Šlāgermuzikants Gunārs Meijers (57) pārcēlies uz Ogri pie savas trešās sievas mediķes Dzintras. Abu kopīgajās mājās vēl ir daudz darāmā, tādēļ Gunārs un Dzintra viesus uzņem vienīgajā līdz galam izremontētajā istabā.
Muzikanta dzīve pēdējā laikā ļoti mainījusies. Viņam vairs nepieder slavenais Meijera krodziņš Rīgā, Tallinas ielā, – to viņš simboliski, par vienu latu, atdevis kolēģim Normundam Jakušonokam. «Kamēr bija krodziņš, biju tam piesiets. Tagad esmu daudz brīvāks, ir vairāk laika muzicēt un darīt citas lietas,» sarunā ar »Vakara Ziņām« stāsta muzikants.
Mīlestību atrod internetā
Gunārs ir dzimis rīdzinieks, bet Ogrē savulaik dzīvojis viņa tēvs Viktors. Tētis arī spēlējis ģitāru, un dziesma «Pingvīnmambo» ir Viktora Meijera sacerēta. Nu Gunārs atgriezies tēva dzimtajā pilsētā. Ar mazu maisiņu rokā atnācis pie Dzintras no savas otrās sievas.
«Mēs iepazināmies internetā. Tad man vēl bija Meijerkrodziņš. No rīta biju darbu beidzis un gulēt vēl negribējās, sēdēju virtuvē pie datora. Nez kāpēc arī Dzintra piecos bija pie datora, izrādījās, ka viņa ir mediķe un ceļas uz darbu. Man ir tāda intuīcija, ja cilvēks piecos no rīta sēž pie datora, vai nu viņš ir viens pats, vai grib parunāties ar kādu. Sarunājām pirmo randiņu un devāmies uz balto kāpu Saulkrastos,» atminas Gunārs.
Dzintra atzīst, ka Ogre kļuvusi vēl mīļāka un tuvāka, jo nu viņa šeit dzīvo kopā ar mīļoto cilvēku. «Šajā pasaulē vajag dzīvot pēc iespējas ilgāk. Es Dzintrai saku, neatstāj mani vienu! Ja kas, tad aiziesim vienā dienā. Mēs abi esam optimisti. Ar māju ir jātiek galā, jāremontē, bet kaut kā jau sitamies. Mēs sākām, kad šī vieta bija neliela vasarnīca, bet, kad Dzintrai piedzima pirmais mazbērns, sapratām, ka ēka ir jāpaplašina. Mums vēl arī kredīts jāmaksā par šo māju. Nezinu ciparus, bet vēl ilgi,» stāstu turpina Gunārs.
Dzintra piebilst, ka abi ar Gunāru ir ļoti bagāti – abiem kopā deviņi bērni: Gunāram – seši, Dzintrai – trīs. Gunāram – Inga, Sandra, Līga, Monta, Mārtiņš un Anna, bet Dzintrai – Maruta, Santa un Kristiana. Santa un Kristiana iekārtojušās un strādā Zviedrijā un par mājās braukšanu nemaz nedomā. Tagad vecvecāki var priecāties par mazbērniem, visiem kopā to ir 11. Katru mēnesi kādam ir dzimšanas vai vārda diena. 21. martā kuplā saime atzīmēja Gunāra 57 gadus. «Visa lielā ģimene kopā ar bērniem un mazbērniem bijām alus pagrabā. Pa visiem notiesājām divas tortes un izdzērām desmit litrus alus,» stāsta muzikants.
Palīdz izrāpties no bedres
Meijers atzīst, ka beidzot ir saticis sava mūža lielo mīlestību. Dzintra ir trešā sieva. Katra nākamā esot labāka par iepriekšējo. «Jaunībā par daudz ko nedomā, tā ir absolūta patiesība. Tagad viss ir tā nosvērti, mierīgi. Mans zaķītis zina, ka es viņu mīlu. Tas ir labi, ka vari uzticēties, nejusties viens un pamests. Kad Dzintras nav mājās, es sev vietu nevaru atrast. Ja man dziesma jāraksta un viņas nav mājās, tad nerakstās. Viņa var ieiet savā istabiņā un es savā kambarītī, bet es vismaz zinu, ka viņa ir mājās, un tad man kaut kas uzrakstās,» secina dziedātājs.
Gunārs teic, ka grūti pat iedomāties, kur viņš būtu, ja nebūtu Dzintras. Nevajagot pat runāt par praktiskām, mantiskām lietām, jo tas dzīvē neesot galvenais. Tā ir mīlestība, kas visam piedodot jēgu. Rāšanos un strīdu Meijeru ģimenē nav. «Es jau kādreiz biju aizrāvies ar zaļo pūķi kā daudzi muzikanti. Bet tagad, paldies Dievam, ir labs laiciņš pagājis, kopš nelietoju. Esmu ļoti laimīgs, ka Dzintra mani no tās bedres izvilka. Es jau nebiju ļoti liels zaļā pūķa cienītājs, bet kā piedeva mūzikai alkohols tika lietots. Varu atzīt, ka labāk skan skaidrā. Liekas, muzikants iešaus to glāzīti un visi būs jautrāki. Taču tā nav taisnība,» secina Meijers.
«Ja man nebūtu sievas, nezinu, kā šodien ar naudiņu varētu iztikt. Mums nav tā, ka es sievai prasītu: man vajag naudu. Saku: sieviņ, vai es drīkstu no tevis aizņemties 20 eiro? Aizņemos un tikpat godīgi atlieku atpakaļ,» vaļsirdīgi nosaka muzikants.
Katrai relikvijai savs stāsts
Gunāram mājās ir arī mīļlietiņas un relikvijas. Viena elektriskā un viena akustiskā ģitāra. Ir zelta disks, kuru viņam piešķīra 1994. gadā, kad uzrakstījis dziesmu «Meitene».
Vēl kāda relikvija ir Vācijā izcīnītā zelta medaļa par uzvaru dambretē. Goda vieta istabas centrā ierādīta rokenrola karalim Elvisam Preslijam, jo tas esot mūziķis bez komentāriem.
«Nekad neesmu stāstījis, bet man ir arī piešķirts barikāžu ordenis un apliecība. Zinu arī par ko. Man tolaik bija gan naudiņa, gan kafejnīca, un es pabaroju visus, kas gribēja. Tad izdevu naudu divu automašīnu vērtībā. Manā kafejnīcā arī diskotēkas notika, tur žurnālisti drukāja «Atmodu» un citus tā laika izdevumus. Es varu iedomāties, kas tur notiktu, ja ienāktu omonieši. Tad visiem būtu cauri. Tas bija viens no adrenalīna pilieniem. Bijām pārgājuši strādāt diennakts režīmā. Mūsu pārstāvji tika aizsūtīti uz Iekšlietu ministriju, kad tur notika apšaude. Stāvējām pie Brīvības pieminekļa, kad tur lidoja lodes. To sajūtu nevar izstāstīt. Vienā brīdī sapratām, ka ir jāmūk. Veiksmīgi izlavierējāmies un palikām dzīvi,» to dienu sajūtu, turot rokā barikāžu ordeni, atceras Gunārs.
Gunārs rāda vēl vienu relikviju, ko saņēmis dzimšanas dienā no hokejista Jēkaba Rēdliha rokām. Tā ir hokeja nūja ar slaveno hokejistu parakstiem. «Hokeja nūja ilgi stāvēja manā krodziņā pie sienas goda vietā. Dzintrai tā arī ir dārga, jo viņa ir īsta hokeja līdzjutēja. Man Rīgas «Dinamo» fanu zonā ir sava vieta. Tagad gan uz spēlēm braucam retāk, attālums no Ogres ir tālāks. Kad vēl dzīvojām Tallinas ielā, tad gan uz katru maču gājām,» palepojas mūziķis.
Cīnās ar veselības problēmām
Gadi iet, un par sevi liek manīt arvien vairāk veselības problēmas. Gunāram ir ielikta gūžas endoprotēze, bet pirms tam piecus gadus stāvējis rindā uz operāciju. Nu kruķus vairs nevajag, varot tos atdot kādam citam. «Es tiku pie diviem labiem dakteriem – Aivara Mustes un Valda Gončara. Uztaisīja man tā, ka kreisā kāja vairs nesāp, nekādu problēmu vairs nav. Gončars vēl rakstīja zinātnisko darbu par jaunu metodi, un es trāpīju tajā eksperimentā. Man vispār ir kaulu problēmas. No kreisās kājas paņēma šūnas, ielika otrā kājā, un līdz šim brīdim varu teikt, ka jūtos labi. Es redzēju rentgenus, viss kārtībā. Attālums starp kauliem ir nevis samazinājies, bet palielinājies,» stāsta Gunārs.
Mīļākā vieta uz pasaules
Meijeriem pie mājas ir arī zemīte, kur gan lielākoties zied puķes. Sākot ar tulpēm un beidzot ar dālijām un mārtiņrozēm. Vasarās kuplā ģimene, kad sabraukusi, sētā uzcep šašliku. Ciemos braucot cits pie cita. Ziemassvētki ir kopīgi svētki, un jau iepriekš tiek izlozēts, kurš kuram dāvanu gādās. Vasarās abi Meijeri aizbraucot pie Gunāra meitas Sandras uz Skulti.
Gunāra mīļākā vieta ir pirtiņa, kuru viņš pats savām rokām uzcēlis, piepalīdzot paziņam Jānim. Tas esot bijis sens sapnis, kas beidzot īstenots. Gunārs mīl arī pasēdēt pie galdiņa, kurš atrodas pie ieejas mājā, un uzpīpēt. «Mums ģimene nāca talkā arī pie mājas sakārtošanas, jo nevar izstāstīt, kā te izskatījās. Tā jau bija kļūda, kad gribējām šo māju pārdot. Pircēji atnāca, redzēja, kā grīda šūpojas, un aizgāja. Meistari piebēra ar šķembām, iebetonēja, un tagad viss ir kārtībā. Tā tagad ir mana mīļākā vieta uz pasaules. Pie Dzintras,» atzīst Gunārs.
Runājot par pavasari aiz loga, Gunārs kļūst sentimentāls un sāk priecāties par skaisto dabu, kad lapas plaukst un putni dzied. Viņš ar mīļu skatienu paveras Dzintras acīs un atzīst, ka ir bezgala laimīgs, jo saticis sava mūža liktenīgo sievieti.
Draugs atvēl naudu albuma ierakstam
6. aprīlī Ogres kultūras namā bija Gunāra Meijera dziesmu lielkoncerts, kas tika rīkots par godu mūziķa zelta dziesmu ierakstu albuma izdošanai. «Man ir 15 ierastu albumi, bet draugi pierunāja tagad uz 57 gadiem izdot sešpadsmito. Albumā ir manas zināmākās dziesmas. Koncertā muzicēja arī Viktors Lapčenoks un grupa «Credo». Draugs, kurš mani pierunāja, lai izlaižu albumu, negrib, lai es par naudu runāju, bet bez viņa materiālās palīdzības nekas nebūtu sanācis. Viņš teica: «Jūs te mirstat viens pēc otra – Harijs Spanovskis, Niks Matvejevs. Zini ko, negaidīsim līdz 60 gadiem, laidīsim tagad ārā! Tā ir pavēle!» Bet es tomēr domāju, ka arī uz savu 60 gadu jubileju varēšu kaut ko izlaist,» stāsta Gunārs.
«Ierakstu albuma izdošanai nepieciešami trīs, četri tūkstoši eiro. Ierakstu studijas izdevumi, kā arī muzikanti jau par brīvu nespēlēs. Tas ir viņu darbs. Tad vēl tipogrāfijas izmaksas un albuma vāciņi,» uzskaita mūziķis.
Meijera visizpārdotākā dziesma līdz šim ir bijusi «Meitene». «Tagad albuma izdošana nav bizness. Tā ir tikai atskaite, to jebkurš muzikants var apliecināt. Varbūt Dons vai «Prāta vētra» to var saukt par biznesu. Bieži vien mūziķi albumu izdod tikai tādēļ, lai to dāvinātu. Tā rodas atpazīstamība, un, iespējams, muzikantu uzaicina uz kādu pasākumu, kur var naudiņu nopelnīt,» aizkulises skaidro Meijers.
Meijera grupā ir seši muzikanti: Ainārs Ansons, Zigmunds Žukovskis, Juris Veremejs, Jānis Freimanis, Ivars Auzāns, pa reizei uzspēlē arī Gints Žilinskis un Gundars Lintiņš. «Kad mēs esam visi seši, tas ir orķestris. Kad viņi visi spēlē, tad tur nav ne ko pielikt, ne atņemt – skudriņas skrien pār ķermeni,» piebilst mūziķis.
