Piektdiena, 29.marts

redeem Agija, Aldonis

arrow_right_alt Politika \ Eiropas Savienība

Willkommen, Angela!

© F64

Vācijas politiķiem ar tik pieredzējušo kancleri Angelu Merkelu priekšgalā vajadzētu braukt stažēties uz Latviju – iemācītu koalīciju sastiķēt vienā dienā! Pēc tam tikai jāvienojas par ministru vārdiem un dažu politiski pretrunīgāko jautājumu iesaldēšanas laiku. Var arī jautājumus, kuros partijas nespēj panākt sapratni, koalīcijas vienošanās dokumentā ierakstīt īpašā sadaļā: tai un tai partijai ir atšķirīgs viedoklis. Ko tur sarežģīt? Viss vienkāršais ir ģeniāls un otrādi.

Nu nemāk tā vecā Eiropa lietas kārtot, nemāk! Absolūto rekordu uzsita Beļģija 2010., 2011. gadā, 540 dienas dreifējot bez valdības, kur strīdu iemesls bija flāmu prasība piešķirt lielāku autonomiju Flandrijai un valoņu nevēlēšanās to pieļaut, lai neriskētu ar valsts sadalīšanos. Varam tikai minēt, kas gaidāms pēc nākamajām vēlēšanām Spānijā.

Šogad pēc martā notikušajām vēlēšanām un pēc vairāku sarunu raundu izgāšanās tikai oktobra nogalē apstiprināja iepriekšējā premjera Marka Rites valdību. Vairāk nekā divsimt dienu laikā holandieši spēja saķīlēt četru partiju liberāli konservatīvu koalīciju tikai ar vienas balss vairākumu parlamentā, kuras stabilitāti apdraud ne vien šis minimālais vairākums, bet arī partiju ideoloģiskās pretrunas. Viens no jautājumiem, par ko vienoties bija visgrūtāk un kas izjauca pavasarī teju jau salipināto koalīciju, bija imigrācija. Stingrākai imigrācijas politikai nepiekrita zaļie, kas jaunajā valdībā aizstāti ar kristīgajiem, bet tajā tomēr nav ņemti radikāli labējie.

Līdzīgi Vācijā. Radikāli labējie AfD ir ārpus spēles, bet sociāldemokrāti jau uzreiz pēc to vēsturē sliktākā starta vēlēšanās nolēma birdināt asaras un kritizēt valdības opozīcijā, saprotot, ka sliktāk, kā būt pozīcijā Merkelas ēnā, nevar būt. Sarunas par tā dēvēto Jamaikas koalīciju - melnajiem kristīgajiem kopā ar dzeltenajiem liberāļiem (FDP) un zaļajiem divus mēnešus pēc vēlēšanām nupat izgāzušās. Līdzīgi kā Nīderlandē, arī te viens no būtiskiem jautājumiem ir imigrācijas politika, par ko arī pašiem kristīgajiem iekšienē nebija vienprātības. Kristīgi sociālā partija, kas valda Bavārijā, bēgļu vispārpludinātākajā pavalstī, prasīja ierobežot patvēruma meklētāju uzņemšanu līdz 200 000 gadā, kam Kristīgo demokrātu vadītāja Merkela iepriekš iebilda. Smago sarunu gaitā nācās piekrist šim uzstādījumam, ko savukārt nevēlas akceptēt zaļie.

Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers nu ir grūtas izvēles priekšā - rīkojot jaunas partiju konsultācijas, kur īsti nav alternatīvu, vien cerības uz partiju kompromisu spēju, ļaut veidot mazākuma valdību vai izsludināt jaunas vēlēšanas. Dīvaini, ka uz jaunām vēlēšanām mudina arī sociāldemokrāti. Laikam jau sliktāk vairs nevar būt, jo grūti iedomāties, ka viņi varētu cerēt piepulcēt papildu atbalstītājus, pasakot, ka nebūs varā. Ko tu vari solīt, ja uzreiz aizsperies opozīcijā? Citas partijas baidās no vēl lielākiem AfD panākumiem, arī aptaujas rāda, ka abas lielās partijas - sociāldemokrāti un kristīgie - jaunu vēlēšanu gadījumā zaudētu balsis. Turklāt jaunas vēlēšanas izmaksātu ap 100 miljoniem eiro!

Tā vietā, lai konsultētos ar Nīderlandes premjeru, kurš vairāk nekā 200 dienās sašuvis koalīciju baltiem diegiem, Merkele varētu tikties ar mūsu politiķiem. Pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām mūsējie koalīciju izveidoja tik ātri, ka prezidentam Andrim Bērziņam nācās pauzēt ar oficiālu premjera nominēšanu, jo vēl nebija apstiprināta jaunā Saeima, kurai jānobalso par valdību. Tikko 4. novembrī tas tika izdarīts, jau 5. novembrī apstiprināja Laimdotas Straujumas valdību. Nelielu aizķeršanos citkārt rada vien resursu ministriju sadale starp partijām un pēdējā laikā arī atbildīgā atrašana neviena negribētajai Veselības ministrijai. Bet nu arī tai rasta matrica - to pievienot premjera - finanšu ministra portfeļu turētājiem. Lielāku aizķeršanos spēj radīt vien Vienotība, kas, iekšējo intrigu plosīta, nespēja vienoties par premjera kandidātu pēc Straujumas aizgājināšanas, bet te jāņem vērā arī force majeure - jaunā premjera nominēšanu paildzināja arī Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa ilgstošā slimošana. Ilgāks laiks koalīcijas izveidei vajadzīgs arī pēc jaunu, nepieredzējušu urrāpartiju pēkšņas nokļūšanas varas olimpā, kā tas bija ar Jauno laiku un Zatlera Reformu partiju. Varas virtuves nepārzināšana un vēlme atstāt savu rokrakstu lika tām taustīties ilgāk, bet ar laiku arī to sākotnēji proponētie cēlie principi politiskās konjunktūras vārdā tika devalvēti. Ja sākotnēji Jaunais laiks cīnījās pret oligarhiem un Aināru Šleseru, vēlāk tas jau veidoja ar Šlesera partiju bloku koalīcijas sarunās, bet reformisti bija gatavi koalīcijai ar Saskaņu. Kādas tur ideoloģiskas pretrunas? Kad mūsu vēlētāji un koalīcijas veidotāji pēdējo reizi par tām uztraukušies? Willkommen, Angela!