Politika: Oktobra revolūcijas desmitgades rezultāti 14 komentāri
 
Politika

Oktobra revolūcijas desmitgades rezultāti

 
F64

Pirms desmit gadiem, 2007. gada 18. oktobrī, Jēkaba ielā pie Saeimas nama cilvēku pūļi, nikni vicinot lietussargus, skandēja: «Atlaist Saeimu!» Šajā datumā aizsākās tas, ko vēlāk nodēvēja par lietussargu revolūciju.

Ir pagājuši desmit gadi, un laiks izvērtēt šīs revolūcijas cēloņus un rezultātus. Nevēlos to dienu notikumus vērtēt tā dēvēto sorosītu un oligarhu pretstāves kontekstā, jo man šis dihotomiskais skatījums šķiet gauži plakans. Tas mūs aizved tiešā ceļā uz murgosfēru, kur valda nebeidzamas sazvērestības un tumšos pagrabos kalti nešķīsti plāni. Tas viss labi iekļaujas šodien valdošajā (visu pušu) politiskās mitoloģijas konstrukcijā, taču man tuvāks ir uzskats, ka notikumu plūsmu nosaka dažādu objektīvu faktoru mijiedarbība, kur atsevišķi personāži (kuri paši ir šīs plūsmas uznesti notikumu virspusē) var to ietekmēt tikai detaļās, nevis vispārējā virzībā.

Var jau runāt par sorosītiem, Ēlerti & Co, bet iziesim ārpus šīm virspusējām klišejām. Domāt, ja nebūtu viņu, tad Kalvītis & Co varētu valdīt mūžīgi, ir naivi, primitīvi un, galvenais, neproduktīvi. Nebūtu viņi, būtu citi. Tās attiecības, kādas tolaik bija izveidojušās starp valsts varu, biznesu un sabiedrību, sevi bija izsmēlušas. Tieši tad arī izkristalizējās jēdzieniski ārkārtīgi ietilpīgais valsts varas apzīmējums - sile.

Lai arī otrās tūkstošgades pirmās desmitgades vidū, runājot bioloģiskos terminos, notika ievērojams barības bāzes paplašinājums, tie, kas bija tikuši pie šīs siles, greizsirdīgi centās nevienu citu tai klāt nelaist un arī paši nespēja iegrožot savu neremdināmo apetīti. Situācija nedaudz atgādināja to, kāda 2013. gadā izveidojās Ukrainā pie Janukoviča, kad viņš visu grāba zem sevis un gribēja būt vienīgais ar zelta batonu. Latvija, būdama ES dalībvalsts, ir spiesta ievērot tur valdošo kārtību, tāpēc rotācija ap sili pie mums notiek civilizētāk.

Ikviena vara, ilgstoši atrodoties pie stūres, pieļauj kļūdas. Tās uzkrājas, līdz kaut kāds it kā nenozīmīgs sīkums vadzi lauž. Kalvīša valdība iekrita uz drošības likumu grozījumiem, kurus tā bez saprātīga iemesla virzīja Satversmes 81. panta kārtībā, apejot Saeimu. Šos grozījumus toreizējā Valsts prezidente Vaira VīķeFreiberga atmeta atpakaļ, piedraudēja ar referendumu, un ar to arī sākās Kalvīša valdības nenovēršamā erozija. Sekoja Loskutova epopeja, un šajā varas sairuma procesā 18. oktobra lietussargu vicināšana bija tikai viens no daudzajiem ķēdes posmiem.

Drīz vien Kalvīša valdība krita. Tās vietā nāca Godmaņa valdība, kura ar pilnīgi nevajadzīgo Parex bankas glābšanu un SVF aizņēmumu pielika punktu to politekonomisko spēku dominantei, kas valdīja Latvijā nultajos gados. Viņu vietā nāca jauni spēki, kuri gan bija bruņojušies skanīgiem saukļiem, bet praksē izrādījās tikpat «gaiši» kā iepriekšējie. Varbūt tikai vēl neprasmīgāki. Ar ko varu pamatot šo apgalvojumu? Pat nesauksim ierastās citadeles, prudentijas, zaķus un metalurgus. Argumenti ir vēl vienkāršāki.

Ir pagājuši desmit gadi. Pa starpu bija «sliktās» Saeimas atlaišana, jauno spēku uzvara vēlēšanās un «reformu un tiesiskuma» koalīcijas izveide. Neviena tauta nav pilnīgi ar aklumu sista. Vēl jo vairāk, ja daudzi mediji ir atklāti šo spēku pusē. Tauta visu redz, novērtē un demokrātiskā ceļā izdara izvēli. Kāds ir rezultāts? Kur pieminekļi lietussargu revolūcijas līderiem? Kur tautas bezgalīgā pateicība? Nekā tāda nav. Pēc desmit gadiem valdības vadītājs ir tas pats cilvēks, kurš tolaik vadīja lietussardznieku nīstās Tautas partijas Saeimas frakciju. Kur ir visi sprūdži, ķīļi un antānes? Kaut kur turpina kulstīt mēli, tālu no valsts pārvaldes. Tas nozīmē, ka, pat tikuši pie varas grožiem un nostiprinot savas pozīcijas medijos (īpaši sabiedriskajos), šie jaunās pasaules cēlāji atkal sēž peļķē un kopā ar čigānēm, judiniem, strīķēm vēlreiz, tāpat kā pirms desmit gadiem, griež to pašu veco leijerkasti ar apnicīgo oligarhu dziesmu.

Šī desmitgade parādīja, ka, pirmkārt, alkatība un centieni vieniem tupēt uz siena kaudzes ne pie kā laba nenoved. Otrkārt, labs mēles kulstītājs ne vienmēr ir arī labs darītājs. Drīzāk otrādi. Tāpēc mazāk jāskatās, ko kurš runā, bet vairāk - ko katrs dara. Sevišķi jāuzmanās no leijerkastes griezējiem. Tie ir īpaši nespējīgi.



Komentāri [14]
#
vnk 21.oktobris 2017 19:30 atbildēt
Alkatību var izmērīt ar naudas un mantu daudzumu, cik kurš ir sagrābies.
 
#
LoL » vnk 23.oktobris 2017 19:11 atbildēt
Lai daudz sagrābtu nepietiek tikai alkatību, vajag arī kaut kādas prasmes. Ja kāds sagrābis mazāk, tas nenozīmē, ka nav gribējuši, bet ka nav pratuši.
 
#
Imants 20.oktobris 2017 20:36 atbildēt
Latvijas medijos,nezināmu iemèslu dēļ, provinciālisms ,neatspoguļo starptautisku forumu Sočos ,Putina politisku analīzi par ğeopolitisko situāciju , ko atspoguļo lielās info ağentūras . Tur piedalās bijušais ārlietu ministrs Jurkāns , nevis tagadējais ĀM .Labprāt NRA izlasītu Jurkāna rezumē par šo forumu !
 
#
no komentāriem 20.oktobris 2017 10:01 atbildēt
lembergs ,lembergs un tikai lembergs ,kas mums visu ir nozadzis un neļauj dzīvot .
 
#
Horošijs 19.oktobris 2017 21:07 atbildēt
Par dzīviem cilvēkiem - skarbi.
 
#
Nja 19.oktobris 2017 18:47 atbildēt
Kā komunisti sagrāba varu 1991.gadā tā jāj tautu līdz pat šodienai par pašas tautas naudy.
 
Skatīt visus 14 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers