Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Skandalozi

VAKARA ZIŅAS: Dainis Dobelnieks: "Bez sievas nekur tālu nebūtu ticis!"

Daiņa Dobelnieka firmas zīme ir viņa cepures. «Man ļoti patīk platmales, īpaši klasiskās. Tas man tāds stiliņš un mana atpazīšanas zīme. Visur, kur eju, gan uz koncertiem, jubilejām vai citiem pasākumiem, vai uz ielas, mani var pazīt pēc platmales. Arī uz skatuves esmu vienmēr ar hūti galvā. Šāds stils man iepatikās pirms pieciem gadiem, kad uz iepriekšējo «Eolikas» jubileju pie koncerta uzvalka pieskaņoju baltu hūti.» © f64

«Dzīve sastāv no sīkiem skaistuma mirkļiem, un, jo vairāk to mirkļu ir, jo tā ir skaistāka. Pašiem jārūpējas par to, lai tā būtu,» tādu dzīves vērojumu izsaka populārās grupas «Eolika» solists Dainis Dobelnieks (58). Mūziķa ikdiena ir smaga, jo Dainis slimo ar artrītu un ir otrās grupas invalīds. Cik var, palīdz savējiem mājās, raksta dzeju un mūziku dziesmām. Viņa lielākais atbalsts un palīgs ir sieva Inga.

Īpašais jubilejas gads

Kvartetam «Eolika» šogad ir 35 gadu jubileja, un mūziķi nolēmuši to nosvinēt ar vairākiem koncertiem Latvijas lielākajās koncertzālēs – Latgales vēstniecībā «Gors», Vidzemes koncertzālē Cēsīs un koncertzālē «Rīga». Uz skatuves bijuši visi četri – Olga Rajecka, Ilona Stepanova, Viktors Zemgals un Dainis Dobelnieks. Un, protams, Rīgā neiztrūkstoši pie klavierēm sēdējis Boriss Rezņiks. «Neraugoties uz to, ka jau 35 gadus dziedam, pirms iziešanas uz skatuves mani vienmēr pārņem liels uztraukums. Liekas dīvaini, jo viss taču ir zināms un skatuve nav sveša, bet šo izjūtu dēļ, stāvot uz skatuves kopā ar Olgu, Ilonu un Viktoru, ir vērts dzīvot! Un vēl skatītāju aplausi un atzinība – tas ir gandarījums, kas liek aizmirst par slimībām, sāpēm un sliktu garastāvokli. Un jubilejas koncerti ir tādi īpaši, nopietnāki, un gribētos tos pārējos arī godam nodziedāt, tāpēc būs jāsaņemas,» sarunā ar »Vakara Ziņām« atzīst Dainis Dobelnieks.

«Šogad mums ģimenē vispār tāds jubilejas gads sanāk – man «Eolikas» 35 gadu jubileja, dēlam Elvijam jūlijā bija 20 gadu jubileja, bet sievai Ingai oktobrī būs 50,» lepojas Dainis. Gribētos to skaisti, mīļi ar savējiem nosvinēt. Un, protams, līdz tam laikam uzrakstīt arī Ingai dziesmu. Kā pārsteigumu. «Bez sievas es noteikti nekur tālu nebūtu ticis, jo nu jau 15 gadus esmu otrās grupas invalīds – man ir artrīts, kustību traucējumi, tos es ļoti jūtu pavasaros un rudeņos un ne labākajā nozīmē. Konkrētu fizisku darbu darīt es nevaru, un, lai kāptu uz skatuves, man stipri jāsaņemas,» savu stāstu turpina Dainis.

«Paldies Dievam, sieva mani saprot un atbalsta. Viņa «Eolikai» bieži vien ir gan autovadītāja, gan friziere, gan administratore – brauc man līdzi un piepalīdz visur. Gadās, ka mēs braucam uz privātajiem pasākumiem, tad sasēžamies mašīnā visa «Eolika», Inga pie stūres, un uz rīta pusi braucam atpakaļ. Tur uz vietas vajag meitenes piepucēt, programmu uzrakstīt, man palīdzēt, noorganizēt kādu lietu – Inga skrien un dara. Cepuri nost! Man ir ļoti paveicies!» sievu paslavē Dainis. Un atceras, ka pirms daudziem gadiem nākamo dzīvesbiedri saticis Maskavā, Vispasaules studentu un jaunatnes festivālā, kur «Eolika» vienīgā pārstāvēja Latviju kā estrādes grupa. Tur Inga ar Daini satikušies. Un uz mūžu. Tas ir stāsta cienīgs gadījums. Jā, un Inga joprojām dejo tautas deju ansamblī «Vektors» un Dainis dzied «Eolikā».

Šiverē pa māju un lepojas ar dēlu

Dienas «Eolikas» dziedātājam paiet dažādi – šad tad garlaicīgi, šad tad skumji. Tas viss pēc pašsajūtas. «Esmu mājsaimnieks,» noteic Dainis. «Ceļos agri, reizē ar sievu un dēlu. Pavadu Ingu uz darbu, Elviju – uz mācībām, bet pats palieku mājās. Tā kā savu problēmu dēļ strādāt nevaru, cenšos palīdzēt ģimenei mājas darbos. Man patīk šo to sameistarot – uztaisīju putnu barotavu un uzliku uz balkona, sanāca zvirbuļiem gluži kā luksusa dzīvoklis ar parketa grīdu, tikai šiem ziemā slīd kājas,» smejas Dainis. «Tikko uzliku liftā spoguli, lai ir skaisti un mūsu kāpņu telpas iedzīvotāji varētu iemest tajā aci, pirms iziet uz darbu. Cik varu, tik kaut ko padaru. Arī mājas darbi nav sveši. Izmazgāju istabās grīdas, salieku veļas mašīnā mazgāties veļu, aizeju uz veikalu pēc produktiem. Dēls un sieva tikai vēlu vakarā ir mājās,» par savām ikdienas gaitām stāsta Dainis.

«Nevaru sevi iedomāties bez mūzikas. Katru dienu piesēžos pie klavierēm un, cik varu, padziedu un paspēlēju. Šo to uzrakstu. Sagaidu kādu mazu iedvesmu, kad gribas piesēsties un kaut ko radīt. Ir tādi brīži, kad ir tāds īpašs noskaņojums, un tad top kāds teksts vai melodija, biežāk gan teksts. Brīvajās dienās aizbraucu uz Alūksni, jo tur mums palikuši tuvi draugi un vēl šis tas darāms tēta vecajā mājā,» tā dziedātājs.  

Daiņa lielākais lepnus ir 20 gadus vecais dēls Elvijs, kurš mācās Rīgas biznesa skolas otrajā kursā. «Elvijs skolā mācījās tāpat kā es – pieņemami. Biju pat satraukts, ka viņam tagad jāmācās augstskolā un tieši biznesa jomā. Viņš tagad ir tik uzcītīgs, lasa daudz grāmatu. Mācības turklāt ir angļu valodā! Es par to ļoti priecājos, jo negaidīju tik labus rezultātus, un esmu par viņu ļoti lepns. Es skolā nebiju stulbs vai muļķis, bet biju slinks. Man nepatika darīt to, ko negribas,» atklāts ir Dobelnieks. Elvijs ir arī basketbolists jau no pirmās skolas dienas un turpina Dobelnieku ģimenes vīriešu aizraušanos ar sportu, ar saviem 1,99 m būdams viens no garākajiem puišiem savā komandā «Enhars».

Atgūšanās pēc vecāku nāves

Šis gads Dobelnieku ģimenei pagājis, ne tikai jubilejas svinot, bet arī mūžībā pavadot Daiņa māti un tēvu. Tētis miris 14. februārī, Valentīna dienā, kad Dainim bija koncerts koncertzālē «Rīga». «Lai mazliet atgūtos no visa tā, nolēmām ar ģimeni aizbraukt ceļojumā pa Eiropas valstīm. Neteiksim, ka Latvija atpaliek no visa, bet ārzemēs tomēr ir citādi. Mēs esam pieticīgāki, salīdzinoši nabadzīgāki,» secina dziedātājs. Ģimene bijusi pie draugiem Berlīnē, bijuši Štutgartē, kur ir ļoti lieli «Mercedes» un «Porsche» automobiļu muzeji. Tālāk turpinājuši ceļu uz Kannām, Nicu, Ženēvu. Pabijuši Montekarlo, Milānā un Venēcijā. Nobraukuši pavisam sešus tūkstošus kilometru. «Šis brauciens deva sirdsmieru, gaišu prātu, pozitīvas enerģijas piepildījumu un daudz saules sirdī. Jā, un arī jaunas platmales, jo ceļojuma laikā ārzemēs sameklēju platmales, kādas Rīgā nevarēja atrast, – dažādās krāsās, arī skatuvei un šā gada jubilejas koncertiem. Esam ļoti priecīgi, ka aizbraucām, jo ceļojums nāca par labu man un ģimenei,» secina Dainis.

Paškritisks dzejnieks

Kādi ir «Eolikas» tuvākie plāni? Ja 1. novembrī ar koncertzāli «Rīga» viss būs kārtībā un zālei neatslēgs elektrību, notiks kvarteta 35 gadu jubilejas vēl viens koncerts.

Savukārt 4. decembrī būs jubilejas koncerts Alūksnē, jaunajā kultūras centra zālē. «Būšu ļoti priecīgs uzstāties savas dzimtās Alūksnes publikai. Man būs liels gandarījums un lepnums to darīt,» viņš nosaka. Dainis teic, ka nevarot lielīties, pēdējos gados «Eolika» neko jaunu nav radījusi, taču tā ir vērtība, kura joprojām pastāv. Tas priecējot, un Dainis par to ir lepns. Cilvēki viņus gaida un saņem tās emocijas, ko ir cerējuši. «Šogad Boriss Rezņiks uzrakstīja dziesmu «Taurenis» Viktoram ar Olgu, radio fondos šī dziesma ir, bet nav bieži skanējusi. Tāpat arī manas dziesmas ir Radio 2 fondos. Nevaru sevi saukt par dižu komponistu un dzejnieku, jo neesmu ne Rainis, ne Račs. Man tā lieta patīk. Gan komponēt, gan rakstīt dzeju,» atklāj Dainis.

Viņa dzeja un mūzika ir vairākām « Eolikas» dziesmām. Viktors Zemgals palūdzis uzrakstīt tekstu dziesmai «Balāde sev». Arī Borisa Rezņika dziesmai «Daugava», kas ir «Eolikas» repertuārā, ir Daiņa teksts. Īpaši emocionāla ir «Šūpuļdziesma mātei» ar Daiņa mūziku un dzeju.

Dainis sirdī ir romantiķis, raksta dzeju, bet ne tā, lai izdotu dzejoļu krājumu. Tam kaut kā vēl trūkstot. «Esmu diezgan paškritisks dzejas ziņā. Tā tomēr ir tāda smalka lieta. Izteikties pareizi, lai vārsmas nonāk līdz lasītajiem vai klausītājiem, – tas ir jāprot. Citiem šī varēšana varbūt nāk no debesīm, citi spēki to dod. Man noteikti arī kaut kas ir dots, jo neviens rados nav dzejnieks,» atklāj dzejdaris.