Eiropas Savienības sešu dibinātājvalstu ārlietu ministri pēc neformālas tikšanās Romā nākuši klajā ar paziņojumu, ka ES kodolam, lai gan atsevišķas valstis, piemēram, Lielbritānija, var atteikties no ciešākas integrācijas, tā ir absolūti nepieciešama, lai risinātu pašlaik samilzušās problēmas. Šis paziņojums sasaucas ar kuluāros cirkulējošajām baumām par tā dēvēto mini Šengenas zonu.
«Mēs stingri uzskatām, ka Eiropas Savienība ir un paliek labākā atbilde visiem tiem izaicinājumiem, ar kuriem pašlaik nākas saskarties, turklāt tā pieļauj dažādus integrācijas ceļus. Mēs esam apņēmības pilni turpināt veidot vēl ciešāku savienību starp Eiropas tautām. Eiropa gūst panākumus tad, kad šaurs egoisms zaudē solidaritātes garam,» paziņojumu citē AFP. Šo deklarāciju parakstījuši Vācijas, Francijas, Itālijas, Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas ārlietu ministri – tieši šīs valstis 1957. gadā noslēdza Romas līgumu, kas lika pamatus pašreizējās savienības izveidei.
Deutsche Welle atgādina, ka «ciešāka savienība» kā ES veidojošo valstu tālejošais mērķis ir uzsvērta visos oficiālajos līgumos. Taču, lai pārliecinātu Lielbritāniju palikt savienības sastāvā, Brisele un ES valstis ir gatavas no šī nosacījuma atteikties. Briti ir pieprasījuši, lai katrai valstij pašai būtu tiesības izvēlēties, cik ciešai integrācijai piekrist, cik daudz savas suverenitātes atdot savienības struktūru rokās. Par šo jautājumu (tāpat kā par citām Lielbritānijas prasībām) diskusijas notiks 18. un 19. februārī Briselē paredzētajā ES samitā – ja vienošanos, kas apmierina abas puses, izdosies panākt, Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons varētu jau jūnijā izsludināt referendumu un mudināt tautiešu balsot par palikšanu ES sastāvā ar jaunajiem nosacījumiem.
Pagaidām nav īsti skaidrs, kā precīzi tiks noformulēta iespēja atteikties no līdzdalības ciešākā savienībā, taču domājams, ka teorētiski tā attieksies arī uz citām ES dalībvalstīm – ne tikai Lielbritāniju. Tātad teorētiski šīs valstis varētu atteikties, piemēram, no līdzdalības banku savienībā, ciešākas fiskālo jautājumu saskaņošanas, plašākas sadarbības politiskajā un drošības jomā, norāda AFP. No otras puses, tā gan ir tikai teorija, turklāt jāņem vērā, ka divu ātrumu Eiropa jau pašlaik ir realitāte – tikai 19 no 28 dalībvalstīm ir pievienojušās eiro zonai. Ja atskaita Lielbritāniju un Dāniju, tās apņēmušās iestāties eiro zonā, kad būs gatavas, taču patiesībā, kā redzams pēc Zviedrijas, Polijas vai Čehijas piemēra, īpaši nesteidzas.
Interneta ziņu vietne EurActiv.com atgādina, ka ideja par divu ātrumu Eiropu nav jauna – pirms gadiem desmit gan tika izmantota cita terminoloģija un runāts par regates principu, kad valstis, kuras tam ir gatavas, veido ciešāku savienību, pārējām paliekot it kā perifērijā. To, ka šāda sistēma var darboties, apliecina kaut vai Šengenas zonas panākumi – ne visas ES valstis taču ir šajā zonā. Taču, spriežot pēc visa, pašlaik runa ir par ko vairāk. Briseles Brīvās universitātes (ULB) Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Žans Mišels de Vēle sarunā ar EurActiv.com izteicies, ka ES nākotnes modeļa pamatā jābūt sešu vai septiņu valstu, kuras gatavas īstai politiskajai savienībai, kodolam.
Ir skaidrs, ka šajā gadījumā kodols būtu tā sauktās vecās Eiropas dalībvalstis, kurām bloka jaunpienācējas regulāri sagādā raizes, jo atļaujas paust atšķirīgu nostāju un pat aizstāvēt savas nacionālās intereses. Divu ātrumu Eiropa dotu iespēju, pieņemot svarīgus lēmumus, šīs valstis pilnībā atbīdīt malā.
