«Mūža spēle» pret Čehijas izlasi – tā to redz lielākā daļa ierasto sporta fanu, taču 30 gadus vecā Ginta Freimaņa dzīvesstāsts ir par spītību un tiekšanos uz mērķiem. Par dzīves pagriezieniem, neizmantotām iespējām un vilšanos – krišanu bezdibenī un augšāmcelšanos. Šis būs stāsts par Latvijas izlases aizsargu un futbola kluba «Jelgava» komandas kapteini – cīnītāju ar lielu sirdi!
Bez izvēles – futbols!
«Sākotnēji sāku spēlēt Brocēnos – «Starta» bērnu komandā, izvēles man praktiski nebija, jo tēvs spēlēja šajā komandā un mani vēl pavisam mazu ņēma līdzi uz saviem treniņiem. Kad uzsāku treniņus, sportoju kopā ar vairākus gadus vecākiem puišiem,» savas pirmās futbolista gaitas atceras kalsnais un ar tiešu acu skatienu apveltītais futbolists. Vēlāk, pusaudža gados, jau nāca pirmie uzaicinājumi uzspēlēt futbolu augstākā līmenī, viens no tiem no Jelgavas futbola entuziasta un trenera Daiņa Kazakeviča. «Jau pusaudža gados saskāros ar profesionāla sporta ikdienu – mācījos Saldū, taču četras reizes trenējos Jelgavā un dzīvoju pie trenera Kazakeviča. Lai gan treniņi un spēles prasīja daudz laika, centos maksimāli godīgi attiekties pret mācībām, kas attaisnojās – vidusskolu pabeidzu ar labām un teicamām sekmēm,» palepojas Gints. Studijas jaunais futbolists uzsāka Jelgavā, taču tā arī nepabeidza, jo pārcēlās uz Ventspili, jo šīs pilsētas klubs piedāvāja futbolistam pirmo profesionālo līgumu: «Līdz šim viss manā karjerā ritēja pēc lieliska scenārija – profesionāls līgums uz trim gadiem, kad varēju domāt tikai par futbolu. Uzsāku sezonu pie dublieriem, mani pat izsauca uz galveno komandu, taču notika muļķīgs pārpratums – sāpju dēļ kājās man uzlika ģipsi, kas nozīmēja to, ka uz vairākiem mēnešiem par futbolu bija jāaizmirst. Šis atgadījums, manuprāt, arī kļuva par galveno iemeslu, kādēļ neizdevās sevi pierādīt jau agrāk.»
Mētāšanās pa Latvijas klubiem un pirmā ārzemju pieredze
Pēc savainojuma sadziedēšanas Freimanis atkal nostājās uz kājām, taču notika negaidīts pavērsiens – Ventspils futbolā ienāca autoritatīvais lietuviešu treneris Romāns Grigorčuks, kuram bija sava izpratne par dublieru lomu klubā. Pēc neilga laika posma līgums tika lauzts, un malējais pussargs uz īsu brīdi pabija Rēzeknes komandā, taču nelabprāt atceras tur pavadīto laiku. «Mēs visu laiku zaudējām, psiholoģiski tas bija ļoti grūti,» atminas futbolists. Nākamais pusgads tika pavadīts atkal Jelgavā, tad sezona Jūrmalā, bet tad Freimanim atkal uzsmaidīja veiksme – labi atalgots līgums tolaik ambiciozajā futbola klubā «Rīga». «Atceros, ka tur viss bija lieliski – meistarīgi spēlētāji, lieliski treniņu apstākļi. Braucām pat uz Turciju trenēties. Taču ar laiku sāka aizkavēties algas, bet sezonas beigās komandu pameta meistarīgākie spēlētāji,» stāsta futbolists. Gints gan nebija starp tiem, kas sezonu beidza Rīgā, jo izmantoja iespēju un devās laimes meklējumos uz Īriju. «Tur jau strādāja mans vecākais brālis. Teicu, ka jābrauc uz turieni spēlēt futbols. Tā arī darīju, taču Rīgas klubs man nedeva brīvlaišanas vēstuli – pusgadu praktiski neko oficiāli nevarēju darīt. Nācās pat iet strādāt bārā, lai nopelnītu naudu izdzīvošanai. Tā trīs nedēļas strādāju par palīgstrādnieku – vācu izsmēķus un mazgāju grīdas, bet no rīta ar vilcienu braucu uz Dublinu, lai par 150 eiro spēlētu vienā no zemākajām līgām. Šādi es centos nopelnīt naudu, lai varētu braukt sevi pierādīt uz Spāniju, no kurienes bija saņemti vairāki ielūgumi,» par savām ikdienas gaitām ārzemēs stāsta izlases aizsargs. Pusgada laikā jaunais latvietis izbraukāja vairākus klubus Spānijā, atgriezās Īrijā un turpināja meklēt savu iespēju, līdz tā viņam tika dota, jo sprogaino latvieti savās rindās vēlējās redzēt īru «St. Patrick» klubs. «Man viss bija apnicis – tā skraidīšana pa pasauli. Ēdu baltmaizi un makaronus, jo visa nauda aizgāja neskaitāmajos pārbraucienos. Tā bija reāla izdzīvošanas skola, kuru bija ļoti vērtīgi piedzīvot, lai spētu novērtēt apkārtējās lietas,» savu pirmo skaudro pieredzi ārpus Latvijas atminas Gints. Pēc divu nedēļu treniņiem latvietis debitēja īru kluba sastāvā pārbaudes spēlē pret slavenā Londonas kluba «Chelsea» dublieriem un guva vārtus: «Jau nākamajā dienā man piedāvāja parakstīt līgumu. Tas bija pirmais uzplaiksnījums manā karjerā, viss mainījās praktiski vienā dienā. Iesit vārtus un esi tur augšā.» Jāpiezīmē, ka talantīgais latvietis šī kluba rindās aizvadīja vien divas spēles, jo guva smagu ceļgala traumu.
Kritiens bezdibenī un futbolista karjeras beigas
Lai arī Freimanis parakstīja viena gada līgumu ar «St. Patrick» klubu, futbolistam netrūka alternatīvu – nometnes laikā Anglijas pilsētā Birmingemā latvietim izveidojās lielisks kontakts ar pilsētas galvenās komandas treneri Džeku Keniju, kurš bija teicis Gintam, ka vēlas viņu redzēt savā komandā, taču tad notika nelaime. Vienā no pārbaudes spēlēm Freimanis guva ceļgala traumu – mediālās saites plīsumu un meniska bojājumu. «Domāju, ka trauma bija milzīgā noguruma dēļ – veselu gadu biju trenējies vienatnē, ar nemitīgu domu kļūt labākam. Piespiedu sevi forsēt treniņus, bet galvā pārliecības par nākotni nebija, tikai neziņa,» savas sajūtas raksturo futbolists. Jāpiezīmē, ka jaunais Freimaņa klubs pēc latvieša satraumēšanās vēlējās nekavējoties lauzt līgumu, taču futbolists spītīgi to nedarīja – par spīti spēcīgajām sāpēm, turpināja trenēties. Treknu svītru sportista izredzēm turpināt karjeru «St. Patrick» klubā pārvilka rokas pirksta lūzums, kas kalpoja kā simbolisks signāls arī pašam Gintam – laiks uz mājām!
Ginta atgriešanās Latvijā nebija veiksmīga – mēģinot gatavoties nākamajai sezonai, tika vēl vairāk satraumēts vārīgais ceļgals. Šoreiz ārstu verdikts nepārprotams – krustenisko un mediālo saišu plīsums, satriekts menisks. Ar šādu diagnozi profesionālajā sportā veiksmīgi spējis atgriezties vien retais! «Atceros, ka pirmās divas trīs nedēļas pēc operācijas bija briesmīgas. Nezinu, vai citiem tā ir sāpējis, taču man bija patiešām traki – dzēru pretsāpju tabletes, sirds klapēja,» emocionāli stāsta Gints. Futbolistam noteica deviņu mēnešu rehabilitāciju, kas praktiski nozīmēja vien to, ka sezonu futbola bumba būs jāliek mierā. Šajā ilgajā laika posmā kā spilgtāko momentu viņš atceras kāda paziņas teikto, ka futbolista karjerai ir pienākušas beigas. «Šie paziņas vārdi man bija kā sitiens pa galvu. Nevēlējos nekādā gadījumā padoties, jo, ja tā izdarītu, tad šim cilvēkam būtu taisnība,» ar ierasti stūrgalvīgo skatienu nosaka Gints.
Sievas un ģimenes atbalsts ceļ kājās
Kad sākās garais rehabilitācijas process, Gintam neskaitāmās medicīniskās procedūrās bija jāiegulda prāvi līdzekļi. «Ja nebūtu manas sievas un ģimenes, es nespētu pārvarēt šo laiku,» atklāj futbolists. Jāpiezīmē, ka ar savu sieviņu kautrīgais sportists iepazinās vēl laikā, kad spēlēja Ventspilī, bet gredzenus mija 2011. gadā.
Vēlāk Freimanis spēja ne tikai atgriezties futbolā, bet vēl paspēja izmēģināt spēkus ārzemēs, šoreiz Vācijas piektajā spēcīgākajā līgā. «Vāciju izvēlējos, jo cerēju, ka spēšu ļoti ātrā laikā pacelties vairākus līmeņus uz augšu. Bija potenciāls un ambīcijas, arī finansiāli biju apmierināts, taču FC «Pommern Greisvald» klubs nepiedāvāja tik profesionālus apstākļus, kādos vēlējos sevi attīstīt.» Daudziem jelgavniekiem par prieku, Gints Freimanis pēdējās divas sezonas aizvada Jelgavas klubā, kurā ir viens no līderiem un pilda komandas kapteiņa funkcijas.
Debija Latvijas izlasē un veiksmīgais mačs pret Čehiju
Pirmā iespēja pabūt Latvijas nacionālās izlases tuvumā Gintam bija jau 2007. gadā, kad to vadīja Aleksandrs Starkovs, taču tālāk par testiem un treniņspēli tikt neizdevās. «Izsaukums uz izlasi bija ļoti negaidīts. Savā galvā biju nolicis termiņu – līdz 30 gadiem ir jāiekļūst valsts izlasē, ja neizdodas, tad tas arī nekad nenotiks. Cik es ilgi mocīšos,» stāsta futbolists. Telefona zvans FK «Jelgava» kapteini sasniedza uzreiz pēc uzvaras Latvijas kausa izcīņā. Jelgavnieku iemīļotā futbolista debija izlasē nenotika strauji, taču futbolistam ir savs izskaidrojums. «Marians Pahars ir treneris, kas neiemet spēlētāju uzreiz saplosīšanai. Sāku ar minūti Baltijas kausa izcīņā un tad lēnām jutu, ka ar mani rēķinās. Ja tik ilgi kaut ko gaidi, tad tev ir jābūt gatavam un spējīgam šo iespēju izmantot, un es to arī izdarīju,» par savu neticamo progresu Latvijas komandas rindās stāsta aizsargs. Par slaveno spēli pret Čehijas izlasi Gintam ir kāds noslēpums, kuru viņš solījās atklāt tikai savā biogrāfijā, taču tas noteikti pārsteigs daudzus.
Patriotiska personība un neizmērojama cilvēkmīlestība
Jau pēc pirmajām izlases spēlēm lielākā daļa Latvijas futbola fanu ievēroja, ka Gints ir viens no centīgākajiem himnas dziedātājiem, taču pats sportists atklāj, ka viņš tāds nav vienīgais: «Izlasē himnu dzied visi, tāpat pārdzīvo, varbūt es nedaudz vairāk, jo es esmu patriots. Mums tiešām ir lielisks kolektīvs – īsta komanda, to pierāda arī pēdējā laika rezultāti. Ja no sirds uzticies komandas biedram, kļūsti spēcīgāks un pārliecinātāks.» Jāpiebilst, ka īpašas attiecības futbolistam ir ar vienu no saviem pirmajiem audzēkņiem – futbola kluba «Jelgava» jaunatnes komandas spēlētāju Romānu, par kuru Gints īpaši rūpējas, jo pirms diviem gadiem traģiski bojā gāja puikas tēvs – lielisks cilvēks un viens no Ginta kvēlākajiem atbalstītājiem un draugiem. «Cenšos mazo pēc iespējas biežāk apciemot, agrāk regulāri vedu uz skolu Rīgā. Reizēm aizvedu viņu uz kādu atrakciju parku,» par nesavtīgajā rūpēm stāsta Gints.
