Satiksmes lietu eksperts un kādreizējais Vienotības atbalstītājs Tālis Linkaits, komentējot ziņu par to, ka Vienotību pamet gandrīz visi Saulkrastu novada nodaļas biedri, tīmeklī ietvītojis: «Nabaga Vienotība tagad nodrošinās darbu LETAs ziņu lentei: varēs ik pārdienas ziņot par kādu izstāšanos.»
Jau vairākus mēnešus es savos rakstos un dažādās sarunās izsaku pārliecību, ka nākamajās Saeimas vēlēšanās Vienotībai nav izredžu pārvarēt 5% barjeru, taču visbiežāk pretī redzu dziļdomīgu galvu grozīšanu: «Nūuu… daudz jau viņi nedabūs, bet gan jau 5% barjeru pārvarēs.» Vienotība acīmredzot šo cilvēku acīs izskatās tik «pieklājīga», ka tā nemaz nevar tā vienkārši zaudēt. Uz jautājumu, kas tad par Vienotību balsos, kā potenciālie šīs partijas vēlētāji tiek piesaukta ierēdniecība; dažādi budžetnieki; cilvēki, kuri gadiem balsojuši par Vienotību; Valda Dombrovska un Vienotības «prātīgo» ministru atbalstītāji.
Var jautāt, vai nav par daudz goda partijai ar reitingu nu jau 3,1% (LTV Panorāma, 28.08.2017.), ka tās norietam tiek pievērsta tik liela uzmanība? Nav runa tik daudz par šo konkrēto partiju, cik par to, ka Vienotības piemērs skaidri demonstrē politisko spīdekļu kustības mehāniku no lēkta līdz rietam pie sabiedriski politiskā debess juma. Šīs mehānikas pamatprincipus.
Galvenais pamatprincips, kas ļauj politiskajām partijām atrasties virs horizonta, ir viens - partijai ir jāatbilst tam tēlam, kuru savā galvā grib redzēt tās potenciālais vēlētājs. Ilustrēšu domu ar tēvzemiešu piemēru. Nacionāli noskaņots vēlētājs no sākuma atbalstīja LNNK, tad Tēvzemei un Brīvībai, bet tad vienā brīdī, skatoties uz Grīnbaltu, Dobeli & Co, viņš konstatēja, ka šie personāži ir kļuvuši par rutīnas pārņemtiem sistēmas funkcionāriem, kuri politiskajā teātrī vienkārši atstrādā savu «nacionālista» lomu, līdzīgi kā Žirinovskis tēlo klaunu Krievijā. Partija slīdēja uz nenovēršamu galu, bet tad parādījās dedzīgu jauniešu grupa, kuri stindzinošā ziemas spelgonī kailām krūtīm demonstrēja pie Saeimas ēkas. Ar šo akciju pietika, lai jaunais nacionālistu tēls atkal sakristu ar šī spēka atbalstītāju gaidām, un vislatviešu jaunieši viegli tika Saeimā, ievelkot tajā arī dažus vecos tēvzemiešus.
Vienotība radās mitoloģiskās oligarhu - sorosītu cīņas pašā karstumā. Politiskā cīņa vienmēr un visur satur daudz mitoloģisku elementu, tāpēc, lietojot šo jēdzienu - mitoloģiska cīņa, ar to nedomāju vien kaut kādu imagināru pretstāvi. Pastāvēja reāla dažādu sociālo grupu un vērtību nesēju pretstāve, kura uztveres atvieglošanai tika primitivizēta līdz dihotomiskai oligarhu - sorosītu cīņai. Atmetot šo pretiniekus demonizējošo terminoloģiju, neitrāls vērotājs drīzāk runātu par sociāli konservatīvāk un liberālāk noskaņotās sabiedrības daļas pretstāvi.
Vienotība izveidojās kā nosacīto liberāļu trieciengrupa. Politikas procesos iesaistītie šajā brīdī parasti uzsver, ka šī partija izveidojās no vairākām daļām, kuras nekad nav bijušas vienotas, un tas tad arī ir visu Vienotības problēmu patiesais cēlonis. No politisko procesu mehānikas viedokļa šai iekšējai neviendabībai nav nekādas nozīmes. Uzsveru - nekādas. Tāpat kā nav nekādas nozīmes, no cik partijām un ietekmes grupējumiem sastāv ZZS, Nacionālā apvienība vai Saskaņa. Tas varbūt ir svarīgi pašiem politisko procesu dalībniekiem, bet ne elektorātam, kurš redz tikai kopējo tēlu. Ja šis tēls atbilst vēlētāja priekšstatam par vēlamo, tad par šo tēlu tiek balsots, ja neatbilst, tad tiek meklēts cits, kurš emocionāli aizķer vairāk.
Vienotības galvenā problēma ir tā, ka tās publiskais tēls partijas kādreizējiem apjūsmotājiem vairs neraisa tās sajūtas, kādas raisīja agrāk. Viss. Lielā mīla beigusies, un vairs nav svarīgi, ko partija liek par savu priekšsēdētāju - Piebalgu, Smiltēnu, Āboltiņu vai Ašeradenu. Kad mīla beigusies, vari kaut uz galvas stāvēt, vecās sajūtas vairs neatgriezt. Vairs nav neviena iemesla, lai par Vienotību vēl kāds ar šo partiju nesaistīts cilvēks balsotu, jo partijas tēls jau sen vairs neatbilst tās sākotnējam pieteikumam. Protams, pastāv zināma inerce, tāpēc savus 3-4% partija savāks, taču, visticamāk, Vienotība (atsevišķi tās redzamākie pārstāvji) mēģinās glābties, veidojot kaut kādus kopējus sarakstus (teiksim, ar reģionālajām partijām vai apvienībām). Taču tas partiju kā tādu neglābs.
