Pēc likuma Saeimas vēlēšanās drīkst piedalīties tikai tās partijas, kuras dibinātas vismaz gadu pirms šīm vēlēšanām. Līdz ar to tiem, kuri nākamruden gribētu piedalīties 13. Saeimas vēlēšanās, stāvot uz jaunas politiskās platformas, pēdējais laiks sākt intensīvi rosīties. Pirmām kārtām runa ir par Ilzes Viņķeles ieskicēto jauno liberāli centrisko partiju, kura veidotos no Solvitas Āboltiņas opozicionāriem Vienotības iekšienē.
Jāpiekrīt Viņķelei, ka pieprasījums pēc jauna politiskā spēka ir. Jautājums vienīgi - pēc kāda? Katram jau šķiet, ka tieši pēc tāda, kādu viņš gribētu atbalstīt. Es pieturos pie uzskata, ka laikmets un vispārējie sociālie procesi nosaka to, kuras konkrētas personības tiek uzstumtas uz pjedestāla un veido vēsturi. Turklāt situācija var mainīties ļoti strauji. Vēl nesen bija brīdis, kad pasaulē bija pieprasījums pēc Brexit un Trampa, taču tad masu apziņā notika kūlenis un pieauga pieprasījums pēc pretējā - modernas, intelektuāli piesātinātas, enerģiskas un jauneklīgas (idejiskā, nevis kalendārā nozīmē) politikas. Tādas politikas, par kuras simbolu ir kļuvis jaunais Francijas prezidents Emanuels Makrons.
Arī Latvijas politikā aug pieprasījums pēc paaudžu maiņas. Nosacīti sakot, pēc sava Latvijas Makrona. Uz šo lomu vēl nesen pretendēja Mārtiņš Bondars, kurš bija ļoti tuvu savu sapņu piepildījumam. Ja viņam būtu izdevies kļūt par Rīgas mēru, tad viņam pavērtos jauni iespēju horizonti un jau uz Saeimas vēlēšanām viņš varētu iet kā politiskais favorīts tā dēvētajā latviskajā partiju spektrā. Laime bija tuvu, bet pēdējā brīdī izspruka no Bondara rokām. Iespēju durvis pavērās… un aizvērās, pirms Bondars pa tām paguva ieskriet. Parasti dzīvē šādas iespējas vairs neatkārtojas. Līdz ar to Bondars jau ir iezīmējies kā politisks neveiksminieks.
Strīķes - Bordāna komandas galvenais defekts ir pilnvērtīgs intelektuāļu atbalsta trūkums. Pārāk primitīva un prasta izklausās šīs partijas līderu retorika. Turklāt, atšķirībā no Sudrabas, kura nogulēja savu zvaigžņu stundu, Strīķe savus ierobežotos pulvera krājumus ir sākusi šaut ārā stipri par agru, un var gadīties, ka līdz nākamā gada rudenim no viņas būs palikusi pāri vien tukša čaula.
Vecā Vienotība savu izvēli izdarīja 2014. gada rudenī, kad atbalstīja vai klusuciešot pasīvi noraudzījās uz Āboltiņas iebīdīšanu Saeimā pa sētas durvīm, tādējādi partiju izslēdzot no tās politiskās nišas, kurā centās uzmesties par līderi. Kādas ir Viņķeles & Co izredzes? Partiju nodibināt realitātē ir daudz grūtāk nekā to izdarīt iztēlē. Ir jābūt ļoti spēcīgai līderu gravitācijai, kas piesaista cilvēkus, lai viņi būtu gatavi nākt un darīt.
Viņķelistiem lielākā problēma ir spēcīga līdera trūkums. Pēc formāliem parametriem uz to it kā varētu pretendēt Čigāne, taču viņa, gluži kā Buharins pie Staļina, pārāk ilgi ir atradusies «malā pastumto» nometnē. Neievēlēta partijas valdē, nekļuvusi par izglītības ministri, viņa tāpat kā Bondars piesūkusies ar zaudētāja (otrā numura) smaku. Vienkāršais vēlētājs pavelkas tikai uz nepārprotamiem uzvarētājiem, un Čigāne šo veiksminieka mirdzumu acīs ir zaudējusi.
Manuprāt, Latvijā aug pieprasījums pēc politiķa, kurš varētu vienot. Gan jaunus, gan vecus, gan nosacītus konservatorus, gan mērenus liberāļus, gan ticīgos, gan ateistus. Pēc cilvēka ar pozitīvu enerģiju, kuram tauta ticētu, ka viņš patiešām iedegas par savu valsti un savu tautu, nevis meklē bubuļus, ar kuriem cīnīties un citus vainot visās neveiksmēs. Diemžēl pagaidām tādu neredzu, bet gan jau viņš (viņa) parādīsies, jo laikmets un sabiedrība to prasa. Tas ir tikai laika jautājums.
