgava. Pēc divām stundām viņai bija jābūt pie friziera. Zvanīja Rihards. «Nu, kā manai līgavai? Vai posies? Šodien tu jau būsi sieva!» viņš bija priecīgs, bet Ilze ne. Viņa uztaisīja sev kafiju, iegāja dušā, stāvēja tur pusstundu un domāja: ko darīt? Iekšējā sajūta, ka nevajag precēties, nebija mainījusies. Viņā cīnījās divas Ilzes: viena prātīgā, kura sev mēģināja iestāstīt, ka jāizdara līdz galam tas, kas nodomāts, otra drebelīgā sirdsbalss teica, ka nevajag. Bet tā pa īstam Ilze saprata, ka viņai laikam bail tāpēc, ka tad viņa vairs nebūs brīva, neatkarīga un nevarēs tik viegli aiziet, pateikt «uz redzēšanos», ja kaut kas nepatiks, jo viņai būs saistības. Tā sacīt: kopā bēdās, priekos, līdz nāve mūs šķirs. Kaut arī šis solījums 15 minūšu laikā tiks dots «zagsā». Ilze sēdēja, sēdēja, domāja, domāja un tad paņēma telefonu, piezvanīja Rihardam un teica: «Piedod, es nebūšu, es negribu precēties. Piedod.» Tad ātri nolika telefonu, un izslēdza to. «Un tajā brīdī man iestājās tāds kā atvieglojums, man vairs nebija bail, bija neērti no tiem daudzajiem cilvēkiem, kas šajā procesā bija iesaistīti, bet pati jutos normāli.»
Ilze izgāja ārā staigāt, jo zināja, ka Rihards noteikti nesīsies pie viņas uz dzīvokli, jo nevarēs sazvanīt. Bet viņa negribēja viņu satikt. «Mājās atgriezos pēc vairākām stundām, kad biju izstaigājusies pa Šmerļa mežu, un durvīs atradu ar Riharda roku rakstītu zīmīti: «Slimā. Tu mani atkal piečakarēji…Bļ…»»
