Valdis Dombrovskis ir Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieks eiro un sociālā dialoga jautājumos, atbild arī par finanšu stabilitāti, finanšu pakalpojumiem un kapitāla tirgu savienību. Viņš ir viena no ietekmīgākajām EK amatpersonām, kurš cieši sadarbojas ar Eiropas Komisijas vadītāju Žanu Klodu Junkeru un pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES saņēma arī britu eirokomisāra portfeli. Eiropas Tautas partijas kongresa Maltā kuluāros Neatkarīgajai bija iespēja sarunai ar Valdi Dombrovski par Eiropas Savienības ekonomikas un finanšu nākotni pēc Brexit, ES atbalstu Ukrainai un EK skatījumu uz Latvijas nodokļu reformu.
- Kādi globālie procesi pasaules ekonomikā šobrīd visvairāk ietekmē Eiropas Savienības ekonomisko izaugsmi?
- Ir gan pozitīvi, gan negatīvi faktori. Pie pozitīviem faktoriem varu minēt to, ka globālā ekonomiskā izaugsme nostiprinās: ja pērn tie bija 3%, tad šogad jau 3,4%. Virkne attīstības valstu, arī tādas kā Brazīlija, Krievija, atgriežas pie ekonomiskās izaugsmes. Pozitīvs faktors ES ekonomiskajai izaugsmei ir bijušas zemās naftas cenas, taču šā faktora ietekme pamazām samazinās. Vairums ekspertu arī prognozē pakāpenisku naftas cenu pieaugumu. Par ES ekonomiskās izaugsmes stimulējošu faktoru var saukt arī zemās procentlikmes, kas palīdz turēt zemu eiro kursu attiecībā pret citām valūtām, un tas palīdz Eiropas eksportētājiem.
Negatīvi faktori, kas ietekmē ES ekonomisko izaugsmi, ir saspīlētā situācija ES valstu kaimiņos - Krievijas - Ukrainas konflikts, Tuvajos Austrumos un Ziemeļāfrikas valstīs. Kopumā uz šā fona ES ekonomiskā izaugsme ir 1,8% apmērā gan šogad, gan nākamgad. Uzsvari, ko liek Eiropas Komisija, ir - kā šo ekonomisko izaugsmi nostiprināt. Tam ir radīti trīs politikas virzieni - investīciju veicināšana, strukturālās reformas konkurētspējas nostiprināšanai un atbildīga fiskālā politika. Šogad Eiropas semestrī [Eiropas semestris ir ikgadējs sešu mēnešu periods, kurā tiek saskaņota dalībvalstu budžeta, makroekonomiskā un strukturālā politika, lai dalībvalstis valsts budžeta veidošanā un citos ekonomikas politikas veidošanas aspektos laikus varētu ņemt vērā ES apsvērumus - aut.] ES pievērš arī nopietnu uzmanību ienākumu nevienlīdzības jautājumiem, jo, no vienas puses, var teikt, jā, ES šis ir piektais ekonomiskās izaugsmes gads, ekonomiskā izaugsme beidzot tiek prognozēta visās 28 dalībvalstīs, tajā pašā laikā iedzīvotāji bieži saka, ka nejūt šo izaugsmi savos maciņos. Tāpēc EK savās rekomendācijās vairāk liek akcentu uz iekļaujošu ekonomisko izaugsmi un iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības mazināšanu.
- Vai ir iespējams raksturot situāciju finanšu tirgos pēc Brexit un tā ietekmi uz eirozonu? Kādas ir prognozes?
- Brexit negatīvā ietekme uz 27 palikušajām dalībvalstīm līdz gada beigām varētu būt no 0,2 līdz 0,4%, pašā Lielbritānijā tas būs vairāk - negatīvā ietekme uz ekonomiku varētu būt starp 1-2,5%. Kāda būs ilgtermiņa ietekme uz ES dalībvalstu ekonomiku, to varēs noteikt tad, kad būs izstrādāts turpmākais ES un Lielbritānijas sadarbības modelis.
- Kādam jābūt sarunu tonim ar Lielbritāniju sadarbības modeļa izstrādē?
- Tonim jābūt konstruktīvam. Jo Lielbritānija taču joprojām būs ES kaimiņvalsts un mūs saistīs cieša politiskā un ekonomiskā sadarbība. Pirmais sarunu loks saistīsies ar to, kā Lielbritānija izpildīs tās saistības, kuras tā bija uzņēmusies kā ES dalībvalsts, jo tiek sagaidīts, ka tā izpildīs savas saistības. Nākamais sarunu loks būs saistīts ar jaunā sadarbības modeļa izstrādi un trešais - ar pārejas noteikumiem, cik ilgā laikā stāsies spēkā Lielbritānijas un ES jaunie sadarbības noteikumi. Skaidrs, ka ne visus jautājumus varēs atrisināt pāris tuvāko gadu laikā.
- Jums ir kaut mazākās cerības, ka tā maksās Eiropas Komisijas prezidenta Junkera kunga nosaukto 60 miljardu rēķinu?
- Tā ir nedaudz nepareiza uztvere - ka Lielbritānijai tiek pasniegts kaut kāds izstāšanās rēķins. Runa ir par to, ka Lielbritānija ir kā ES dalībvalsts uzņēmusies noteiktas saistības, tajā skaitā - pret ES budžetu. Lielbritānija ir uzņēmusies arī daudz un dažādas garantijas kopā ar citām ES dalībvalstīm, un ceram, ka tās tiks pildītas.
- Kādas ir jūsu prognozes par ES fondu nākamo plānošanas periodu no 2020. gada?
- Šajā plānošanas periodā mēs pieņemam, ka Lielbritānija pildīs savas saistības. Savukārt pēc 2020. gada ES dalībvalstīm ir jārēķinās, ka Lielbritānija, kas šobrīd ir viena no lielākajām donorvalstīm, savus maksājumus varētu neveikt. Tas nozīmē sarežģītas dalībvalstu sarunas, vai ir iespējams uzturēt ES budžetu līdzšinējā līmenī, vienojoties ar 27 dalībvalstīm par iemaksu palielināšanu no nacionālā ienākuma. Jārēķinās, ka pats kopējais nacionālais ienākums jau būs mazāks, Lielbritānijai izstājoties. Otra izvēle, ar kuru būs jāsaskaras, - vai budžetu mazināt un kurās jomās. Jau šobrīd vairākas maksātājvalstis ir izteikušās, ka neplāno veikt lielākas iemaksas ES budžetā. Vēl gan nekādu konkrētu sarunu nav, jo EK arī nav sagatavojusi priekšlikumu par nākamo daudzgadu budžetu. Pagaidām šis darbs ir agrīnā stadijā.
- Kāds ir jūsu viedoklis par Junkera piedāvātajiem pieciem scenārijiem ES pēc Brexit?
- No EK puses, netiek dota priekšroka nevienam no šiem variantiem, jo tiek uzskatīts, ka jānotiek plašai dalībvalstu diskusijai par šo tēmu. Tajā pašā laikā var uzsvērt, ka nav runa tieši par šiem pieciem scenārijiem, iespējams, ka diskusiju rezultātā izkristalizējas vēl kāds cits scenārijs vai to kombinācija. Šogad vajadzētu tikt skaidrībā, kā tālāk attīstīsies ES nākotnē.
- Kā veidojas EK attiecības ar jauno ASV prezidenta Donalda Trampa administrāciju?
- Pagaidām daudzas pozīcijas ASV administrācijā vēl nav aizpildītas, lai varētu izdarīt pilnvērtīgus secinājumus. Kas attiecas uz finanšu sektoru, kas ir viena no manām kompetences jomām, tad prezidents Tramps ir sācis DodaFranka likuma [DodaFranka Volstrītas reformu un patērētāju aizsardzības akts] pārskatīšanu, kas ir ietvarlikums finanšu sektora regulācijai ASV. Tikai pēc šā procesa beigām varēs pārliecināties, vai ASV iet uz finanšu sektora deregulāciju un tas rada lielas starptautiskas problēmas, vai tās ir vienīgi nelielas izmaiņas.
- Ko ES nozīmē ASV atteikšanās no klimata vienošanās?
- Jā, tas rada bažas Eiropas Savienībai. Bija salīdzinoši grūti panākt Parīzes vienošanos par emisijas kvotām un globālās sasilšanas ierobežošanu. Ja viens no lielākajiem spēlētājiem no šīs vienošanās izstājas, tad visa vienošanās ievērošana kļūst problemātiska, jo Eiropa viena pati šīs problēmas risināt nevar.
- Trampa rēķins Vācijas kanclerei Angelai Merkelei par 350 miljardiem aizsardzības sfērai, jūsuprāt, ir realitāte? Jūs kā EK komisārs atbalstāt Junkera nostāju, ka ES nav jāpadodas ASV diktātam militārā budžeta jautājumos?
- Šī ir diskusija, kas norisinās NATO ietvaros, un mēs, no Eiropas Komisijas puses, to risināt nevaram, lai gan, protams, daudzas ES dalībvalstis vienlaikus ir arī NATO. Arī Latvijai kā NATO dalībvalstij ir svarīgi, lai šīs diskusijas tiktu sekmīgi atrisinātas, jo Latvijai ir nozīmīgs NATO līguma 5. pants, kā arī Latvija ir apņēmusies aizsardzības budžeta palielināšanu atbilstoši NATO kritērijiem.
- Ja Vācija nolemj būtiski palielināt izmaksas aizsardzībai, tā diez vai izlems palielināt iemaksas kopējā ES budžetā.
- Tas ir katras dalībvalsts jautājums un izšķiršanās. Katrai valstij jānosaka savas budžeta prioritātes pašai. Ja runājam par Vācijas budžeta situāciju, tad Vācija savu budžeta bilances mērķi pārpilda un attiecīgi Vācijai ir zināma fiskālā telpa izdevumu palielināšanai. No EK puses, mēs Vācijai iesakām orientēties uz papildu investīcijām.
- Vairākām ES dalībvalstīm joprojām ir augsts parādu līmenis. Kā tiek risināta šī problēma un kādu iespaidu tā atstāj uz ES konkurētspēju?
- Kopumā valsts parādu līmenis eirozonā ir samērā augsts. Ja Māstrihtas kritērijos noteiktais līmenis ir 60% no IKP, tad Eiropā vidējais parādu līmenis ir tuvu pie 90% no IKP. Līdz ar to arī Eiropas semestra ietvaros EK uzsver nepieciešamību mazināt valsts parādu līmeni. Protams, tas ir cieši saistīts arī ar budžeta deficīta līmeņiem, kas ietekmē valsts parādu. Pamazām situācija šajā jomā uzlabojas: mēs prognozējam, ka eirozonā vidējais budžeta deficīts samazināsies no 1,7% šogad līdz 1,4% nākamgad. Vairākus gadus pēc kārtas mazinās arī vispārējais valsts parāda līmenis. Taču ir vairākas ES valstis, kur parāda līmenis ir ārkārtīgi augsts - Grieķijā, piemēram, gandrīz 180% no IKP, Itālijā tas sasniedz 133% no IKP, arī Portugālē tas ir 130% no IKP, līdz ar to mēs ļoti daudz strādājam ar šīm valstīm parādu līmeņa mazināšanā. Ar Itāliju ir sāktas sarunas par papildu fiskālās konsolidācijas pasākumiem budžetā.
- Eiropas Tautas partijas kongresā Maltā ar aplausiem tika sveikts Spānijas premjers Mariano Rahojs, uzsverot, ka Spānija ir ES jaunais veiksmes stāsts, kas tikusi galā ar parādu problēmu. Kas ir bijis Spānijas panākumu pamatā?
- Spāniju arī ļoti smagi skāra globālā finanšu krīze, recesija, ar ļoti augstu bezdarba līmeni, problēmām banku sektorā. Taču Spānijā tika veiktas nozīmīgas strukturālās reformas, fiskālās konsolidācijas pasākumi un rezultātā situācija ir nostabilizēta. Spānija šobrīd ir viena no straujāk augošajām ES ekonomikām, bezdarbs, lai arī ir vēl augsts, tomēr strauji samazinās. Līdzīgi kā Baltijas valstu, Īrijas gadījumā, arī Spānija ir pierādījusi, ka, veicot strukturālās reformas, valsts var veikt ekonomikas atkopšanos.
- Kādu atbalsta programmu EK ir sagatavojusi Ukrainai? Vai situācijas saasināšanās attiecībās ar Krieviju gadījumā ES ir gatava sniegt plašāku atbalstu Ukrainai?
- Eiropas Komisija sniedz Ukrainai vispārēju atbalstu. Es pats strādāju pie makrofinansiālās palīdzības programmas Ukrainai. Pavisam nesen ir panākta vienošanās par nākamo - otro 600 miljonu eiro - maksājumu Ukrainai. Šonedēļ šie līdzekļi sasniegs Ukrainu. Mums jau notiek sarunas ar Ukrainas valdību un prezidentu par trešo maksājumu makrofinansiālās palīdzības ietvaros - par to, kādi nosacījumi ir izpildāmi, lai Ukraina vēl šogad varētu saņemt trešo maksājumu. Sadarbība notiek arī asociācijas līguma ar ES ietvaros, tiek sniegta tehniskā un humanitārā palīdzība. Skaidrs, ka sarežģītajā situācijā, kādā atrodas Ukraina, ir svarīgi, lai no ES puses tiktu nodrošināts vispusīgs atbalsts.
- Kādas ir jūsu prognozes par inflācijas procesiem eirozonā? Vācijā nesen bija satraukums, ka inflācija esot nevis prognozētie 2%, bet 2,2%.
- Iepriekšējos gadus satraukums bija par to, ka inflācija ir pārāk zema, un bija pat bažas par deflāciju. Tas arī ir iemesls, kāpēc Eiropas Centrālā banka realizē stimulējošo monetāro politiku: ECB mērķis ir turēt inflāciju tuvu pie 2%. Tas, ko mēs redzam pašreiz, ir saistīts ar pakāpeniski augošajām naftas cenām - inflācija pakāpeniski pieaug un nomināli ir pie tā līmeņa, kas ir ECB inflācijas mērķis. Diskusijas būtība tagad ir, kādai jābūt ECB monetārajai politikai tuvākajā nākotnē. Protams, ka, inflācijai palielinoties, nevar paļauties uz to, ka ECB ilgstoši turpinās savu stimulējošo monetāro politiku. Tas nozīmē, ka dalībvalstīm jābūt gatavām uz citādiem nosacījumiem valsts parāda apkalpošanas izmaksām un citiem jautājumiem. ECB ar stimulējošo monetāro politiku var nopirkt dalībvalstīm zināmu laiku, bet nevar ar to atrisināt strukturālās problēmas dalībvalstu ekonomikās. ES dalībvalstīm ir jāizmanto šis laiks lietderīgi, risinot strukturālās problēmas savās ekonomikās.
- Latvija ir labais piemērs šajā jomā?
- Latvijas budžets kopumā atbilst Eiropas Stabilitātes un izaugsmes pakta nosacījumiem, Latvijā nav konstatētas būtiskas makroekonomiskās nesabalansētības problēmas. Kopumā var teikt, ka tiek ievērota atbildīgā makroekonomiskā un fiskālā politika. EK ir svarīgi, lai tas arī turpinātos.
- Nodokļu reforma Latvijā - cik lielā mērā sekojat šiem procesiem? Ko domājat par Finanšu ministrijas piedāvājumu?
- Sekoju līdzi diskusijām Latvijā, bet, kā saprotu, galīgais reformas variants vēl nav piedāvāts un nav arī izanalizēta reformas ietekme uz valsts budžetu. Rekomendācija, ko parasti EK dod dalībvalstīm nodokļu reformu jautājumā, ir pārnest nodokļu slogu no zemi atalgotā darbaspēka uz citām nodokļu bāzēm, kas mazāk ietekmē izaugsmi. Līdz ar to šajā gadījumā ir jāatbild uz jautājumu, vai tiešām piedāvātā reforma atslogo zemāk atalgoto darbaspēku un uz kurieni tad tiks pārlikts nodokļu slogs, lai kompensētu šos atvieglojumus valsts budžetā. Jautājums ir, vai reforma nodrošina fiskālo līdzsvaru un nodrošina pietiekamus nodokļu ieņēmumus budžetam.
