Parlamentārās izmeklēšanas lupatu čība
 
©F64

Izmantojot Saeimas telpas, kadrus, laiku un naudu, ar savu darbiņu turpina ņemties parlamentārā izmeklēšanas komisija, kas izskata iespējamās «valsts nozagšanas» pazīmes un izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911. Tā ir tā saucamā Rīdzenes sarunu jeb oligarhu sarunu lieta.

Ir saprotams, kāpēc jo daudzi Latvijas Universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes mācībspēki nav pierunājami iet uz komisiju un kaut ko tur runāt. Par ko viņi runās? Ieķēpāties šajā politiskajā pļurzā, lai pēc tam par sevi lasītu interneta hiēnu smieklus sociālajos tīklos? Kamdēļ?

Var uz šo lietu skatīties arī tā, ka Saeima tomēr ir augstākais likumdošanas institūts, kas jāciena, un, ja jau izmeklēšanas komisija aicina, tad ir jāiet. Tā bija nospriedis zvērināts advokāts, pirmais atjaunotās neatkarības laika Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemribo, kurš atsaucās komisijas vadītājas Ingunas Sudrabas (NSL) aicinājumam un atnāca uz sēdi 6. oktobrī. Atnāca un ieraudzīja atbaidošu necieņu, nepieklājību, nevēlēšanos tikt uzklausīts. Jo izmeklēšanas komisiju ir uzurpējis Andrejs Judins (frakcija Vienotība, partija Kustība Par!), kurš komisiju izmanto par tribīni savām 13. Saeimas vēlēšanu kampaņas vajadzībām. Judins laikam jau nojauta, ka Zemribo nerunās gluži tā, kā Judinam šķiet pareizi, tāpēc centās komisijas sēdi «noraut», rosinot iet visiem mājās, jo eksperti neesot ieradušies. Bet kurš tad vēl Latvijā ir speciālists konstitucionālajās tiesībās, ja ne Zemribo? Viņš ir lasījis par šo tēmu lekcijas vairākām juristu paaudzēm. Cilvēks ar milzu pieredzi un dziļām zināšanām. Arī manieres Zemribo ir vecā profesionālā kaluma - nesatricināma pieklājība, pat ja jauni ērzeļi ālējas. Ir taču laikam bijuši kādreiz tādi laiki, kad juristi savās attiecībās neatļāvās nekorektus izlēcienus un cits pret citu izturējās kā džentlmeņi.

Redzot, ka būs iemaldījies nevietā un nelaikā, Zemribo jau grasījās solīdi atvadīties, taču Sudraba un Igors Pimenovs (Saskaņa) pierunāja viņu palikt un padalīties ar savu viedokli par tēmu.

Neko pa spalvai komisijai Zemribo nevarēja pateikt. Vien norīvēja Judina ribas, atgādinot dažus judikatūras pamatprincipus, kas dzimuši antīkos laikos un ir spēkā demokrātiskās valstīs: nepietiek ar to, ka kādam vai publikai šķiet, ka kāds cits veicis noziegumu - vajag pierādījumus; nav nozieguma bez likuma; ja nav nozieguma sastāva, tad notiesāt nevienu nevar. Un vēl tādu principu, ka, ja pastāv šaubas, tad tās tulko par labu apsūdzētajam. Un ka pastāv nevainīguma prezumpcija. Un vēl - ja noplūdināti operatīvie materiāli, tad tas ir noziegums.

Zemribo pauda, ka, ja jau parlamentā ir vēlme uzlabot tiesību jomu, tad jāpaskatās uz tādām fundamentālām kļūdām kā Augstākās tiesas Senāta un Policijas akadēmijas likvidēšana. Vai tas nav paveikts kādu grupējumu interesēs? Tas tik tiešām ir vājinājis tiesu varu. Bez augstākās policijas mācību iestādes zūd izmeklēšanas kvalitāte, bez Senāta nav kasācijas augstākās instances. Un vēl visu ko ļoti viedu runāja tiesību speciālists.

Bet ko Judins? Nodevalvēja Zemribo runāto līdz tam, ka tās bijušas «padomju anekdotes». Tas ir apbrīnojami, jo Judins taču arī pozicionē sevi par juristu, taču no viņa mutes birst klišejas par «oligarhiem» un «valsts sagrābšanu», kas iederētos priekšvēlēšanu mītiņā, nevis nopietnās diskusijās ar kolēģiem. Kas ir tas, kas virza Judinu tā rīkoties? Vai tiešām ir tik nevaldāmi apmāta vēlme kāpt pāri visām adekvātas uzvedības strīpām, lai varētu grozīties arī nākamajā Saeimā? Viņš taču grauj savu reputāciju juristu saimes acīs.

Uz komisijas sēdi bija uzaicināts arī bijušais laikraksta Diena menedžeris Uldis Salmiņš, kurš nesen bija uzrakstījis pāris kaismīgus blogus par to, kā «oligarhi» ietekmējuši brīvo presi. Taču komisijas sēdē Salmiņš izrādījās pavārgs renegāts, tāpēc Judins metās teikt viņam priekšā, kas jāsaka. It kā uzdodot jautājumu, Judins kā šujmašīna dragāja garas tirādes par mediju ietekmēšanu, valsts sagrābšanu un citas banalitātes, uz ko Salmiņam tikai atlika kautri apstiprināt, ka jā - tā bija, varbūt nebija. Nekādus pierādāmus faktus, kas bijis patiesais īpašnieks Dienas koncernā, Salmiņš nespēja minēt - viss tikai pieņēmumu, šķituma, aizdomu un iedomu līmenī.

Izmeklēšanas komisija ir kļuvusi ne vien par Judina zīmēšanās cirka telti, bet arī pazemota līdz tam, ka viens no preses izdevumiem - žurnāls Ir, kam laikam švaki ar izdzīvošanu, ir panācis, lai parlamenta komisija rakājas pa tā konkurentu ķidām. Ar šīm izķibinātajām ķeskām tad apķēza laikrakstu, kurā lielākā daļa pašreizējo Ir rakstoņu savulaik strādāja.

Nu bija tā, ka Dienu tuvu bankrotam bija noveduši tās pārmēru jau bezgaumīgi tendenciozā galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte un patlaban ērmīgi no ekonomikas ministra amata neaizgājušais Arvils Ašeradens. Iepriekšējie īpašnieki, zviedri Bonieri laikrakstu pārdeva britiem Roulendiem. Pēc tam koncerns laikam ir nonācis kāda Rīgas ostā strādājoša uzņēmuma rokās. Tagad Diena turas uz ūdens. Kāds tam sakars ar mediju ietekmēšanu valstiskā līmenī? Tas ir privāts koncerns. Īpašnieki medijiem mēdz mainīties, menedžeri un redaktori laika gaitā nāk un iet. Taču viena žurnāla sāpi un viena mediju koncerna vecus iekšējos konfliktus tagad risina augstās Saeimas izmeklēšanas komisija.

Izmeklēšanas komisija ir pataisīta par lupatu čību, ar kuru neslinki ļaudis šļūc pa parketu uz mērķiem, kas nemaz nav Saeimas kompetence. Izmeklēšanas komisiju nemaz nevajadzēja dibināt, jo tur nav ko izmeklēt.