Liepājas pedofilijas gadījums, kad tēvs un dēls piecu gadu laikā vairākkārt neķītri izrīkojās ar mazu meiteni, par to saņemot sodu – piespiedu darbu un probācijas uzraudzību, ir izraisījis sašutumu. Pat lielāku nekā tad, kad atklājās, ka Rīgā ilgus gadu darbojies kāds pedofils, kurš seksuāli izmantojis daudzas meitenes.
Šogad februārī tiesai tika nodota krimināllieta, kurā viņu apsūdzēja par 42 seksuāliem noziegumiem pret 20 meitenēm. Sākotnēji figurēja desmit reižu lielāks viņa seksuāli izmantoto nepilngadīgo skaits! Taču, kā norāda bijušais Valsts policijas vadītājs Aldis Lieljuksis, Krimināllikumā nemaz nav panta, kurā būtu formulēts, kas tad ir pedofils.
Šķiet, sabiedrības pacietības mērs ir pilns, jo saprātīgi domājošs cilvēks grib pasargāt bērnus. Kā to izdarīt? Visus pedofilus – cietumā? Visus ķīmiski vai ķirurģiski kastrēt? Pasaulē tiek izmantotas dažādas metodes, tostarp arī kastrācija, publiski pieejams pedofilu reģistrs, mūža ieslodzījums, pat nāvessods. Ko ar pedofiliem dara Latvijā?
Pret bērnu nav maigu noziegumu
Valsts Probācijas dienesta Uzraudzības un probācijas programmu departamenta vadītāja Ilona Linde uzsver, ka dzimumnoziedznieka upurim ir jāsaņem palīdzība un tai jābūt operatīvai. Nedrīkst teikt, ka netiklas darbības upurim ir mazāk traumējošas nekā, piemēram, izvarošana. Seksuālas izmantošanas gadījumos sekas saglabājas visu mūžu.
Bet – jā, ko darīt ar pedofilu? Visus cietumos nesaliks un Latvijā ar mūža ieslodzījumu nenotiesās, turklāt šāda veida nodarījumi tiek uzskatīti par latentiem noziegumiem, jo tos slēpj un nereti tikai pēc vairākiem vai pat daudziem gadiem atklājas, kas bērnam nodarīts. Pagājušajā gadā tiesā nonāca krimināllieta, kurā apsūdzēts tēvs un māte, kas Daugavpilī bija vardarbīgi apmierinājuši dzimumtieksmi ar savu nepilngadīgo bērnu. Atklājās, ka tēvs līdzīgi izmantojis vēl divus savus bērnus. Turklāt vairāku gadu laikā.
Statistika liecina, ka lauvas tiesa dzimumnoziegumu notiek ģimenēs, tos izdara bērna tuvinieki.
Bijušo pedofilu nav
Sabiedrības emocionālā reakcija šādos gadījumos ir nosodīt varmāku un žēlot upuri. Grūtāk ir pieņemt to, ka pedofilam nepieciešama palīdzība, lai viņš saprastu, ko izdarījis, un lai turpmāk spētu sevi kontrolēt un nenodarītu pāri citiem bērniem. Bērnu seksuālie izmantotāji dzīvo starp mums. Arī pēc cietumsoda viņi atgriezīsies sabiedrībā, dzīvos kaimiņos, brauks vienā tramvajā. Kur gan citur pedofili lai atgrieztos? Latvijai nav savas Pitkērna salas Klusajā okeānā, kurā, kā raksta žurnālists Lato Lapsa, dzīvo bērnu seksuālie izmantotāji.
Lai būtu saprotamāk, pedofilus var salīdzināt ar alkoholiķiem, azartspēļu atkarīgajiem vai narkomāniem. Viņus izārstēt nevar. Alkoholiķis būs alkoholiķis, arī ne piles grādīgā nedzerdams. Tāpat kā nav bijušo alkoholiķu, nav arī bijušo pedofilu. Taču atkarīgie cilvēki var iemācīties izvairīties no postošajiem kārdinājumiem un viņiem jāzina, kur meklēt palīdzību un kādu. Pedofilam ir tāpat – viņš nekad nezaudēs tieksmi pēc seksuālām darbībām ar bērnu, taču viņu var iemācīt atpazīt šīs domas, kontrolēt tās un savu uzvedību.
Noziedzniekiem – divas programmas
Probācijas dienests izmanto divas programmas darbam ar dzimumnoziedzniekiem. Viena tiek izmantota brīvības atņemšanas iestādēs, un tur dalība ir brīvprātīga, otra – darbam sabiedrībā, proti, tad, kad cilvēks neatrodas cietumā. Pirms tam speciālisti izvērtē, vai cilvēks var piedalīties šādā programmā.
Sertificēts psihoterapeits Artūrs Utināns informē, ka psihoterapijas metodei recidīvs (atkārtots noziegums) ir 15 procenti (ķīmiskajai kastrācijai – 3 procenti), taču rezultāts ir noturīgāks un stabilāks, jo iemāca varmāku pareizi domāt. Savukārt ķīmisko kastrāciju dzimumnoziedznieki pēc pāris gadiem izlemj pārtraukt blakusefektu dēļ.
Linde saka – Latvijā izmantotā programma ir terapeitiska, tā ilgst no deviņiem mēnešiem līdz gadam un sastāv no vairākiem posmiem. Programma palīdz dzimumnoziedzniekam saskatīt cēloņu sakarību starp viņa domāšanu un rīcību. Daļa bērnu seksuālo izmantotāju pirms notiesāšanas neuzskata, ka ir izdarījuši kaut ko sliktu. Viņi uzskata, ka bērniem tas patīk. «Šiem cilvēkiem ir domāšanas traucējumi. Daļa no viņiem bērnībā ir piedzīvojuši seksuālu vardarbību un tādējādi atriebjas kādam citam un īsteno iekšējās izjūtas, jo tās nekur nepaliek, ja ar viņu nav pienācīgi strādāts kā ar cietušo,» skaidro Linde.
Pirms vairākiem gadiem tiesā tika skatīta krimināllieta par vīrieša seksuālām darbībām ar deviņus gadus vecu zēnu. Pirms tam viņš jau bija septiņas reizes tiesāts par līdzīgiem nodarījumiem. Vīrietis esot atzinies, ka bērnībā esot seksuāli izmantots un ka tieksme seksuāli izmantot bērnus viņam diez vai mainīšoties, bet kā šo tieksmi ierobežot, viņš nezinot.
Brīvības atņemšanas vietās īstenotajai programmai ir vairāki posmi, jo uzreiz domāšanu mainīt nav iespējams. Notiesātajam iemāca saprast, ka viņš izdarījis noziegumu, kas nav atbalstāma rīcība. Viņam māca arī empātiju – ar speciālām metodēm panāk, ka viņš izdzīvo nozieguma dienu arī kā upuris. Secīgi tālāk viņam iemāca atpazīt cēloņus, kas noveda pie nodarījuma, un impulsus, kas tuvināja, provocēja seksuālajam noziegumam. Visbeidzot māca apgūt metodes, kā tikt galā ar domām par seksuālu baudu ar bērnu, kā izvairīties no provocējošām situācijām, lai atturētu sevi no kārtējā nozieguma izdarīšanas.
Dzimumnoziedzniekiem ir iespēja piedalīties arī atbildīguma un atbalsta apļos. Tajos viņus atbalsta brīvprātīgie no sabiedrības vidus. Tādā veidā sabiedrība līdzdarbojas un atzīst, nevis noliedz vai izliekas neredzam šo problēmu – seksuālus noziedzniekus, un palīdz viņiem rast motivāciju noturēties, neizdarīt noziegumu, skaidro Linde.
Likt cietumā vai tomēr palīdzēt brīvībā?
Probācijas dienesta pārstāve norāda, ka visus dzimumnoziedzniekus nevar vērtēt vienādi. Ir tādi, kuri apzinās problēmu, bet nespēj sevi kontrolēt, nav saņēmuši specifisku palīdzību, lai iemācītos tikt galā ar savu seksuālo tieksmi. Taču to var iemācīt, kā pierāda ārvalstu pētījumi. Dalība psihoterapijas programmā ir atzīta par vienu no efektīvākajām metodēm. «Var nedarīt neko, bet var paņemt ārvalstīs aprobētas metodes, kas pamatotas uz nopietniem pētījumiem, kuras izmanto ārvalstu kolēģi. Mūsu rīcībā tādas metodes ir,» teic Linde.
Ir speciāli testi, ar kuriem cilvēku pārbauda pirms programmas uzsākšanas un pēc tās pabeigšanas, lai noteiktu progresu. Piemēram, tie dzimumnoziedznieki, kuri piedalījušies atbildīguma un atbalsta apļos, atzīst, ka bez šāda atbalsta noturēties būtu grūtāk. Linde aicina aizdomāties par to, kā arī sabiedrībai būru drošāk dzīvot. Ja dzimumnoziedznieki pēc atbrīvošanas nebūs nevienas iestādes redzeslokā, tad viņus nevarēs kontrolēt. Vēl sliktāk, ja viņi sāks slēpties bailēs no atriebības un linča tiesas. «Atriebība nedos vēlamo rezultātu,» saka Linde.
Lielbritānijā veikts pētījums, kurš pierāda, ka personām, kuras pastrādājušas dzimumnoziegumus pret bērnu un pēc tam piedalījušās terapeitiskā programmā, recidīvs ir 4 procenti. Ja seksuālie varmākas programmā nav piedalījušies, tad viņiem recidīvs ir 9,2 procenti.
Probācijas dienests pērn veica pētījumu, kurā secināts, ka Latvijā dzimumnoziegumus atkārtoti veic 4,2 procenti notiesāto. Linde atzīst, ka nevar apgalvot, ka recidīvs nepieaugtu, ja šos noziedzniekus atkārtoti analizētu vēl pēc pieciem vai 10 gadiem.
Tomēr citā, ar dzimumnoziegumiem nesaistītā, pētījumā konstatēts, ka visaugstākais recidīva gadījumu skaits bija to personu vidū, kuras pilnībā izcietušas reālu cietumsodu, bet viszemākais – nosacīti notiesātajiem.
Ja nelabojies, tad brīvībā netiksi
Linde uzsver, ka vienmēr būs gadījumi, kad dzimumnoziedznieks ir obligāti jāizolē no sabiedrības. Ir cilvēki, kuri cietumā nav mainījušies un var gandrīz simtprocentīgi droši pateikt, ka viņš noziegumu izdarīs atkārtoti.
Pašlaik Tieslietu ministrijā top dokuments par, vienkāršiem vārdiem sakot, pēcsoda uzraudzību. Ja notiesātais nav mainījis savu uzvedību un domāšanu, atsakās sadarboties, viņam var noteikt pēcsoda uzraudzību. Tas nozīmē, ka no cietuma laukā viņš netiek, kamēr nav pārliecinājis speciālistus, ka ir gatavs dzīvei sabiedrībā. Vismaz ārzemēs tāda prakse ir, un dažs labs noziedznieks tā arī paliek brīvības atņemšanas vietā līdz mūža galam, stāsta Utināns.
Meklēt vājās vietas
Latvijā ir uzsākta starpinstitucionālā sadarbība, kad Probācijas dienesta, policijas, bāriņtiesu, sociālo dienestu un citu institūciju pārstāvji analizē vardarbības gadījumus un katras institūcijas rīcību. Vai cietušais ir saņēmis pietiekamu rehabilitāciju, vai bāriņtiesa operatīvi saņēma informāciju, ko ar vardarbi dara Probācijas dienests, vai konkrētajā reģionā iedzīvotāji ir informēti par šāda veida noziegumiem, vai un kā tiek apmācīti pedagogi, lai atpazītu no vardarbības cietušu bērnu, kā un kam runāt ar bērniem?
Probācijas dienesta pārstāve atzinīgi vērtē šo sadarbības veidu, jo operatīvi varot atklāt vājos posmus, kā arī veiksmīgi atrisināti daudzi sarežģīti gadījumi. Problēma ir garīgi slimas personas, kas atzītas par pieskaitāmām, jo tās terapeitiskajā programmā iekļaut nevar. Probācijas dienestam nav attiecīgu speciālistu un metožu, kā ar šādiem dzimumnoziedzniekiem strādāt. Viens no variantiem – noteikt, ka jāapmeklē sertificēts psihoterapeits. Tādu nosacījumu izvirzīja kādam vīrietim, kurš bija veicis netiklas darbības ar mazu meitenīti. Izrādās, ka nedrīkstot piespiest seksuālo varmāku par šādu apmeklējumu maksāt no savas kabatas. Ir bijuši gadījumi, kad psihoterapeita vizītes piekrita daļēji apmaksāt pašvaldība, kurā dzimumnoziedznieks dzīvo, bet daļu sedza notiesātais. Piemēram, Norvēģijā seksuālajiem noziedzniekiem visa psihoterapija tiek apmaksāta pilnībā.
UZZIŅAI Šogad par pavešanu netiklībā Latvijā notiesātas 37 personas. Visvairāk šajās lietās tiek piemēroti cietumsodi un piespiedu darbs.
Sešos gadījumos dzimumnoziedzniekiem noteikts soda veids piespiedu darbs, bet septiņos – piespiedu darbs kopā ar probācijas uzraudzību.
