Termometra stabiņam lēnām slīdot zem nulles grādu atzīmes, aktualizējas ziemas sporta veidi. Pēc pāris nedēļām aktīvā sacensību sezona sāksies skeletonistei Leldei Priedulēnai (21), taču pagaidām meitene ar pilnu sparu nododas treniņiem. Pat fiziski grūtajos treniņos Lelde nezaudē savu sievišķīgumu – novelkot ķiveri, viņai ausīs redzami spoži auskariņi.
Agrā sestdienas rītā »VZ« dodas uz Siguldas bobsleja un kamaniņu trases piekto stāvu, kur starta estakādes platformā trenējas pašmāju veiksmīgākā skeletoniste Lelde Priedulēna. Atverot durvis, fonā dzirdama smagā mūzika – grupas «Rage Against The Machine» un «Rammstein» – un skatam paveras Lelde, kas iesildās treniņa braucieniem. Pēc intensīvas skriešanas sportiste ar apļveida kustībām izvirpina kājas un dodas pārģērbties un sagatavot kamanas. Atskan balss ziņojums atbrīvot trasi, un acumirklī Priedulēna ar galvu pa priekšu traucas lejup pa trasi. Pēc otrā brauciena meitenes treniņš ir noslēdzies, un viņa ir gatava plašākai sarunai.
– Skatos, ka treniņi rit pilnā sparā, tāpēc sākšu ar jautājumiem par sportu – ko pati gaidi no šīs sezonas?
– Es ceru no sevis sagaidīt pārliecinoši kvalitatīvu sniegumu. Man negribas, lai viens brauciens būtu labs, viens slikts. Es gribu sevi pierādīt kā sportisti, kas spēj noturēt sev uzlikto latiņu. Man negribas saraustītus rezultātus, bet visus vienlīdz kvalitatīvus braucienus.
– Kurš no gaidāmo sacensību posmiem tev pašai ir svarīgs, kur tu gribi sevi parādīt?
– Lielākos akcentus es šogad likšu uz junioru čempionātu, kas šogad notiks Altenbergā. Taču tikpat nozīmīgi man ir startēt Eiropas un Pasaules kausa posmos. Patiesībā katrs posms ir tāds, kur sevi jāpierāda no jauna, atkal un atkal. Protams, uzsvari tiks likti uz junioru čempionātu, bet nebūs tā, ka, piemēram, pasaules čempionātā es «laidīšu luni». Man ir svarīgi katrās sacensībās strādāt ar pilnu atdevi.
– Runājot par tavu dienas režīmu – bez kā nav iedomājamas īstas čempionu brokastis?
– Šis jautājums laikam būtu jājautā Martinam [Dukuram], viņš mums ir čempions. Bet es esmu izbraucienos redzējusi, ka viņš no rīta ēd olas un maizītes (smejas).
– Un ko tu ēd? Ir kāda speciāla diēta?
– Es – kā kuru rītu. Es neteikšu, ka pievēršu tam īpašu uzmanību un ēdu tikai un vienīgi veselīgas putras. Manas brokastis ir atkarīgas no tā, cik daudz man ir laika. Man nav nekādu speciālu diētu, un es nevarētu teikt, ka būtu sev kādu reizi kaut ko liegusi ēst tikai dēļ sportošanas. Taču cenšos nepārspīlēt ar ēdiena daudzumu – ēdu tā, lai treniņos nebūtu smaguma sajūtas. Ēdu to, kas garšo.
– Kā pašai ar ēst gatavošanu? Virtuvē pavadi daudz laika?
– Es gribētu redzēt puišu [brāļu Dukuru] sejas izteiksmi, ja viņiem pajautātu kaut ko par manu pavārmākslas prasmi (sāk sirsnīgi smieties). Ar ēst gatavošanu, man jāatzīst, ka es esmu «uz jūs». Protams, parastos ēdienus – uzvārīt kartupeļus vai makaronus – es māku, ar saldajiem ēdieniem arī dažreiz paeksperimentēju. Taču ar kulinārijas prasmēm neesmu apdāvināta un virtuvē esmu diezgan bezpalīdzīga.
– Skatos, pat treniņa laikā saglabā sievišķību un zem ķiveres nēsā auskariņus. Cik svarīgi tev ir dzirdēt komplimentus par izskatu? Vai tomēr sportiskās uzslavas dzirdēt ir labāk?
– Jebkurš kompliments ir patīkams. Protams, viss atkarīgs no konkrētās situācijas, bet – jā, ir patīkami dzirdēt, ka tu esi labā formā. Protams, ir patīkami dzirdēt komplimentus no cilvēkiem arī par to, ka tev ir laba figūra, taču sportā ar skaistumu un figūru pie medaļām netikt. Es laikam tomēr labāk gribētu dzirdēt pozitīvas atsauksmes par savu sportisko formu.
– Šobrīd fonā skan diezgan aktīva mūzika, tā ir tava izvēle?
– Treniņa mūziku izvēlas puiši, kas lejā strādā pie kamerām. Viņi arī katru reizi izvēlas citu mūziku. Reizēm viņiem izdodas trāpīt tajās sajūtās, ko es gribu dzirdēt. Es parasti arī pirms sacensībām klausos mūziku, man tā palīdz. Esmu taču no jaunās paaudzes, kas ir pieradusi pie tehnoloģijām.
– Kāda priekš tevis ir iedvesmojoša mūzika?
– Nav tādas vienas konkrētas dziesmas vai grupas, tas ir atkarīgs no garastāvokļa. Ir reizes, kad gribas izlikt sevi nedaudz niknāk, tad klausos arī attiecīgi niknāku mūziku.
– Drīz sāksies sacensību sezona, kur būs pirmais posms?
– Pirmajā nedēļā būs treniņi Lillehammeres trasē Norvēģijā. Es nebraukšu uz pirmo pasaules posmu, jo Amerikā neesmu īpaši daudz braukusi, un tās ir ļoti lielas izmaksas, tāpēc es savu sezonu sākšu ar sacensībām interkontinentālajā posmā. Es labāk atkāpšos vienu soli atpakaļ, lai dabūtu labākus rezultātus tālākajos pasaules čempionāta posmos. Šī situācija man patīk daudz labāk, jo man būs iespēja izbraukāt vairākas sacensības. Tas vairos gan sacensību pieredzi, gan ļaus arī pilnvērtīgāk izbaudīt sacensību garšu.
– Runājot par sacensību garšu – kur līdz šim bijusi iespēja izbaudīt lielāko sportisko azartu?
– Treneri mums parasti saka, ka vajag izbaudīt visas sacensības, jo tās taču ir kā svētki. Ārprāts, kādi svētki!? Īstās mocības – jādomā par rezultātiem, par iesildīšanos, par režīmu utt. Tur ir stress, jo tur visam jābūt pārdomātam. Un tas viss būtībā nosit šo vēlmi izbaudīt sacensības. Patiesībā es sacensības no sirds [pirmoreiz] izbaudīju tieši olimpiskajās spēlēs. Es vēroju, kā pārējās dalībnieces nervozē un ir šausmīgi nopietnas. Vēl nodomāju – kas tad tur, tās taču tikai kārtējās sacensības! Taču es tiešām izbaudīju visu šo procesu, un tas man palīdzēja arī sasniegt labākus rezultātus. Man jāpiekrīt trenerim, ka sacensības ir jāizbauda. Un tieši ar tādu attieksmi es arī domāju startēt šajā sezonā.
