Politika: Uzspēlēt sorosītos – oligarhos 29 komentāri
 
Politika

Uzspēlēt sorosītos – oligarhos

 
F64

Cilvēkus vienmēr ir aizrāvušas spēles. Mēs bērnībā spēlējām kazakus – laupītājus, kariņu ar štābiņiem. Tagad daudzi spēlē datorspēles, bet ne tikai, jo vēlme spēlēties nekur jau nepazūd. Mainās vienīgi spēļu ārējā atribūtika, un politika ir viena no populārākajām pieaugušo spēlēm. Lai šī spēle iegūtu vēlamo dinamiku, tai nepieciešama skaidri saprotama, primitīva mitoloģiskā fabula.

Kādreiz Latvijā populāra politiskā spēle bija cīņa ar sorosītiem, taču pēc tam, kad tika ieņemts galvenais sorosisma cietoksnis - Ēlertes vadītā Diena (Latvijas politiskajā mitoloģijā tas bija kas vairāk nekā laikraksts - tas bija sorosisma Vatikāns), cīņa ar sorosītiem pamazām izgāja no modes. Vienlaikus no toreizējās Putina Krievijas tika pārņemta cīņa ar oligarhiem. Mūkusalas ielas Vatikānā tika kanonizēti trīs oligarhi (pie visa vainīgie) un pret viņiem sākās kariņš, kas beidzās ar ārkārtas Saeimas vēlēšanām un sorosītu pilnīgu triumfu - Vienotības un zatleristu valdības izveidošanu bez oligarhiem. Viens no šā kariņa elementiem bija jau toreiz noplūdinātās Rīdzenes sarunas.

Kāpēc šīs senās sarunas atkal tiek izvilktas no noputējušās lādes? Acīmredzot atkal gribas uzspēlēt kariņu, jo iepriekšējais sorosītu it kā triumfs patiesībā beidzās ar čiku (datorspēļu terminoloģijā - Game over). Gribas sākt spēli no jauna, jo, tāpat kā Dienas pārņemšana nedeva uzvaru oligarhiem, tā ārkārtas vēlēšanas nedeva galīgu uzvaru sorosītiem. Kāpēc lieku vārdus - galīga uzvara - pēdiņās? Tāpēc ka politikā atšķirībā no datorspēles nav nekādu galīgu uzvaru, kad pēc uzraksta izgaismošanās uz monitora ekrāna - apsveicam, jūs esat uzvarējis - var izslēgt datoru un iet nodarboties ar citām, praktiskākām, lietām. Reālā politika ir nepārtraukts process bez sākuma un gala.

Diemžēl reālā politika ar visām tur esošajām rebēm, intrigām un cūcībām vērotājam no malas var šķist pārāk garlaicīga. Kuram gan interesē kaut kādi iepirkumi, kaut arī par vairākiem miljoniem eiro, ja nevar īsti saprast, kurš tur labais un kurš sliktais? Piemēram, izgāztais pasažieru vilcienu iepirkums maz kuru interesēja, jo nebija īsti skaidrs, kuri ir labie un kuri sliktie. Jebkuri žurnālistu pētījumi, ja tie neiegulstas sorosītu-oligarhu datorspēles fabulā, īpašu rezonansi sabiedrībā negūst. Cita lieta septiņus gadus vecas, jau toreiz dziļā opozīcijā esoša oligarha - Šlesera - pļāpas ar savu draugu Koziolu un tādā pašā opozīcijā esošu Urbanoviču. Nekas no pļāpātā nav piepildījies, bet tam nav nozīmes, jo sarunās reiz esot piedalījies arī Lembergs, kas šajā gadījumā ir pats svarīgākais.

Ikvienai datorspēlei ir precīzi formulēts uzdevums, kurš jāsasniedz, lai tiktu pie kārotā apsveikuma uz monitora - jūs uzvarējāt! Restartētās oligarhu-sorosītu datorspēles fani, četros naktī pamodināti, bez aizķeršanās varētu pateikt savu uzdevumu - lai pilna laime iestātos, jānovāc no politiskās skatuves Lembergs. Tad nu 24/7 režīmā, apvienojot spēkus, kā populārajā datorspēlē World of Warcraft, tiek dragāts pa Lemberga pozīcijām.

Taču pārcelsimies no datorspēļu pasaules mūsu ikdienišķajā, kur nav šā melnbaltā dalījuma. Tur Lembergs ir tikai viens no daudziem politiķiem ar saviem plusiem un mīnusiem. Diezgan ietekmīgs, bet tuvu ne vienīgais. Uz skatuves vēl ir arī citi, tajā skaitā spēcīgi un ietekmīgi Lemberga ienaidnieki. Vai tiešām, ja Lembergs no politiskās skatuves tiks aizvākts, dzīve valstī uzlabosies?

Latvijas politiskās sistēmas viens no trūkumiem ir politiskās konkurences ierobežotais raksturs, jo Saskaņa no īstās cīņas par varu Saeimā ir izslēgta, un pārskatāmā nākotnē šī situācija diez vai mainīsies. Ja no šīs konkurences cīņas tiktu izslēgts arī tāds politiskais gaļēdājs kā Lembergs, tad… atmiņā uzreiz nāk senais Konfūcija teiciens - ja mežā nav tīģera, tad par karali kļūst pērtiķis. Var dažādi vērtēt Lemberga klātbūtni politikā, taču vienu var teikt droši - viņš uztur politiskajā vidē nepieciešamo tonusu, neļauj tai zaudēt formu un izplūst slābanībā, kas sabiedrības veselībai kopumā nāk tikai par labu. Reiz pie varas jau bija visi šie zatleri, sprūdži un ķīļi. Nekāda lielā laimība jau neiestājās. Nu ja, Lembergs traucēja. Tas nu patiešām vairs nav pat smieklīgi.



Komentāri [29]
#
vw 27.jūlijs 2017 17:36 atbildēt
Sorosisms ,oligarhisms,trampisms pūtisms,hūtisms.utt utt
 
#
nu ja 26.jūlijs 2017 6:19 atbildēt
"[Lembergs] uztur politiskajā vidē nepieciešamo tonusu"
Nu ja, gluži kā kabatzagļi uztur tonusu un neļauj atslābināties ejot caur stacijas tuneli!
 
#
Galvā dzeltens šķidrums 25.jūlijs 2017 22:12 atbildēt
Lai vai kā, bens ( tas ir tā tipa vārds) Valsts Prezidentu varētu arī ar lielo burtu. Pārējais tāpat ir tas kas benam galvā satecējis
 
#
Hiha 25.jūlijs 2017 21:55 atbildēt
Nu bļen, parādīji gan kura maizi ēd...
 
#
Meme 25.jūlijs 2017 20:25 atbildēt
Raksts galīgi garām. Reiz pie varas jau bija visi šie zatleri, sprūdži un ķīļi. Nekāda lielā laimība jau neiestājās - tādēl, ka viņi bija zinoši, gudri un patiesi - tādus necieš oligarhi un stūmēji, "krahabori".
 
Skatīt visus 29 komentārus >
Pievienot komentāru
Vārds *
Komentārs *
 
Custom creative templates for DoubleClick for Publishers