Svētdiena, 20.augusts
Politika | 10.augusts, 8:13
Bens Latkovskis

Pensiju sistēmas krahs vai garantēta labklājība

Jaunā politiskā kustība Par savā manifestā ierakstījusi, ka ir «par pabalstu pakāpenisku aizstāšanu ar vispārējo pamatienākumu». Jāatzīst, ka šī frāze kustības manifestā ir patiesi revolucionāra un nepelnīti neievērota no sabiedrības puses. Tāpēc būs interesanti vērot, vai tā saglabāsies partijas programmā arī pēc jaundibinātās partijas kongresa 26. augustā. Kas tas tāds – vispārējais pamatienākums (VPI)?

Ir divi skatījumi uz nākotni. Atbilstoši vienam (Latvijā redzamākais šā uzskata pārstāvis ir tā dēvētais investīciju baņķieris Ģirts Rungainis), pateicoties ilgstoši negatīviem demogrāfiskiem procesiem, tādu pensiju, ko ar to saprotam šodien, nākotnes pensionāriem nebūs vispār. Tad, kad pensijas vecumu sasniegs Rungaiņa paaudze (pēc 15-20 gadiem), cilvēkiem būšot jāstrādā līdz nāvei, jo, saglabājoties esošām demogrāfiskām tendencēm, Latvijā kļūst reāla situācija, kad uz katru strādājošo būs divi vai pat vairāk pensionāru vecuma cilvēku.

Pastāv arī cits redzējums, kurš balstās uz ideju, ka pasaulē notiek fundamentālas darba tirgus izmaiņas. Samazinās nepieciešamība pēc monotona fiziska darba (strādnieku darba), un pieaug intelekta loma jaunradīto vērtību radīšanā. Atsevišķi pētnieki iet vēl tālāk un norāda uz eksponenciālu elektroniskā intelekta (par pilnvērtīgu mākslīgo intelektu runāt vēl pāragri) nozīmes pieaugumu darba tirgū.

Tieši šis pēdējais faktors liek arvien biežāk runāt par tā dēvēto vispārējo pamatienākumu (VPI), kas tiktu piešķirts ikvienam sabiedrības loceklim, ja viņš izteiktu vēlēšanos to saņemt, neatkarīgi no izglītības līmeņa, sociālās izcelšanās un padarītā darba apjoma. VPI piekritēji uzskata, ka pietiekami attīstītā sabiedrībā jebkuram cilvēkam ir jānodrošina cilvēka cienīga dzīve neatkarīgi no citiem apstākļiem. Šīs idejas autori uzskata, ka brīvs cilvēka darbs (kad viņš dara to, ko grib) sabiedrībai kopumā ir radošāks (līdz ar to galarezultātā produktīvāks) nekā piespiedu darbs. Faktiski jau pavisam citā sabiedrības attīstības līmenī tiek aicināts atgriezties situācijā, kādā dzīvoja agrāko laiku aristokrātija, kad tai nebija jādomā par iztiku un tā varēja nodarboties ar visādām radošām izpausmēm - dažādām mākslām un zinātnēm, kas sabiedrību kopumā attīstīja daudz vairāk nekā, piemēram, monotons zemnieku darbs uz lauka.

Bez šā visai strīdīgā argumenta pastāv viedoklis, ka VPI idejai var konkrēti aprēķināt pozitīvo ekonomisko efektu, kurš radīsies, atbrīvojoties no milzīgās un arvien pieaugošās birokrātijas, kas «apkalpo» dažādas tāpat pieaugošas sociālās programmas. Šo sociālo programmu uzturēšana un to administratīvā apkalpošana gala iznākumā izmaksā tikpat vai pat vēl vairāk, nekā būtu jāizdod, ieviešot saprātīga apmēra VPI.

VPI pretinieki savukārt norāda uz darba prestiža (īpaši mazkvalificētajā sektorā, no kura tāpat pilnībā nevarēs izvairīties) kritumu un iespējamo noziedzības pieaugumu garlaicības un bezdarbības dēļ, jo ne visi, kuri būtu gatavi saņemt VPI, kļūs par izgudrotājiem, gleznotājiem, mūziķiem vai citādi atradīs sev sociāli pozitīvu, radošu nodarbi. Potenciālā sabiedrības degradācija tiek uzskatīta kā galvenais VPI pretarguments.

Pagaidām VPI pretinieku ir vairāk nekā aizstāvju, un vēl nekur tas nav ieviests. Tuvu tam bija Šveice, kur pērn notika referendums par VPI ieviešanu (katram pieaugušajam tiktu nodrošināts 2500 Šveices franku - ap 2170 eiro - garantētais ienākums), taču neguva sabiedrības atbalstu. Šobrīd par VPI daudz runā Somijā, kur ir uzsākts divu gadu ilgs eksperiments, kurā 10 000 «laimīgo» saņem ik mēnesi 560 eiro lielu VPI. Ja eksperimenta rezultāti tiks atzīti par pozitīviem, Somija varētu būt pirmā valsts pasaulē, kur VPI tiktu ieviests, taču arī tur idejas pretinieku argumenti pagaidām skan pārliecinošāk.

Latvijas iedzīvotājiem pārskatāmā nākotnē nav cerību saņemt tik nesamērīgi lielu VPI, kādu referendumā noraidīja šveicieši, taču Somijas 560 eiro mēnesī jau šķiet reālistiskāki. Varbūt ne rīt un pat ne pēc desmit gadiem, bet, saglabājoties pašreizējam cilvēces attīstības vektoram, samērīga VPI piešķiršana arī Latvijas cilvēkiem nākotnē var izrādīties reālāka nekā Rungaiņa prognozētais pensiju sistēmas sabrukums.