Balsojums ar ļoti grūti prognozējamu iznākumu – tā interneta ziņu vietne EurActiv.com raksturo nākamnedēļ paredzētās Eiropas Parlamenta prezidenta vēlēšanas. Šis postenis kļuva vakants pēc tam, kad par nodomu atgriezties Vācijas politikā paziņoja līdzšinējais Eiroparlamenta vadītājs sociāldemokrāts Martins Šulcs.
Pēc viņa aiziešanas pirmo reizi desmit gadu laikā izjukusi lielā koalīcija starp centriski labējo Tautas partiju grupu (EPP) un centriski kreisajiem sociālistiem un demokrātiem (S&D), katrai no šīm grupām izvirzot savu kandidātu, kuri arī tiek uzskatīti par balsojuma favorītiem. Beidzamajās dienās notiek dažādi aizkulišu darījumi un tirgošanās, kas noteikti atstās savu iespaidu uz vēlēšanām.
Ar diezgan lielu pārliecību pagaidām iespējams apgalvot vien to, ka nākamais Eiroparlamenta prezidents būs itālietis. EPP šim amatam izvirzījusi bijušo eirokomisāru, Silvio Berluskoni izveidotās partijas Forza Italia biedru Antonio Tajani, savukārt sociālisti - demokrātiskās partijas biedru Džanni Pitellu. Kompānija VoteWatch, kas analizējusi visu 749 parlamenta deputātu iepriekšējos balsojumus, uzskata, ka lielākās izredzes uzvarēt vēlēšanās, kas Eiroparlamentā notiks 17. janvārī, ir A. Tajani. Tiesa, tas būs iespējams vien tad, ja izšķirošajā balsojumā viņu atbalstīs visi labējo un arī eiroskeptisko spēku pārstāvji, kā arī daļa no liberāļu (ALDE) frakcijas.
EurActiv.com atgādina, ka savus kandidātus izvirzījušas visas astoņas Eiroparlamentā pārstāvētās deputātu grupas, taču ir skaidrs, ka skaitliski mazāko grupu pārstāvji atsijāsies jau balsošanas pirmajās kārtās un to deputātiem nāksies pieslieties kādai no favorītu nometnēm. Šī interneta ziņu vietne uzsver, ka dažādi svārstīgo deputātu pārliecināšanas mēģinājumi un šķietami neiespējamu alianšu veidošanās jau sākot atgādināt farsu. Ko vērts ir kaut vai tas, ka Zaļo un Eiropas Brīvās apvienības grupa prezidenta amatam virza Džīnu Lembertu, kura pārstāv Apvienoto Karalisti, - valsti, kas pavasarī grasās oficiāli uzsākt sarunas par izstāšanos no Eiropas Savienības. Kā izteicies kāds deputāts, kurš vēlējies palikt anonīms, šāda rīcība diskreditē visu parlamentu un lej ūdeni uz eiroskeptiķu dzirnavām.
Taču arī citi kandidāti ir ar saviem skeletiem skapī un būtībā pārstāv ES veco gvardi, kas jau apliecinājusi savu nespēju reaģēt, piemēram, uz migrācijas krīzi, terorisma pieņemšanos spēkā Eiropā, Brexit balsojumu un Donalda Trampa ievēlēšanu par ASV prezidentu. «Eiropas lielākās avīzes un ziņu aģentūras šīs vēlēšanas faktiski ignorē, jo šis būs balsojums, kurā atkal sacentīsies švītīgi ģērbti večuki,» iznīcinoši raksta EurActiv.com. Piemēram, galvenais favorīts A. Tajani laikā, kad Eiropas Komisijas vadītājs bija Žozē Manuels Barrozu, pildīja industrijas eirokomisāra pienākumus un, kā runā, centies pieklusināt skandālu, kad atklājās Volkswagen krāpšanās ar automašīnu dīzeļdzinēju kaitīgo izmešu rādītājiem. Dž. Pitellam ir cits mīnuss. Lai gan Eiropas Parlamentā viņš strādā jau kopš 1999. gada un paspējis uzdienēties līdz parlamenta viceprezidenta amatam, ir grūti atcerēties, kad šis politiķis nācis klajā ar kādiem vērtīgiem ierosinājumiem vai vismaz aizraujošu runu. «Tipisks eirobirokrāts,» ar šādiem vārdiem viņu raksturo kāds kolēģis. Kreiso nometne gan uzsver, ka Eiroparlamenta vadītāja amats pienākas tieši viņiem, jo labējie jau kontrolējot Eiropas Komisiju (Žans Klods Junkers) un Eiropas Padomi (Donalds Tusks). Tiesa, nekādi dokumenti šādu varas sadali starp politiskajiem spēkiem neparedz, turklāt tieši kreisie bija tie, kuri iniciēja lielās koalīcijas izjukšanu, pavēstot, ka negrasās vienoties par kopīgu kandidātu ar EPP.
Par pārsteigumu parūpējusies arī Eiropas liberāļu un demokrātu apvienības grupa (ALDE), kas amatam izvirzījusi labi pazīstamo beļģu politiķi Giju Verhofstadu. Iespējams, ka viņš arī nebūtu sliktākā izvēle Eiroparlamenta prezidenta postenim, taču jāatgādina, ka pērn G. Verhofstadu jau iecēla par Eiropas Parlamenta galveno sarunu risinātāju ar Apvienoto Karalisti par Brexit jautājumiem. Maz ticams, ka abus šos amatus iespējams apvienot, bet G. Verhofstada izvirzīšana liek domāt, ka Briselē un Strasbūrā pret Brexit izturas ne mazāk nenopietni kā Londonā, kā to mēdz apgalvot Eiropas amatpersonas. Šīs nedēļas sākumā G. Verhofstads, mēģinot palielināt savas grupas skaitlisko sastāvu, aktīvi mudināja tajā iekļaut eiroskeptiskās Itālijas Piecu zvaigžņu kustības 17 deputātus, kuri šogad pameta Brīvības un tiešās demokrātijas Eiropa grupu, kurā dominē Apvienotās Karalistes Neatkarības partijas (UKIP) biedri.
Šis manevrs piedzīvoja neveiksmi, jo vairākums no 68 ALDE deputātiem nobalsoja pret komiķa Bepes Griljo vadītās kustības pārstāvju uzņemšanu šajā grupā. Taču, kā norāda politologi, absurdi ir jau tas, ka šāda varbūtība vispār tikusi nopietni apspriesta. Galu galā G. Verhofstads un ALDE iestājas par ciešāku ES integrāciju, bet Piecu zvaigžņu kustība popularitāti Itālijā ieguvusi, kritizējot vienotās Eiropas varas institūcijas un mudinot sarīkot referendumu par Itālijas izstāšanos no eirozonas. «Kā tas bija iespējams? Pavisam vienkārši - Verhofstads sarēķināja, ka šīs balsis viņam varētu noderēt cīņā par parlamenta prezidenta amatu,» sarunā ar EurActiv.com izteicies vēl viens anonīms eiroparlamentārietis. Gan viņš, gan citi avoti uzsvēruši, ka priekšvēlēšanu gaisotnē politiskās nostādnes un principi spēlē pavisam mazu lomu.
