Saeimas balsojums par prezidenta Raimonda Vējoņa ierosinājumu nepilsoņu bērnu jautājumā iezīmēja ne tik daudz koalīcijas partiju attieksmi pret šo problēmu, cik izvēlēto stratēģiju nākamruden paredzētajām vēlēšanām. Šī stratēģija ir gauži vienkārša – kaut kā izvilkt līdz vēlēšanām, cenšoties nedarīt nekādas asas kustības, neko nemainīt, iekonservējot visu, ko vien var konservēt.
Šādai stratēģijai ir zināms pamats. ZZS vienmēr ir sevi pozicionējusi kā piesardzīgs spēlētājs, kura uzdevums ir bremzēt citu koalīcijas partneru pārlieku revolucionāro dedzību, it kā uzsverot - mēs neesam pārgalvji, tāpēc braucam lēni, toties pārliecinoši, lai visiem būtu droši un ērti. Nacionālajai apvienībai (NA) ir savs sen piejaucēts etniskais jājamzirdziņš, uz kura jādelēt, līdz ar to tās pozīciju nav vērts pat apspriest - tā ir tikpat primitīva kā nupat Maskavā uzstādītais piemineklis Kalašņikovam. Savukārt Vienotība atrodas izteiktā sadalīšanās stadijā, tāpēc jebkura kustība tai draud ar pilnīgu iziršanu un ietekmīgu ministru posteņu zaudēšanu.
Vienotība savās sanākšanās var gari un plaši runāt par izcilību, par vērtībām un saiknes ar vēlētājiem atjaunošanu, bet tie visi ir tukši vārdi. Noraidot prezidenta ierosinājumu, Vienotība pilnībā demonstrēja savas patiesās vērtības - turēties pie siles, cik vien ilgi iespējams. Skaidrs, ka ar tik klaju vērtību demonstrāciju Vienotībai kā zīmolam nākamajās vēlēšanās nav nekādu izredžu.
Šī stratēģija - procesu iesaldēšana - atsevišķos gadījumos strādā pietiekami efektīgi, taču tai ir viens būtisks mīnuss. Tās galvenais ienaidnieks ir laiks. No ZZS viedokļa labāk būtu, ja vēlēšanas notiktu rīt uz brokastlaiku, jo apvienības reitingi šobrīd ir augstākie starp tā sauktajām latviskajām partijām, bet līdz nākamā gada rudenim vēl daudz ūdens aiztecēs, un visādi brīnumi var tikt sastrādāti.
Velobraucienu cienītāji zina, ka braukt aiz kāda aizvējā ir ievērojami vieglāk nekā braukt pirmajam. ZZS ilgstoši ir braukusi citu aizvējā un tur jutusies apskaužami komfortabli. Tagad ilgstošais velobrauciena līderis ir paguris un priekšgalā ir viņi paši. Pagaidām nekas neliecina, ka viņiem šī priekšā būšana sagādātu grūtības. Vienotība ir pilnībā zaudējusi spēkus un nevar tikt uztverta kā konkurente, savukārt NA nemaz nepretendē būt pirmā. Šāda dispozīcija ļauj ZZS palikt komforta zonā. Problēma tikai tā, ka pie tik lēna velobrauciena tempa parādās lieliskas iespējas sagrupēties jaunai censoņu grupai, kas izdevīgā brīdī varētu veikt izrāvienu un aizbraukt vecajiem līderiem garām.
Skatītāji, kuri nefano par ZZS, ir neizpratnē, kāpēc šāda grupa vēl nav izveidojusies. Veidojiet taču vienotu sarakstu, viņi kliedz visās iespējamās vietās. Šie kliedzēji ignorē politiskās vides realitāti, kurā ZZS ir samērā labi ieredzēts spēlētājs, jo necenšas sevi stādīt augstāk par citiem (kas ļoti raksturīgs Vienotībai), ir pietiekami pragmatisks un nosvērts spēks. Tieši šo īpašību pietrūkst tiem jaunizveidotajiem spēkiem un spēciņiem, kas it kā gribētu gāzt ZZS no troņa, bet nespēj piedāvāt vēlētājiem neko citu kā vien veco, līdz apnikumam nodeldēto antioligarhu (lasi: anti Lemberga) tēmu. Jāsaka «it kā», jo publiski viņi ar šo tēmu nēsājas apkārt, bet patiesībā vairāk par Lembergu ienīst viens otru. Pat tāds šķietami nešķirams tandēms kā Jurašs un Strīķe viens otru aiz muguras apsaukā neglītos vārdos un tikai priecātos, ja otrs pazustu no partijas vēlēšanu saraksta.
Rezultātā veidojas divas paralēlas realitātes. Vienā notiek klaigāšana par «oligarhu sarunām», bet otrā - vēlme labprātāk iet koalīcijā ar politiski pieredzējušo un nosvērto ZZS, nekā, teiksim, ar nelīdzsvaroto Jauno konservatīvo partiju, nemaz nerunājot par dažādām antānēm un kaimiņiem. Visam pa starpu vēl jaucas mūžam nepieēdināmie un nesamērīgu ietekmi ieguvušie piarščiki. Jālieto šis žargonvārds, jo literārais apzīmējums - sabiedrisko attiecību speciālisti - šeit neder. Tas izskaistina piarščiku darbības patieso jēgu, jo tur, kur piarščiki, tur politika pazūd. Tur tiek būvētas gaisa pilis, mirāžas un pasaku tēli. Ja vēl politiķi paši nonāk šo pasaku ietekmes gūstā (tic piarščiku fantāzijām), tad viņu realizētā politika tiek būvēta uz plūstošām smiltīm ar visām no tā izrietošām sekām, un tā ir vēl sliktāka stratēģija.
