Pirms sešiem gadiem internetā varēja lasīt Aināra Šlesera, Andra Šķēles, Aivara Lemberga, Viestura Koziola sarunas viesnīcā Rīdzene, bija ierosināta tā saucamā oligarhu lieta, Juta Strīķe apgalvoja, ka pierādījumu pret oligarhiem ir milzīga kaudze, ar tolaik vēl diezgan vareno partiju Vienotība cieši saaugušie propagandisti plašsaziņas līdzekļos un mītiņos rīkoja orveliskas naida stundas. Dežavū! Atkal viss tas pats.
Kas ekshumē aizgājušo gadu murgosfēru un ar kādu mērķi?
Tas pirmais un svarīgākais mērķis ir konkrēts cilvēks, kam pirms pāris mēnešiem pat nebija vēl zināms vārds. Rīdzenes sarunas tika izvilktas, kad noskaidrojās, ka par jauno Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieku kļuvis Jēkabs Straume. Baisā acu izvalbīšana televīzijas raidījumos, agresija un histērija ar putām uz lūpām, melošana, manipulēšana, lozungošana, apsaukāšanās, liekulīga moralizēšana ir tādēļ, lai to redz Straume. Ir vēlme salauzt viņā objektīvu juristu, pakļaut savām vajadzībām, padarot KNAB atkal par sulaini vienam politekonomiskam grupējumam.
Straumem pagaidām virsū vēl pārāk nebrauc, bet ir mājiens ar mietu, ka nepakļaušanās gadījumā būs slikti. Reiz bija tā, ka Valdis Zatlers neizturēja pret viņu sacelto rīdīšanu un pārmeta kažoku, aizbrauca uz Ņujorku bučot zīmoggredzenu globālajam dižblēdim Džordžam Sorosam. Un tavu brīnumu - ātri vien no nešķīsta aplokšņu ņēmēja kļuva par pareizu prezidentu. Tagad līdzīgā veidā mēģinās dancināt Straumi.
Otrs sorosistu mērķis ir atgūt stipri vien izzaudēto ietekmi plašsaziņas līdzekļos, revanšs par pēdējos gados ciestajiem zaudējumiem politiskajos cīniņos. Šīs kvazipartijas apakšveidojums Vienotība ir gājis uz leju reitingos un vēlēšanās. No tiem pašiem māliem mīcītā Strīķes Jaunā konservatīvā partija ir guvusi lielus panākumus, taču tik un tā ietekmes ir par maz - pat abas partijas kopā nav iekarojušas ne pusi no tā spožuma, kāds Vienotībai vai tās priekšgājējam Jaunajam laikam bija ziedu laikos. Sorosistu tīklojums nav varējis diktēt valsts darba kārtību, nav tiem vairs tādas apdullinošas bazūnes kā Diena, kad to vadīja Sarmīte Ēlerte. Tad nu tagad ir mēģinājums reanimēt patiesības ministriju, kas žurnālā, televīzijā, portālos un sociālajos tīklos pēdējā instancē pateiks priekšā pilsoņiem, kā tiem jādomā. Visi, kas uzdrošināsies domāt paši, saprotams, nonāks «nepareizajā vēstures pusē», pie «oligarhu draugiem», kam nedos roku, pie tās sabiedrības puses, kurai nav «normālas inteliģences».
Rau, kā jau parlamentā raustās! Rīdzenes sarunu lieta pacelta tādos svarīguma augstumos, ka to apspriež pat Saeimas Nacionālās drošības komisijā un tiek prātots par parlamentārās komisijas izveidi.
«Noziegums», «noziedznieki», «valsts nozagšana» - to vien dzird. Taču no krimināltiesiskā aspekta viss sen ir pārbaudīts, atzīts, ka pierādījumu nav, un lieta ir izbeigta. Jā, noklausītajās sarunās dzirdams, ka kungi lielās, blefo, pārstāsta cits citam tenkas, piparotiem vārdiem novērtē dažu savu nedraugu, perina politiskus un biznesa plānus. Veselus trīs gadus (!) KNAB ir staigājis pa pēdām augstām amatpersonām un politiķiem, noklausījies, arī izkratījis neskaitāmus privātus, pašvaldību un firmu skapjus un pagultes. Taču nav atradušies pierādījumi kaut kam kriminālam. Dažs sarunās dzirdamais personāžs sarunās ir tā kā sliecies izmantot kādu iespēju «uzvārīties», bet tad laikam ir pārdomājis, apspriedies ar juristiem, sapratis, ka var sanākt pārkāpt likumu, un no nodoma atteicies. Jādomā, ka arī šāda satura sarunas varētu būt noklausītas, taču tās jau nebūtu izdevīgi rādīt publikai, jo tad sabruktu uzbrukuma konstrukcija. Sabiedrībai tiek rādīts seriāls, kas sacerēts, izmantojot tikai sižeta līnijai ērtos izrāvumus no sarunām. Varbūt tur pat piepīts klāt arī kas tāds, kas nemaz nav runāts? Montētas sarunas nevar būt pierādījumi tiesu lietās, bet nu publicēšanai gan der.
Neapskaužamā situācijā ir Ģenerālprokuratūra, kas arī ir pakļuvusi zem ceļa ruļļa. Prokurori ir ilgi un cītīgi pildījuši politiskās pavēles, virzot visādas lietas pret «oligarhiem», taču Rīdzenes lieta ir bijusi īpaši tukša. Prokurori arī ir juristi, un mēdz būt tā, ka viņos pamostas profesionālais gods un pašcieņa - būtu laikam pārāk liels kauns no kolēģiem virzīt uz tiesu KNAB neprofesionāli veiktās izmeklēšanas brāķi, uzdot par pierādījumiem revolucionārās kvēles pārņemtās Strīķes aizdomas un iedomas.
Lai gan... nozagšana acīmredzami ir notikusi, un parlamentā varbūt ir vērts to apspriest?
2011. gadā tika noplūdināti operatīvie materiāli, kas ir noziegums, un nav grūti iedomāties, kura blondā bijusī KNAB darbiniece to varētu būt pastrādājusi.
«Tā ir mūsu Votergeita!» par Rīdzenes sarunām LTV raidījumā saka kultūrsocioloģe Dagmāre BeitnereLe Galla, kura pati šogad ievēlēta Jūrmalas domē.
Bet precīzi! Votergeitas skandāls 1972. gadā izcēlās no tā, ka republikāņi bija izspiegojuši demokrātu biroju viesnīcā. Par to bija ASV sabiedrības lielais nosodījums un vēl par to, ka prezidents Ričards Niksons meloja, ka par šo izspiegošanu neko nav zinājis. Pašlaik Latvijā redzams tieši tas pats - viena partija ir trīs gadus izspiegojusi savus politiskos konkurentus. Votergeita kas Votergeita!
