Savulaik milzu popularitāti iemantoja Viktora Igo romāns Nožēlojamie, kurā dziļi kritis noziedznieks, izbēdzis katordznieks Žans Valžans pāraug ārkārtīgi cēlā un augstsirdīgā labdarī. Mūsdienu pasaulē par vienu no skatītāju iecienītākajiem TV seriāliem kļuva Breaking Bad, kur attēlots pretējs process – pavisam rāms, apkārtējai sabiedrībai nekaitīgs ķīmijas skolotājs palēnām kļūst par rafinētu, nežēlīgu bandītu.
Negribu teikt, ka Vienotības ilggadējās līderes Solvitas Āboltiņas politiskais ceļš bija līdzīgs - no rāmas Ārlietu ministrijas ierēdnes, aicinātājas uz jaunu politisko kultūru līdz rafinētai politiskajai plēsoņai, kura neapstājas nekādu šķēršļu (intrigu) priekšā, bet kaut kas uz to pusi bija. It īpaši, ja abstrahējamies no reālā cilvēka, Āboltiņas, un raugāmies uz viņas publisko tēlu. Tieši Āboltiņa pēdējo gadu laikā iemiesoja visu to negatīvo, kas sabiedrībā ar Vienotību saistījās - augstprātība, lepnība, iedomība, intrigu vērpšana, sava pārākuma demonstrācija, nevērība pret citiem. Nav pat svarīgi, cik lielā mērā šīs īpašības piemita vai nepiemita pašai Āboltiņai. Pēc gājiena ar Junkuru, kad jaunajam puisim ar zirgasti bija jāatdod sava vieta Saeimā vēlēšanās caurkritušajai «patronai», jebkura viņas pat visnevainīgākā paūjināšana vai kāds varbūt pat smieklīgs jociņš izklausījās tieši tā, kā to uztvēra sabiedrība - kā ņirgāšanos par tiem, kurus viņa par cilvēkiem netur.
Nav noliedzams, ka negaidītā Āboltiņas izslēgšana no partijas Vienotība pirmdienas vakarā bija liels pārsteigums. Apmēram tāds pats kā 2008. gada krīze, kad jau ilgi pirms tam bija neskaidra nojauta, ka kaut kas nelabs briest, bet, kad tas notika, tad visi izbrīnā grozīja galvas. Tas, ka Āboltiņa velk Vienotību uz leju, bija skaidrs jau sen, tāpēc vairāk jābrīnās par to, kā Āboltiņai tik ilgi izdevās palikt partijas spicē? Šeit jāpiekrīt tiem, kuri nebeidz uzsvērt Āboltiņas spēcīgās līderes dotības un citas viņas politiskā dzīvnieka īpašības (pozitīvā nozīmē), kas ļāva viņai turēt partiju dūrē, par spīti sev nelabvēlīgajiem apstākļiem.
Taču runa jau sen kā vairs nebija par viņas talantiem un spējām. Tāpat kā Holivudā nevienu vairs neinteresē, kādi producēšanas talanti ir Hārvijam Vainšteinam vai cik izcils ir Kevins Speisijs kā aktieris. Tam nav nekādas nozīmes. Viņi ir toksiski, un ikviens, kurš grib saglabāt vietu šajā smalko ļaužu panteonā, no šiem toksiskajiem elementiem cenšas turēties pēc iespējas tālāk. Pat tie, kuri vēl vakar skaitījās draugi un ar kuriem kopā tika dalīti gultas partneri pēc kārtējās ballītes. Tāpēc arī Āboltiņas liktenis diez vai būs tik saulains, kā viņa pati vēl nesen bija cerējusi.
Tālākā notikumu attīstība būs atkarīga no viņas gāzēju rīcības. Atsevišķi politiskie eksperti, kuri atrodas tuvu politiskā virpuļa epicentram, prognozē, ka Āboltiņa «to lietu tā neatstās» un centīsies sagraut to, kas no partijas Vienotība vēl palicis pāri. Man šāda notikumu attīstība šķiet mazticama, jo Āboltiņas politiskais svars, kurš jau tā bija novājināts, tagad kritīs ar brīvās krišanas paātrinājumu. Vienotības valdes sēdē pret Āboltiņas izslēgšanu nebalsoja neviens, un tie, kas klusībā bija pret, atturējās vai nebalsoja vispār. Respektīvi, vecie Āboltiņas draugi un domubiedri ir samierinājušies, ka turpmāk būs jādzīvo citā politiskā realitātē ar citādu spēku salikumu.
Jaunajam vadonim, kurš gāzis no troņa vakarējo, ir divas iespējas. Vai nu ļaut vecajam vadonim saglabāt seju, tas ir, nosūtīt uz kādu goda amatu, vai, neļaujot tam attapties, sacirst uzvarēto pretinieku gabalos. Politiskā loģika liek Arvilam Ašeradenam rīkoties pēc otrā scenārija un politiski piebeigt uzvarēto Āboltiņu līdz galam, bez mazākās žēlastības. Tikai ar šādu enerģisku rīcību viņš varētu mēģināt pierādīt, ka viss sliktais, ar ko pēdējā laikā saistījusies Vienotība, ir palicis pagātnē. Tagad mēs pāršķiram jaunu lappusi un sākam visu no baltas lapas.
Skaidrs, ka arī Āboltiņa ir gatavojusies šādam notikumu pavērsienam un gan jau viņai rezervē kāds atbildes gājiens noglabāts. Taču diez vai viņai ir izredzes uzvarēt kompromatu karos, tāpēc viņas pašas labā būtu tagad aizbraukt kādu laiku uz siltām zemēm, atpūsties, nomierināt nervus, padomāt par vīra biznesu un gatavoties politiskajai pensijai.
