Vitai ir 48 gadi. Jau trīs gadus viņa dzīvo Amerikā kopā ar padzīvojušu kā sūnu rūķītis emigrantu no Krievijas. Latvijā viņa bija zaudējusi gan darbu, gan ģimeni, gan mīlestību un, kā pati tagad atzīst, - paguvusi sastrādāt arī pietiekami daudz muļķību. «Bet toreiz man šķita, ka tā vajag. Tagad zinu – nevajag draudzēties ar melno maģiju, pat tad, ja šķiet – ir bezizeja un nekas cits nav atlicis,» viņa nosaka, atklājot savu dzīves pieredzi.
Skaistule un pirmais puisis ciemā
Vita piedzima un uzauga nelielā ciematā Pierīgā, glīta pēc vaiga, ballēs vienmēr baudīja puišu simpātijas un pēc vidusskolas beigšanas apprecēja pirmo puisi ciemā. Protams, gribējās jau, lai viņš ir ne tikai izskatīgs, bet arī labi pelna, bet, kā zināms, visu dabūt uzreiz nevar. Valērijs bija no tiem lielajiem daudzrunātājiem, gudrajiem spriedējiem, kas visu par visiem zina labāk, bet uz darīšanu bija skubināms. «Bet mums bija tāda mīla, viss likās tik forši, mums kopā bija tik jautri un labi, visādi piedzīvojumi, ka toreiz daudz nedomāju, kas būs nākotnē,» atceras Vita. Bet nākotne pieteicās jau pēc deviņiem mēnešiem. Piedzima meita Aleksandra, vēl pēc trim gadiem – dēls Mārtiņš. Ģimenes galva pa dienu strādāja par mehāniķi, bet vakarus pavadīja mājās pie televizora vai ar večiem garāžās, spriedelējot par mašīnām un citām lietām. «Ar laiku sapratu, ka Valērijam vairāk interesē veču sarunas un iedzeršana nekā mēs. Nē, nu viņš jau rūpējās par bērniem un algu arī man visu gandrīz atdeva, bet es gribēju citādāku ģimeni. Es biju uzaugusi ģimenē, kur ir kopīgi svētki, kopīgi brīvdienu brokastu rīti, kopīgas iziešanas uz koncertiem, braukšanas pie radiem. Arī mana mamma, kurai Valērijs jau nepatika no paša sākuma, mani visu laiku kūdīja un ērcināja, ka esmu apprecējusi vīrieša izkārtni, nevis vīrieti.» Vita ik pa laikam paburkšķēja, taču tad samierinājās, jo mīlēja savu vīru. Tiesa, ar katru gadu Valērija skaidrā prātā pavadīto dienu skaits saruka, bet ambīcija uz vīra tiesībām pieauga. ««Eu, tu, sieviete, padod man čības» vai «kur manas vakariņas», pārnākot mājās, viņš mēdza man uzkliegt. Otrā rītā, kad galva plīsa pušu no paģirām, tad gan vienmēr bija mīlīgs un lūdzās, lai iedodu salāpīties.» Tā dienu no dienas ritēja Vitas dzīve. No vecmāmiņas viņa bija mantojusi rokdarbnieces talantu – adīja, tamborēja, šuva, jo lielās mīlas dēļ pēc vidusskolas viņa mācības neturpināja un citu arodu neieguva. Taču Vita nesūdzējās, jo klientu netrūka un arī pati ar bērniem varēja smuki saģērbties. Kad vajadzēja, Vita gāja palīgā savai mammai, kura bija pieprasīta saimniece gan kāzās, gan bērēs un strādāja par pavāri kafejnīcā. Pēc kāda laika viņa gan izmācījās par manikīri, piepelnījās vietējā frizētavā, bet vakaros šuva. «Man toreiz likās, ka tas ir mans liktenis, ka tā tam jābūt,» viņa turpina savu stāstu. Līdz dzīve iespēra pa dibenu. «Kāduvakar, kārtējo reizi pārnācis mājās kunga prātā, Valērijs sāka man piekasīties, un sākās skandāls. Viņš uz mani kliedza, ka es viņam esmu slikta sieva, ka es viņu krāpju (viņš bija ļoti greizsirdīgs), bet, tā kā man viņa dzeršana bija kā rūgtas vērmeles, es kliedzu pretī, teicu, ka man apnikusi viņa dzeršana un aizdomas. Un tad viņš mani pagrūda. Labi, ka bērni neredzēja, kā ietenterēju skapja durvīs. Pēc tam iesita pa seju un atkal pagrūda. Es izbēgu no dzīvokļa, bērni man raudādami pakaļ. To nakti pavadījām pie mammas. Nākamajā dienā Valērijs nāca ar ziediem un raudādams metās ceļos, nolūdzās, visādi dievojās, ka tas vairs nekad neatkārtosies, ka nezina, kāds nelabais viņu bija apsēdis. Vārds pa vārdam, un es piedevu. Es gribēju mieru, gribēju, lai bērniem ir tēvs. Taču, ak, vai, ar to nekas nebeidzās. Tagad zinu – ja iesita vienreiz, sitīs vēl. Būdams sadzēries, Valērijs vēl vairākas reizes atļāvās pret mani pacelt roku. Pēc tam atkal lūdzās, raudāja, nožēloja, bučoja un glāstīja manus zilumus, solīja visādus brīnumus, un es atkal piedevu.» Uz kādu laiku bija miers. Taču, kā zināms, visam ir savs mērs. Vitas pacietība un sadomazohistikās jūtas beidzās pēc dažiem gadiem, kad Valērijam uznāca jo īpaši sīvs dūru cīņas spars, citiem vārdiem sakot – «aizbrauca jumts», jo otrā dienā viņš neko neatcerējās, bet Vitai bija nepieciešama deguna operācija. «Laikam jau man toreiz bija patraumēta galva un psihe. Man sākās depresija, viss rādījās melnās krāsās, nekam neredzēju dzīvē jēgu, jo beigu beigās – es taču to idiotu mīlēju! Taču sapratu arī to, ka tā vairs nevar, negribēju vairs traumēt ne sevi, ne bērnus. Dzīvot neziņā katru vakaru, vai šodien tev kāds iesitīs vai nē, tas ir šausmīgi. Zinu, ka daudzas sievietes to piecieš, jūtas atkarīgas, domā, ka viņām nav izejas, jo arī es apmeklēju sieviešu krīzes centra lekcijas, taču es sapratu, ka negribu būt vairs ne upuris, ne līdzatkarīgā,» tā Vita. Valērijs, protams, negribēja šķirties, atkal lūdza piedošanu, bet šoreiz Vita vairs nepiedeva. Pārvācās ar bērniem pie mammas un nolēma sākt jaunu dzīvi. «Biju vēl pietiekami jauna – man bija tikai 35 gadi un cerība, ka dzīve nav beigusies. Esmu pēc rakstura diezgan spītīga un azartiska, sāku lasīt gudras grāmatas, kas manī viesa cerību, ka viss vēl būs. Uzreiz jaunās attiecībās gan nemetos, man vajadzēja atgūties, gribēju padzīvot sev, bērniem, tā mierīgi. Taču nebiju arī galīga nelaimes čupiņa, lai visu atlikušo dzīvi šķendētos par vīriešiem un sūro likteni. Zināju, ka man vēl būs attiecības. Pēc gada ieliku sludinājumu, un, tā kā joprojām pēc izskata biju tā nekas – to es apzinājos ar visu savu paplucināto pašapziņu, gribētāju netrūka,» atceroties bijušo, tagad Vita smaida. «Tiesa, viena daļa brūtgānu atkrita, uzzinot, ka man ir divi bērni, viena daļa piedāvājās mani uzturēt kā mīļāko, un tikai daži, kas paši bija pliki kā es un baznīcas žurka, bija gatavi nonest ne tikai zvaigznes, bet arī mēnesi no debesīm. Bet tādus man nevajadzēja.»
Babulis palīdz piesaistīt vīrieti
Vita nolēma pārcelties uz Rīgu. Bērnus atstāja mammas uzraudzībā, brauca ciemos, kopā pavadīja brīvdienas, bet pati pa darbdienām dzīvoja Rīgā pie tantes un strādāja salonā par manikīri. «Kādu dienu pie manis uz manikīru atnāca labi kopts simpātisks vīrietis gados, sākām pļāpāt, un noskaidrojās, ka viņš ir atraitnis. Mani jau tas uzreiz ieinteresēja. Es uzkoķetēju, pazibināju savas bedrītes vaigos, izslēju krūtis. Ejot prom, kungs jautāja: «Ko skaistā sieviete dara rītvakar? Varbūt varam paēst vakariņas?» Teicu, ka padomāšu, lai viņš man rītdien piezvana, bet patiesībā pie sevis gavilēju un jau galvā prātoju, ko vilkšu mugurā.» Satikusi nākamajā dienā Ēvaldu, Vita saņēma daudz komplimentu par izskatu, slaido augumu un nebēdnīgajām bedrītēm vaigos. Ieturot maltīti, abi secināja, ka viņus vieno kopīga tēma – ezoteriska –, un tad jau skaidrāks par skaidru, ka šī dzīve ir jābauda. Kas jādara, jādara. Rīts uzausa vienā gultā Ēvalda labi iekārtotajā un plašajā dzīvoklī Rīgas klusajā centrā. «Čabulīt, tu taisies, man jāskrien,» viņš man noteica kā skolniecei. Nedaudz par šādu izturēšanos uzrullēju lūpu, bet izturējos laipni un ar mīļu buču devos prom. Pagāja diena, divas, bet no Ēvalda ne ziņas. Nolēmu uzzvanīt pati. Kas man ko zaudēt. Viņš pacēla klausuli, bija laipns un piedāvāja vakariņas nākamajā dienā. Vakariņas atkal ieilga līdz brokastu laikam, un atkal Vitai laipni, bet nepārprotami tika norādīts, lai viņa ātrāk pazūd. «Man tas nepatika. Bet nospriedu – gan jau. Pati vairāk nezvanīju, un pēc pāris dienām buciņš uzradās pats.» Šāds scenārijs turpinājies vairākus mēnešus, līdz Vita uzzinājusi, ka viņa nav vienīgā Ēvalda izklaidētāja. Būdams turīgs vīrietis gados, viņš vakarus pavadīja kā un ar ko vēlējās pēc izvēles no sava sieviešu kataloga. «Manī laikam nostrādāja spīts vai azarts, bet nolēmu, ka man viņš jādabū par visām varītēm, un tobrīd šķita, ka ar labu izskatu un labu uzvedību gultā būs par maz. Jārīkojas pašai, viņš kaut kā jāiebaro,» viņa nospriedusi un atcerējusies, ka mamma savulaik apmeklējusi kādu babuli. Pajautājusi telefonu un adresi, nesakot, protams, īsto iemeslu, un devusies vizītē. Babulis Vitu nopētījis, noklausījies stāstu, iedevis noteiktus atribūtus, licis veikt zināmas darbības un skaitīt buramvārdus noteiktā laikā. «Biju tā pārņemta ar savu ideju, ar Ēvalda piesaistīšanu, ka pat nedomāju, vai tas ir labi vai slikti, kas notiks pēc tam. Mērķis attaisno līdzekļus – tas mani vadīja, toreiz tā vajadzēja,» tā Vita. «Darīju precīzi visu, kā man lika babulis, un var ticēt vai ne – bet tas iedarbojās! Agrāk pati nekad melno maģiju nebiju izmantojusi, biju dzirdējusi tikai stāstus, bet tagad sapratu, ka tai tiešām ir spēks.» Vita dabūja, ko gribēja. Sākumā Ēvalds viņai vairāk veltīja uzmanību, no rītiem neskubināja doties prom, bet rāva atpakaļ gultā, vēlāk gribēja tikties gandrīz katru dienu, arī, kad uzzināja par Vitas bērniem, neko neiebilda, ar laiku piedāvāja Vitai sava dzīvokļa atslēgu, bet pēc pusgada viņa jau šiverēja pa māju kā saimniece. «Man patika šis rezultāts. Turpināju ievērot visu, ko man lika babulis, un mēs saticīgi nodzīvojām kopā vairākus gadus. Precējušies nebijām, jo Ēvalds teica, ka pēc sievas nāves otrreiz solījis neprecēties, bet man tāpat bija gludi un skaisti – es nestrādāju, viņš mani un manus bērnus uzturēja, lutināja ar dāvanām, bija paklausīgs un iztapīgs kā suns, kurš saož, ka viņam dos gaļas gabalu, mēs daudz ceļojām. Uztvēru Ēvaldu kā vienu no viņa skaistā un plašā dzīvokļa mēbelēm, kuras, tiesa, jau biju pārkārtojusi pēc sava prāta. Bet laikam par daudz atslābu. Babuli nebiju ilgāku laiku apciemojusi, taču to sapratu tikai tad, kad jutu, ka Ēvalds paliek citādāks, nav vairs tas paklausīgais un asti luncinošais suns. Viņš pamazām atsalst. Es tolaik nedomāju, ka tas ir nopietni, bet fakts paliek fakts – piefiksēju, ka viņš vakaros pārāk ilgi laiku pavada pie telefona vai datora. Kad jautāju, ar ko viņš tur sazinās, viņš tikai norūca, lai netraucēju. Darbs. Reizēm viņa tā sauktais darbs prasīja arī vēlas vakara stundas ārpus mājas, reizēm arī nakti. Tā tas turpinājās vairākus mēnešus. Beigu beigās man nebija miera, un, kad Ēvalds kāduvakar jau gulēja, pielavījos pie telefona un atradu intīmas īsziņas kaut kādai Initai!!! Bija skaidrs, ka vecais buks ķēries klāt vecajiem gājieniem. Nākamajā rītā gribēju skaidroties, bet viņš pasteidzās pirmais. «Mums jāšķiras. Es esmu saticis citu.» Jutos kā aplieta ar aukstu ūdeni. Kā tas var būt!? Metos meklēt babuli, bet nevarēju sazvanīt. Braucu uz dullo, bet arī nevienas dzīvas dvēseles. Negribēju padoties, spītīgi paliku dzīvoklī, nopirku jaunu veļu, mēģināju viņu vakarā pavedināt, bet tas nenostrādāja. Ēvalds kļuva nekaunīgs. Tā kā es nevācos ārā, viņš nepakautrējās atvest uz dzīvokli savu jauno pasiju, kura, būdama ne mazāk bezkaunīga par mani, iegāja Ēvalda kabinetā augsti paceltu galvu. Šajā situācijā viņa bija uzvarētāja. Izrādījās, ka jaunā mīļākā ir Ēvalda zobārste. Abi par mani uzjautrinājās, vēl uzliekot uz durvīm uzrakstu: «Nenākt! Sit ar elektrību!» Tā kā babuli atrast nevarēju, kādu laiku vēl paspurinājos dzīvoklī, bet, kad kādudien, atgriežoties no friziera, ieraudzīju sapakotus čemodānus pie dzīvokļa durvīm, nekas cits neatlika, kā izvākties. Labi, ka bija vasara un bērni bija nometnē. Es savācu mantas, bet zināju, ka to tā neatstāšu. Ka es viņam atriebšos. Ja nav man, lai nav nevienai! Ar mani tā nevar izrīkoties!» Vita bija kareivīgi noskaņota.
Saldā atriebe nes vilšanos
Viņas babulis bija pazudis, taču Vita neatlaidās un sāka meklēt citu. Saprata, ka pašas spēkiem galā netiks. Caur salona meitenēm viņa uzzināja kādas tantiņas adresi, kura dzīvoja Kurzemē dziļi mežā. Devās uz turieni. «Tantiņa, kas patiesībā nebija nekāda tantiņa, bet sieviete ap 60, ienākot man pa durvīm, jautāja: «Kur tik ilgi kavējies, vajadzēja nākt agrāk, tad nebūtu viņu pazaudējusi.» Man jau kļuva dīvaini. Teicu, ka gribu atriebties, gribu, lai viņš skrien man pakaļ. Toreiz mani vadīja aizvainojums, dusmas, vēlme atspēlēties, jo kā gan ar mani var tā izrīkoties?» Vita bija sašutusi un gatava darīt visu. Un tantiņa, kā Vita to sauca, deva norādes. «Kad uzzināju, kas man jādara, sabijos, jo viens ir skaitīt buramvārdus, izlikt kārtis vai piebērt dzērienam pulverīšus, bet doties uz kapiem ar miroņgalvu – tas bija briesmīgi! Bet tantiņa tikai noteica – dari tā, un viņš būs tavs. Un es paklausīju. Bet tas tiešām bija briesmīgi – man bija jāuzliek uz viņa dzimtas kapiem miroņgalva. Es tantiņai nepajautāju, kas var notikt pēc tam, mani atkal vadīja tikai viens motīvs – panākt savu. Noalgoju vienu bomzi, kas man sagādā vajadzīgo atribūtu, un pa tumsiņu devos uz kapiem. Izdarīju visu, kā man tantiņa lika, un gaidīju, kas notiks. Ilgi nebija jāgaida – tā kā mums ar Ēvaldu bija kopīgi draugi un es joprojām turpināju tikties ar viņa biznesa partnera sievu, kura, solidarizējoties ar mani, pēc mūsu šķiršanās vaimanāja, kāds Ēvalds ir muļķis, ka mani pazaudējis, un cik briesmīga ir viņa jaunā pasija, man piezvanīja un steidza izstāstīt pēdējos jaunumus. Proti, Ēvalds bijis kapos un tur uz tēva kapa atradis miroņgalvu! «Tu vari iedomāties!» Mārīte bija šokā. «Un pats ar plikām rokām to noņēmis un izmetis. Ārprāts!»» Tātad – process ir aizgājis, Vita nospriedusi un gaidījusi tālāko notikumu attīstību. «Taču pagāja vairāki mēneši, un gaidīto ziedu, aplidošanas, nolūgšanās vietā, kā es biju iedomājusies, kas tagad būtu jādara Ēvaldam, bija klusums. Arī Mārīte neko jaunu pastāstīt par Ēvaldu nevarēja. Tad kādudien atskanēja zvans un viņa klausulē vaimanāja: «Ārprāts! Vai tu zini, ka Ēvaldam nomira mamma? Viņa tak bija vesela, lai arī gados, bet gāja uz veikalu, paslīdēja, krita un salauza roku. It kā taču nekas briesmīgs, bet iedomājies – slimnīcā viņa dabūja infekciju, roka uzpampa un burtiski pārsprāga, jo Ēvalds nākamajā dienā, ejot pie mammas ciemos, uzzināja, ka viņa mirusi. Nu, ārprāts! Iedomājies, kā tas var notikt! Viņš bija gatavs slimnīcu uzspridzināt, gribēja sūdzēt tiesā, bet tad nomierinājās, saprata, ka mammu jau ar to vairs neatgriezt. Divas dienas dzēra, organizēja bēres. Varbūt piezvani vai aizej uz kapiem, bēres ir tad un tad.» Tā kā aicināta nebiju un kapos man bija bail rādīties, uz bērēm neaizgāju. Man bija neomulīgi. Gaidīju, kad Ēvalds piezvanīs pats. Bet zvana nebija. Pēc kāda laika zvanīja vien Mārīte un atkal ar sliktu ziņu: «Ēvalds cieta avārijā. Brauca uz Liepāju kopā ar mīļāko, bija tumšs un līkumā saskrējās ar smago. Viņš slimnīcā reanimācijā, mīļākā pagalam. Un izrādās, ka viņa bija stāvoklī! Nu, ārprāts! Kas notiek! Kā viņam neveicas. Vīrs saka, ka biznesā viņam arī problēmas. Nu, ārprāts, Tu iedomājies, kas notiek?» Nē, kaut kas nebija kārtībā,» Vita domājusi. «Es taču gribēju citu rezultātu, gribēju, lai viņš ir mans!» Viņa devās pēc atbildes pie tantuka un saņēma skaidrojumu: «Meitiņ,» teica tantiņa. «Tu gribēji atriebties, gribēji, lai viņš netiek nevienai citai. Vai tad tā nav noticis?» Un tikai tad Vita saprata, ka spēles ar maģiju var beigties arī šādi. Jā, viņa gribēja atriebties, bet bija iedomājusies, ka tas vainagosies ar viņas uzvaru un Ēvalda nolūgšanos. Tā vietā viņa varēja dabūt Ēvaldu, kurš ir guļošs uz gultas, jo, kā izrādījās, avārijā Ēvaldam bija sadragāts mugurkauls, viņš ir palicis uz gultas, un nav zināms, vai kādreiz staigās. «Nē, tas nebija tas, ko es gribēju,» Vita joprojām nespēja samierināties. Guļošu Ēvaldu viņai nevajadzēja, viņa nebija nekāda žēlsirdīgā māsa. Vita bija saputrojusies. Ko darīt? Tā kāduvakar, ejot mājās no darba (Vita atkal strādāja par manikīri), krēslā viņai kāpņu telpā sapinās kājas, un viņa notenterēja no otrā stāva līdz kāpņu laukumiņam. Kaimiņi viņu atrada, guļot bezsamaņā ar atstutētām rokām pret radiatoriem. Laikam instinktīvi viņa bija sargājusi galvu, bet salauzusi abas rokas. Kā tas bija iespējams, viņa nesaprata. Saprata tikai to, ka nelaimes pēc saldās atriebes meklēšanas vajā gan Ēvaldu, gan viņu. Pagāja vairāki mēneši, kamēr viņa tika vaļā no ģipša un varēja sākt darboties vismaz ar vienu roku. Darbs bija zaudēts, turklāt gan šūšanai, gan manikīres darbā bija nepieciešama roku veiklība, bet Vitas rokas bija kā bluķi. Labi, ka bija mamma un bērni, kas viņu varēja aprūpēt, jo ar abām rokām ģipsī viņa bija bezpalīdzīga un pati nespēja ne apģērbties, ne zobus iztīrīt, ne aiziet uz tualeti. Viss laikam nāk atpakaļ, viņa secināja un vairāk negribēja nekādu atriebi. Rāmi un klusi dzīvoja pie mammas, ārstēdama rokas. Viņa baidījās, ka tik atkal kaut kas nenotiek.
Glābiņu meklē Amerikā
Kad bija pagājis pusgads bez starpgadījumiem un sliktajām ziņām, Vita izdomāja, ka jābrauc prom no Latvijas. Un jo tālāk, jo labāk. Tikai kur lai ņem naudu – tāds bija jautājums. Un tad Vita atcerējās, ka vecmāmiņa viņai bija norakstījusi zemesgabalu Pierīgā, par kuru, kā zināms, varēja saņemt labu naudu. Bērni jau bija izauguši, dzīvoja patstāvīgu dzīvi, bet Vita jutās vēl pietiekami jauna, lai sāktu jaunu dzīvi. Ja nesanāca tā, tad darīs citādi. Un viņa bez mammas un radu ziņas pārdeva zemi, visu naudu savāca sev, nokārtoja formalitātes, nopirka lidmašīnas biļeti un aizlidoja uz Floridu. Tur viņu sagaidīja Maikls, krievu emigrants, īstajā vārdā Mihails, kas Amerikā dzīvoja jau daudzus gadus, bija pilsonis un savulaik izveidojis tur pat savu biznesu. Vita ar viņu bija iepazinusies internetā, un, lai gan labāk būtu izvēlējusies īstu amerikāni, nevis krievu, lauzītās angļu valodas dēļ nācās samierināties arī ar krievu. Vita nezināja, ko darīs tālāk. Viņai bija nauda, galvenais, ka prom no Latvijas. «Sākumā apmetos pie Maikla, padzīvoju pie viņa. Daudzi jūsmo – Florida, Florida! Jā, dārgajos rajonos ir smuki, bet Maikla māja atrodas klajā laukā, tā kā mums daudzi jaunuzceltie ciemati. Ne zaļumu, ne puķu. Labi, ka vismaz baseins ir. Bet ko gan no viena vīrieša daudz arī var prasīt. Es iedēstīju puķes, iekopu krūmus, lai ir vismaz kaut kāds skats, pieradināju pie sevis Maiklu un pēc kāda laika paziņoju, ka par velti ar viņu vairs negulēšu. Man vajag «zaļo karti», tāpēc viņam mani jāapprec. Maiklam bija pāri 60, viņš bija labā formā, bet ar amerikānietēm nepagalam nevarēja saprasties. Tāpēc jau laikam uz mani arī uzķērās, jo bijušās Padomju Savienības pilsones viņam pēc mentalitātes bija vairāk pieņemamas. Un es viņu pielauzu. Šoreiz iztiku bez maģijas, biju jau dārgi par to samaksājusi,» skumji nosaka Vita. «Radi ar mani kontaktēties negrib, jo uzskata, ka esmu nozagusi naudu, mamma pirms pusgada nomira, bērni dzīvo Rīgā, kontaktējamies maz, tikai skaipā, tagad vasarā, kad atbraucu uz Latviju, vismaz satiku viņus, pasēdējām Vecrīgā, iedzērām kafiju, parunājāmies. Uz Ameriku viņi braukt negrib. Ēvalds, cik esmu dzirdējusi, joprojām ir uz gultas. Par viņu rūpējas kopēja pansionātā. Man viena roka ir mazkustīga, otrai palikusi liela rēta pēc atkārtotas operācijas, jo roka bija nepareizi saaugusi. Laikam būs jātaisa plastika. Nu, bet tā tas ir un to tas maksā,» nobeigumā nosaka Vita.
