Bija patiess prieks redzēt Vienotības kongresā itin daudzus sen pazīstamus cilvēkus, kurus cienu un cienīšu, neatkarīgi no viņu partijas piederības. Šajā ziņā nepiekrītu vienam no pieciem Edvarda Smiltēna kongresā definētajiem principiem – «mērķi ir svarīgāki par politiķiem».
Manā uztverē neviena organizācija (partija) un tās mērķi nav cilvēka, cilvēku savstarpējās saskarsmes vērti. Un - tieši spēja veidot šo saskarsmi demokrātiskā iekārtā nosaka tās vai citas organizācijas mērķu sasniegšanas iespēju un kvalitāti. Šo cilvēka aspektu es apzināti izceļu tieši saistībā ar Vienotību. Jo viena no tās kaitēm man šķiet nevīžība attieksmē pret cilvēkiem. Arī savējiem. Kā man teica viens no delegātiem: te visi grib būt ģenerāļi, neviens negrib būt zaldāts…
Savā ziņā devos uz Vienotības kongresu gūt apliecinājumu savam iepriekšpieņemtam viedoklim - Vienotības dalīšanos pamatā nosaka «aizgājēju» pusprivātas ambīcijas. Jo Vienotības publiskajā tēlā - gan tādā, kādā to pēdējos mēnešos atļāvās izrādīt pati Vienotība, gan kādu to izvērsa mediji, es saskatīju sīkumainības, tuvredzīga politiska sekluma valdīšanu pār reālu gribu spēcināt Latvijas kontekstā pagaidām salīdzinoši prāvu partiju (2367 biedri). Noklausījies partijas līderu un līderu amata kandidātu runas, secināju, ka tik vienkārši laikam nav. Partija top vāja savu iekšējo aptverošo problēmu, nevis kādu atsevišķu tās biedru izlēcienu un demaršu dēļ, Vienotību šķeļ pašas partijas iekšējie strāvojumi. Man teica: Vienotība - tās joprojām ir četras (varbūt būs piecas) partijas. Sevišķi mani darīja uzmanīgu tieši Edvarda Smiltēna demaršs kontekstā ar viņa paša runu kongresā, kura saturēja vairākus partijas prestiža atjaunošanai lietderīgus ierosinājumus. Taču viņa aiziešana mani vedināja domāt, ka partijā pastāv audzēji vai «klani», kuri tiecas panākt savu nebūt ne atklātā iekšējā partijas diskusijā, lai cik kvēli uz to publiski neaicinātu. Vienotība apēd pati sevi.
Jā, runas bija skaistas un aplausi tām - pelnīti. Bet man tajās (visās) bija pārmēru daudz publicistikas un pārlieku maz partijas reālai situācijai atbilstošas analītikas. Man kategoriski pietrūka strukturētas, vismaz līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām konkrēti, programmatiski izkoptas rīcības programmas. Tādas, lai katrs kongresa delegāts, no kura arī Latvijas reģiona viņš nebūtu nācis, nākamajā dienā pēc kongresa zinātu, ko viņam reāli, praktiski darīt. Ja Vienotības līderi, pieņemsim, pelnīti slavēja savu partiju («Vienotība vienmēr bijusi iniciatīvas partija», «Vienotība - visproeiropeiskākā partija», «Vienotībai ir vislielākais intelektuālais potenciāls, vislielākā kompetence», «Vienotība - galvenā valsti nesošā partija», «…tieši Vienotības vadībā valsts tika paglābta no finanšu krīzes izraisīta bankrota draudiem»), tad taču precīzi atbildēt uz jautājumu - kāpēc partija ar šādiem dotumiem nav reitingu līderis, bet, gluži pretēji, piedzīvo skeptisku sabiedrības attieksmi? - nevajadzētu būt pārāk grūti. Taču - apgalvojumi valdīja pār argumentiem. Skaidru atbildi uz jautājumu, kāpēc Vienotība šobrīd nav «vienojošs un valstisks ilgtermiņa spēks» (S. Āboltiņa), kādi tam iemesli - neprasme komunicēt, programmatisks juceklis, savtīgas spēlītes… - es kongresā nesadzirdēju. Lai arī tieši skaidra, godīga, profesionāla atbilde būtu partijas stājas apliecinājums. Ja pūlis to nesaprastu, tad liela daļa vēlētāju to sajustu. Taču - principiāls pašvērtējums kongresā izpalika.
Bet varbūt tas tā ir tāpēc, ka Vienotībai nekāda spēcīga sava (!) piedāvājuma nemaz nav. Ir vien poza. Jo kongresā netika sniegts tāds pašas (!) Vienotības rīcības redzējums, kas to padara pārāku gan par «oligarhu sarunu» dalībnieku ietekmi valsts politikā, gan par Krievijas centieniem te kaut ko regulēt. Un tāpēc man šķiet (kongresā tas tika nerimti piesaukts), ka Vienotības līderu karogs nākamajās Saeimas priekšvēlēšanu kampaņā būs nevis pašas partijas rīcībspējas, tās pilsoniskā, valstiskā pārākuma apliecinājums samērā ar konkurentiem, bet (kārtējo reizi) vien spēles un spekulācijas ar «ienaidniekiem», to mitoloģizācija un varonīgu «cīņas» pozu izrādīšana no savas puses.
Pūlim ar to varbūt būs diezgan, un es domāju, ka Vienotība Saeimas vēlēšanās tiks pāri 5% barjerai. Arī tāpēc, ka konkurentu idejiskais, valstiskais, cilvēcīgais piedāvājums negrasās būt diez ko labāks, saturīgāks. Sabiedrība kārtējo reizi var palikt bešā.
