Latviešiem ir daudz un dažādu teicienu, kas norāda, ka attiecības, kuras reiz piedzīvojušas krahu, pie laba gala nevedīs, ja arī tās tiek atjaunotas. Nu, piemēram, mēdz teikt, ka vienā un tajā pašā upē otrreiz iekāpt nevar. Taču dzīvē gadās visādi. »Vakara Ziņu« stāstu varoņi zina, ka pēc izraušanās uz jūru sirds beigu beigās ved atpakaļ uz tik pierasto un pazīstamo upi. Un tās krastā ne vienmēr gaida vecais grābeklis...
Iepazinās deju kolektīvā
Inta un Valdis dzīvo gleznainajā Siguldas novadā. Inta skolā bija apzinīga meitene, garu bizi, tikumīgi audzināta un labām sekmēm, pēc vidusskolas bez liekām pārdomām devās uz Pedagoģijas fakultāti un kļuva par skolotāju. Valdis – palaidnis un dauzoņa, skolas laikā vienmēr vienos zilumos no dauzīšanās ar kaimiņpuikām, neizpildītiem mājas darbiem. Mājās – vieglā brīvsolī, jo vecākiem patika iedzert un par puikas gaitām viņiem galva īpaši nesāpēja. Tāpēc pēc skolas beigām viņš mācīties nekur nedevās, bet palika pie tēva darbnīcās un strādāja par šoferi. Valdis bija ne tikai izslavēts dauzoņa, bet arī meitu ģēģeris, jo pēc skata glīts, asprātīgu runu un labām dejošanas prasmēm. Inta pēc studijām sāka strādāt vietējā skolā un, lai īsinātu garos rudens un ziemas vakarus, iesaistījās vietējā pašdarbībā, dziedāja korī, dejoja tautas dejas. Kā zināms, ar puišiem deju kolektīvā vienmēr ir paknapi, tāpēc pašdarbnieki izsludināja pieteikšanos, un, daudziem par lielu izbrīnu, uz deju kolektīvu atnāca arī Valdis. «Kā viņš pats toreiz teica: viss jau bija apnicis, nebija ko darīt, tāpēc nolēma pamēģināt ko jaunu,» atceras Inta. Abus salika vienā pārī, un tā dejojot Inta un Valdis aizdejojās līdz pirmajiem randiņiem, skūpstiem un gultai. Intai, kā jau daudzām ciema meitenēm, Valdis patika, un, neraugoties uz viņa izdaudzināto donžuāna slavu un kaimiņieņu runām, Inta turpināja tikties ar Valdi. Visiem bija skaidrs – satikušies pareizā meitene un nepareizais zēns. Varētu teikt: žanra klasika. «Man toreiz daudzi teica: ārprāts, ko tu dari, viņš taču dzer, skrien pa ballēm, viņam ir bijušas tik daudz brūtes. No tikšanās ar viņu mani mēģināja atrunāt gan vecāki, gan draudzenes, bet es paliku pie sava. Man pat glaimoja, ka Valdis ciema draiskules nomainījis pret mani. Kā pēc gadiem pats man atzinās – viņš bija noguris no dauzīšanās riņķī, nolēmis, ka jāveido ģimene, un par sievu gribēja ņemt kārtīgu meiteni, nevis pirmo dāmu diskotēkā. Nu un kārtīgās meitenes tituls tika man.»
No sliktā zēna pārvēršas par gādīgu ģimenes tēvu
Kad pieteicās pirmais mazulis, Valdis Intu bildināja, jo bija skaidrs, ka bērnam jādzimst laulībā. Piedzima puika, kuram tagad jau pašam bērni. «Valdis pēc Kristapa piedzimšanas tā izmainījās – bija tik rūpīgs, gādīgs, skrēja, pelnīja, pastaigājās ar mazo, nu, vārdu sakot, kļuva par pirmklasīgu tēvu. Tie, kas pirms kāzām mani mēģināja atrunāt, tagad tik kratīja galvu, sak, kā ģimene Valdiņu pārvērtusi. Un priecīgi sita uz pleca: sak, malacis Inta, tas tavs nopelns. Nezinu, cik tas bija mans nopelns, bet daudzus gadus mēs tiešām dzīvojām saticīgi. Es auklēju bērnus, jo drīz vien brālītim piepulcējās māsa Māra, Valdis rāvās pa darbnīcām, šad tad vakaros ar večiem gan aizsēdējās, bet es neko nepārmetu, jo uzskatīju, ka nebūšu ne komandieris, ne vagars. Naudu mājās viņš nesa, par ģimeni rūpējās,» stāsta Inta. Kad vecākie bērni bija paaugušies, Inta atgriezās skolā. Pastrādājusi dažus gadus, viņa trešo reizi devās dekrētā, jo vecākiem par prieku un pārsteigumu pasaulei sevi pieteica pastarītis Jānis. Valdis bija lepns, ka viņam ir divi dēli un meita, un, kad jaunākā atvase paaugās, sāka mācīt zēnus vīriešu darbiem, kopā gatavoja Sieviešu dienas pārsteigumus savām ģimenes meitenēm, visi kopā brauca ekskursijās, gāja ciemos. «Valdis bija labsirdīgs, taču ātras dabas. Tas viņiem laikam dzimtā, jo visa Bērziņu ģimene bija šerpi un mēdza uzpsihot. Taču Valdim tas ātri pārgāja. Patrakoja, pabļaustījās un pēc divām trim minūtēm norima,» stāsta Inta. Viņa pēc rakstura bija mierīgāka un iecietīgāka. Kā tagad pati atzīst – varbūt tā bija kļūda, ka visus pārdzīvojumus un emocijas paturēja sevī, nevis kā Valdis izkliedza uz āru. Nē, ar bērniem viss bija kārtībā, viņi Intai galvassāpes nesagādāja. Mācījās mūzikas skolā, sekmes bija labas, mājās palīdzēja. Intai ar gadiem nepatika kas cits – Valdis aizvien biežāk vakaros un arī brīvdienās pazuda no mājām un kopā ar večiem dzēra. «Zinu, ka tajā var vainot gēnus, ka Valda tēvs un mamma mīlēja jautrību pie pudeles un kopīgajos ģimenes pasākumos visi parasti piedzērās. Bet tas vēl nebūtu nekas. Man nepatika, ka Valdis sāka dzert gandrīz katru vakaru un, atgriezies mājās, skaļi klaigāja, komandēja bērnus, mani. Šādi skandāli kļuva aizvien biežāki, mēs parasti ar bērniem iegājām otrā istabā un nelikāmies ne zinis. Valdis tad parasti pabļaustījās, pabļaustījās un, iedzēris vēl kādu mēriņu, aizmiga.» Tā tas turpinājies kādu gadu. Inta klusībā pie sevis pārdzīvojusi, bet nevienam nav sūdzējusies. Pēc kāda laika viņa jutusi, ka sāk pasliktināties veselība. Inta devusies pie ārsta, kas sūtījis tālāk uz izmeklēšanu Rīgā.
«Sēdējām un abi raudājām»
Kad Intai ārsts paziņojis, ka viņai ir ļaundabīgs audzējs, jāņem ārā dzemde, tas šķitis kā ļaunākais murgs, kā skarbākais sprediķis. Inta atgriezusies mājās no Rīgas, izstāstījusi Valdim, un viņš sācis raudāt. «Sēdējām abi uz gultas un raudājām, labi, ka bērni nebija mājās. Jau samierinājāmies ar ļauno diagnozi, domājām, kā dzīvosim tālāk. Valdis nākamreiz pie dakteriem mani veda pats, neļāva braukt ar autobusu, gaidīja pie slimnīcas. Un tad notika neticamais: ārsti man nākamās vizītes laikā atvainojās, ka sajaukuši diagnozi, ka ar mani neesot tik traki un operēt nevajadzēs. Manī virmoja divējādas emocijas: no vienas puses, protams, neaprakstāms prieks, bet no otras – sašutums: kā tā? Es jau sevi biju teju apbērējusi kā sievieti, samierinājusies, noraudājusies. Bet izrādījās, ka viņi vienkārši bija kļūdījušies. Mājās, protams, atgriezāmies priecīgi, jo baismīgās operācijas vietā man tika nozīmēta terapija. Kad runāju ar dakteri, viņš teica, ka daļa vainas jāuzņemas stresam, neizrunātajām emocijām un tamlīdzīgi. Ka negatīvais bieži rada veselības problēmas. Nolēmu paklausīt un izrunāties ar Valdi. Pateicu visu, kas man nepatīk, un, ja viņš turpinās dzert, tad mums būs jāšķiras. Valdis to, protams, negribēja un patiešām saņēmās. Manas veselības problēmas viņu bija sapurinājušas un nobiedējušas ne pa jokam. Viņš vakaros vairs nestutēja garāžas sienas kopā ar saviem draugiem, bet nāca mājās, gatavoja mums ar bērniem vakariņas, veda, kad vajadzēja, mani pie ārstiem, brīvdienās visi kopā kaut kur izbraucām, bet, kad man beidzās ķīmijterapija, Valdis ar bērniem man dzimšanas dienā uzdāvināja biļetes uz sapņu pilsētu Parīzi. Mēs divatā aizbraucām, izbaudījām skaistas brīvdienas, nu gluži kā jaunībā. Šķita, ka visām likstām pielikts punkts.» Gāja laiks, Inta atgriezās darbā, vecākie bērni bija iestājušies augstskolā, dzīve rimti ritēja uz priekšu, un tad Valdim atkal sakārojās pārmaiņu.
Greizsirdība un roku vicināšana
«Man šķita, ka pēc visa tā, ko kopā esam pārdzīvojuši, esam vairāk satuvinājušies, kļuvuši viens otram nozīmīgāki un ka mūs nekas vairs nevar šķirt. Taču atliek tikai kaut ko nodomāt, kad vecais Mērfijs ir klāt un pierāda pretējo,» prāto Inta. Valdis mājās reizumis sācis atkal pārrasties kunga dūšā, taču balsi pacelt nav uzdrošinājies. Līdz kādai reizei. «Mums skolā sāka strādāt jauns fizikas skolotājs, šķirtenis manā vecumā. Tā kā viņam bija ierādīts dzīvoklis mūsu mājā, šad tad no skolas uz mājām devāmies kopā. Valdis mūs pāris reižu redzēja kopā, un sākās! «Kas tas tev par brūtgānu, cik tad reižu esat pārgulējuši? Viņš vienuvakar pacēla balsi, un, kad es kā skolniece sāku taisnoties un viņu mierināt, Valdis kļuva vēl agresīvāks, jo, redz, visi kaimiņi jau runājot, ka viņš esot ragnesis. No kurienes viņam šādas greizsirdības lēkmes, nesapratu, jo ne reizi nebiju devusi iemeslu. Varbūt tāpēc, ka viņš pats jaunībā bija trakojis, vai tāpēc, ka viņā runāja alkohols, nezinu, bet greizsirdības lēkmes ikreiz, kad viņš bija iedzēris, atkārtojās. Viņš pat man sāka gar degunu vicināt dūres, reiz pat pagrūda, bet trakākais bija tas, ka Ivaru – mūsu jauno skolotāju – viņš trepju telpā nolidināja no otrā stāva uz pirmo, un viņš ar smadzeņu satricinājumu nonāca slimnīcā. Toreiz Valdis tika cauri sveikā, lai gan viss varēja beigties daudz bēdīgāk. Teicu: ja viņš tā turpinās, es šķiršos. Valdis, protams, atkal nolūdzās, un es atkal piedevu. Viņš atkal nedzēra un kļuva par priekšzīmīgu ģimenes cilvēku. Kādu gadu bija miers. Un tad vadzis lūza.»
Dzērumā zaudē sievu
«Radi, kad solīju Valdim šķirties, mani mierināja: tu taču zini, ka viņam tādi gēni, ka tas ir alkohols, bet tā jau viņš ir labs cilvēks, mīl tevi, mīl bērnus. Nu samierinies. Un es jau arī samierinājos, bet, kad Valdis pēc drauga dzimšanas dienas mājās atgriezās piedzēries un atkal sāka skandināt veco, jau piemirsto plati par greizsirdību, es neizturēju un sāku kliegt pretī. Mājās bija tikai jaunākais dēls, Jānis, kuram jau bija 13. Valdis, negaidījis no manis pretreakciju, sāka mani grūstīt un iesita pa seju. Nezinu, kā tas būtu beidzies, ja neiejauktos dēls. Viņš sāka sist pretī tēvam, raudāt un pēc tam metās man ap kaklu. Mēs abi aizgājām uz otru istabu un ieslēdzāmies. Otrā dienā man bija zila acs. Gāju uz skolu ar saulesbrillēm un, cik varēju, ar tonālo krēmu mēģināju zilumu notušēt. Taču visiem tāpat bija skaidrs, ka ne jau skapītis man virsū uzskrējis. Valdis nākamajā dienā, izgulējis dzērumu, saprata, ko ir pastrādājis, un mājās mani gaidīja ar ziediem, uz ceļiem nometies. Es nerunāju, iegāju otrā istabā. Man patiešām sāpēja, jo es sapratu, ka pacelt roku pret sievieti ir pēdējais, ko var darīt. Sapratu, ka man vajadzētu iet prom vai dzīt viņu prom, taču bija tik pierasts, palikt vienai negribējās un arī sākt visu no jauna, no nulles šķita neiespējami. Nedēļu nerunāju ar Valdi. Viņš nedzēra, dancoja apkārt, sūtīja pie manis runāties savus vecākus, lūdzās, un es atkal viņam piedevu. Līdz nākamajai reizei. Kad viņš atkal sāka vicināt dūres, mēs ar dēlu izmetāmies ārā un aizskrējām pie kaimiņiem. Tad es sapratu, ka jāliek punkts, jo negribēju ne tikai sevi, bet arī savu bērnu pakļaut psiholoģiskam teroram un baidīties, vai šodien būs dzēris vai gribēs trakot, sist vai nē. Paņēmu mantas, aizgāju pie mammas un, protams, pārdzīvoju. Valdis, kad bija skaidrā, nāca lūgties, kad bija dzēris, nāca ar draudiem, bet es biju nelokāma. Iesniedzu laulības šķiršanu, biju samierinājusies, ka tās ir beigas.»
Bērni pieķer vecākus randiņā
Kad abu laulība oficiāli tika šķirta, vecāko bērnu mudināta, Inta iepazīšanās portālā ielika sludinājumu. «Man bija pāri 40, un es nodomāju: varbūt kaut kur ir kāds lāga cilvēks, ar kuru es vēl varu būt kopā. Taču neviens pie sirds man negāja. Biju uz kādiem diviem randiņiem Rīgā, ar vēl dažiem sazvanījos pa telefonu, taču sapratu, ka man neviens no viņiem neder. Ka visus salīdzinu ar Valdi un, kas dīvainākais, atceros tikai to labo. Bērni, protams, tikās ar tēvu, to viņiem neliedzu, un, kad reiz jaunākais bija devies ciemos un mājās atgriezās nepierasti ātri, jo pie tēta bijusi kāda sieviete, man viss otrādi apgriezās. Sapratu, ka laikam tomēr Valdi mīlu joprojām. Bet neko darīt – bijām šķirti, un ar to jāsamierinās. Pēc kāda laika bērni man no tēva sāka sūtīt dāvanas – te konfektes, te smaržas. Pašam viņam laikam bija bail rādīties, tāpēc sūtīja caur bērniem kā kurjeriem. Tad pienāca 8. marts. Ģimenē šo dienu vienmēr bijām atzīmējuši, tāpēc neizbrīnījos, ka Valdis man atkal caur bērniem sūtīja ziedus, un šoreiz pie tiem bija klāt zīmīte: «Skumstu. Mīlu. Varbūt varam satikties?» Pēc tam romantiska apsveikuma ziņa atnāca arī īsziņā. Mēs nebijām kontaktējušies deviņus mēnešus, un te pēkšņi tādas aktivitātes! Es atbildēju, un tā mēs sākām sarakstīties. Sajūtas mazpamazām atgriezās kā jaunībā – romantika, jūsma, vecie pāridarījumi šķita pagātne. Valdis mani uzaicināja uz vakariņām. Es piekritu. Sapucējos kā jaunībā, aizgāju vēl pie friziera, sasmaržojos un devos pie Valda. Viņš tagad mitinājās vienistabas dzīvoklī, jo pēc šķiršanās mūsu kopīgo dzīvokli atstāja man ar bērniem. Valdis atvēra durvis sapucējies, sasmaržojies, no virtuves nāca ceptas vistas smarža, uz galda vāzē stāvēja sarkanas rozes un šampanietis. Norādīju uz pudeli, bet Valdis steigšus paskaidroja: «Es nē, tas tev.» Bērni jau pirms tam bija stāstījuši, ka tēvs tagad vairs nedzer, ka viņam bijis tik slikti, ka aizgājis nokodēties. Tovakar mēs daudz runājām, šķiet, pārspriedām visu dzīvi, līdz Valdis man atzinās, ka tikai tad, kad mani zaudējis, sapratis, ko es viņam nozīmēju. Viņš atzinās mīlestībā, atzinās, ka mēģinājis mani aizmirst, mēģinājis tikties ar citām, taču visu laiku domājis par mani. Es neteicu, ka arī man pēc šķiršanās neviens cits nav bijis pa prātam un domās tikai Valdis, bet uz Valda jautājumu – varbūt pamēģinām vēlreiz? – neko viņam nesolīju. Pa nakti pie viņa arī nepaliku. Mums sākās romantiskais randiņu periods kā jaunībā. Pa kluso no bērniem. Un tikai pēc kāda laika, kad jaunākais dēls bija vasaras nometnē, es paliku pie Valda pa nakti, bet, ak vai, nākamajā dienā mūs gultā pieķēra vecākie bērni, kuri bija atbraukuši apciemot no Rīgas mammu, bet, nesastapuši mājās, nāca ciemos pie tēva. Smiekli nāca visiem, bet mēs jutāmies kā skolnieki, kas pieķerti nedarbos.» Pēc gada Inta un Valdis oficiāli apprecējās otrreiz. Valdis vairs nedzer, abi pārcēlās uz vecvecāku māju laukos, izveidoja zemnieku saimniecību. Viņi zina, ka otrreiz vienā un tajā pašā upē iekāpt var.
5 ieteikumi attiecību uzlabošanai
Pēc psihoterapeitu Ph.D. Džona Gotmana un Nena Silvera grāmatas «The Seven Principles for Making Marriage Work».
