Latviešu sociālantropologs, pasniedzējs un kādreizējais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis (47) nav ļāvies dienesta mīlas romāna kaislībām un tagad dzīvo monogāmās attiecībās ar sievu Agitu un audzina jaunāko meitu. Šovasar viņš atkal atgriezīsies ceļu satiksmē, jo beigsies sods par avārijas izraisīšanu dzērumā.
– Kā jums tagad klājas, kad esat aizgājis no aktīvās politikas? Kā pelnāt naudu, kur strādājat?
– Pirmkārt, izbaudu to, ka esmu aizgājis no politikas! Tas ir ļoti patīkami, un nekas nevilina atgriezties. Ir noteiktas lietas, ko esmu dzīvē izmēģinājis, un ir pierādījies, ka tas nav priekš manis. Tā ir laba mācība! Tāda veida politika, kāda pašlaik ir Latvijā, noteikti nav mana profesija.
Šobrīd strādāju Stokholmas Ekonomikas augstskolā, kur turpināju būt darba attiecībās arī laikā, kad biju izglītības un zinātnes ministrs. Līdz ar to esmu atgriezies pasniedzēja darbā un veicu pētījumus, kā arī ar cilvēkiem, kuri ir ieinteresēti, kopā virzām skolas vai izglītības fonda tapšanu. Tā būs skola, kas būs savādāka, un izglītības fonds, kas darīs vairākas lietas – virzīs noteiktas skolas un konkrētus apmācību formātus, kā arī piedāvās virkni citu pakalpojumu cilvēkiem, kas ir ieinteresēti izglītības procesā, sākot no bērnudārza, līdz pat pieaugušajiem. Tātad man šobrīd aktuālas ir trīs lietas – esmu skolā, veicu pielietojamus pētījumus un esmu iesaistījies interesentu grupā, kura lēnā garā stutē augšā fondu un skolu.
– Tātad politikā vairs neatgriezīsieties?
– Ziniet, man ļoti patika darba formāts, kad strādāju stratēģiskās analīzes komisijā pie kādreizējā valsts prezidenta Valda Zatlera. Šādā veidā es labprāt atgrieztos politikā, bet ne ministra vai deputāta formātā.
– Kurš, jūsuprāt, būtu labākais Latvijas prezidents no šā brīža publiski piedāvātajām potenciālajām kandidatūrām?
– Jā, labs jautājums. No tiem, kas šobrīd ir nosaukti, tas noteikti ir Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš. Taču nenoliedzami, ka tam cilvēkam ir jābūt kādām īpatnībām, kurš varētu mēģināt kaut ko darīt situācijā, kurā mums ir gan latviešu, gan krievu valodā runājošie cilvēki. Tas ir diezgan svarīgs personības vai rakstura kritērijs. Tam noteikti ir jābūt cilvēkam, kuram nav problēmas runāt par nopietnām, arī globālām lietām un piedalīties līdzvērtīgā, konceptuālā, inteliģentā diskusijā, brīvi runājot svešvalodās. Tas ir diezgan skaidrs kritēriju kopums. Mārcis šajā gadījumā būtu labs. Latvijā laikam labāk piecieš, ja cilvēks nav ļoti aktīvi politiski pozicionējies. Visi iepriekšējie prezidenti nebija uzskatāmi politisko spēku pārstāvji vai sejas.
– Jūs pats vēl nestūrējat automašīnu pēc tam, kad 2013. gada vasarā, būdams alkohola reibumā, Āgenskalnā izraisījāt avāriju?
– Jā, es vēl nebraucu. Man ir mazliet jāpagaida līdz šā gada augustam. Pazaudēju tiesības tādēļ, ka biju dzēris un satriecos ar citu automašīnu. Divi gadi esmu bez tiesībām. Taču, līdzko man atjaunos iespēju stūrēt auto, tā iešu kārtot autovadītāja eksāmenu.
– Jaunu automašīnu jau noskatījāt?
– Nē, es neesmu tāds cilvēks, kuram vajag kādu īpašu auto modeli. Es neesmu izvēlīgs, un man nav būtiski, ar kādas klases auto braucu.
– Kā tad pārvietojaties, kas jūs vizina?
– Es braucu ar sabiedrisko transportu. Patiesībā arī pirms tam, kad biju ministrs, pārvietojos ar sabiedrisko.
– Tad jau cilvēki nāk klāt, grib parunāties, aizņemties naudu?
– Jā, atpazīst, lūdz uzrakstīt autogrāfu. Tik traki, ka nāktu un lūgtu naudu, nav bijis. Krievu valodā runājošie cilvēki, iespējams, nevar noorientēties un ir noturējuši mani par televīzijas seriālu aktieri. Uz ko atbildu, ka televīzijā esmu bijis, bet aktieris gluži neesmu.
Tagad tā vairs neuzmācas, bet, kad biju ministrs, tad bija skarbāk. Atlika tikai publiski parādīties benzīntankā vai parkā, tā cilvēki bija klāt un ieteica, kā pareizāk rīkoties izglītības un citās jomās.
– Runāja, ka jums izveidojies dienesta romāns ar bijušo labklājības ministri Ilzi Viņķeli. Kā tad bija patiesībā, vai bija uzplaiksnījušas mīlas jūtas pret Ilzi?
– Ziniet, man dzīvē bijušas daudz dažādu attiecību. Man ar Ilzi bija labas attiecības. Es domāju, ka tas vairāk bija izdomāts, jo gan es, gan Ilze neslēpām īpaši draudzīgās attiecības. Jā, man ir bijuši traki laiki mīlas lietās, bet šis nav tas gadījums. Ja godīgi jāsaka, tad beidzamā laikā esmu monogāms.
– Tad jau jūs ar dzīvesbiedri LTV režisori Agitu Cāni-Ķīli dzīvojat kopā un esat laimīgs?
– Jā, esmu kopā ar Agitu. Mūsu mazais bērns Sofija šogad sāks iet skolā. Šopavasar visi trīs kopā bijām Tērvetē, kur vizinājāmies ar divriteņiem. Ja mūs salīdzina ar meitas vienaudžu vecākiem, tad jā, mēs esam gados vecāki.
Pavisam man ir trīs bērni – meitai Martai ir jau 20 gadu, Emīlam 27 un Sofijai ir 7 gadi.
– Cik jūs bijāt vecs, kad piedzima jaunākā meita?
– Man bija 39 gadi, kad piedzima Sofija. Kad bērni cilvēkiem dzimst nopietnā vecumā, ir daudz vairāk laika, ko viņiem veltīt, un sajūtas ir daudz nozīmīgākas nekā tad, kad bērns piedzimst 18 vai 19 gadu vecumā. Jaunībā ir daudz jāstrādā un jāinteresējas par karjeras izaugsmi. Taču, kad bērns piedzimst gados, tad cilvēks to ļoti novērtē, ka bērns ir pie rokas, sāk runāt un dziedāt. Sofijai daudz vairāk esmu lasījis pasakas nekā pārējiem bērniem.
