Zelta meklēšana mēslu čupā
 
©F64

Koalīcijas padomes pirmdien konceptuāli atbalstītais priekšlikums par parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošanu saistībā ar tā dēvētajām oligarhu sarunām tikai pirmajā brīdī rada zināmu pārsteigumu. Patiesībā šis atbalsts ir likumsakarīgs, jo visiem koalīcijas partneriem izdevīgs.

Starta šāviens 2018. gada Saeimas vēlēšanām ir dots ar žurnālā Ir publicēto Rīdzenes sarunu atstāstījumu. Līdz nākamruden paredzētajām vēlēšanām vēl daudz ūdeņu aiztecēs un daudz kas mainīsies, bet pagaidām galvenie politiskā labuma guvēji no šīm publikācijām ir Strīķe & Co, tāpēc var rasties jautājums, kāpēc gan koalīcijai nepieciešams šīs senās sarunas no jauna aktualizēt? Uz šo jautājumu ļoti precīzi atbild viens no Vienotības līderiem Edvards Smiltēns: «Jānoskaidro, kāpēc apjomīgais kriminālprocess ir beidzies ne ar neko, bez rezultāta.»

Vienkāršā valodā tas nozīmē - komisijas uzdevums būs parādīt, cik neprofesionāli ir darbojušies Strīķe un Jurašs, kuri trīs gadus diendienā klausījušies Šleseru, ieguvuši milzīgu materiāla apjomu, bet lietu līdz tiesai novest nav spējuši. Vai vēl atklātāk, parlamentārās komisijas mērķis būs atņemt Strīķei un viņas partijai galveno pretkorupcijas cīnītāju karogu un parādīt, kas viņi patiesībā ir - tukši bļauri, kuri nevienu lietu līdz galam novest neprot, tāpēc par viņiem balsot nebūtu gudri.

Jāsaprot, ka nosacīti galvenais pretkorupcijas cīnītāju karogs ir ļoti kārdinošs tiem politiskajiem spēkiem, kuru galvenā prasme ir izkliegt atbilstošus saukļus, tāpēc šie spēki savā starpā par šo pretkorupcijas darba trieciennieka vimpeli ir gatavi cīnīties daudz sīvāk nekā, teiksim, ar Saskaņu, kas atrodas gluži citā elektorālā nišā. Iegūt galvenā oligarhkāvja titulu nozīmē iegūt lielu handikapu, jo valstī ir pietiekami daudz cilvēku, kuru viens no galvenajiem dzīves mērķiem ir vienīgā uz skatuves vēl palikušā kanonizētā oligarha Lemberga politiska iznīcināšana. Spriežot pēc dažu personāžu gadiem ilgas nerimstošas antilemberga retorikas visās iespējamās vietās, ar domām par Lemberga krahu viņi no rīta ceļas un vakarā iet gulēt. Līdz ar to tas politiskais spēks, kurš iegūs lielākā anitlembergista titulu, šos cilvēkus uzreiz varēs pieskaitīt pie saviem vēlētājiem.

Lai arī daudzi vēl joprojām domā, ka pret Lembergu vienmēr ir bijusi Vienotība un arī tagad tā nes šo antilemberga cīņas karogu, tas vairāk atbilst pagātnei. Īstenticīgie Lemberga nīdēji Vienotību jau sen kā ierindojuši nodevējos, kura «pārdevusies» un ar Lembergu atrodas vienā laivā. Ar šādu publisko tēlu iet uz vēlēšanām Vienotība nevēlas, tāpēc tai jebkādā veidā jācenšas izmantot situāciju, lai paspodrinātu paputējušās spalvas.

Savukārt Strīķe šajās aprindās ir iemantojusi bezkompromisa cīnītājas tēlu, kura tik viegli kā Vienotības hameleoni «taisno» lietu nenodos. Lai nākamā gada vēlēšanas nepārvērstos par Strīķes triumfu, viņu nepieciešams politiski neitralizēt. To var izdarīt divos veidos. Ar jau minēto paņēmie

nu - parādīt kā reāli strādāt neprotošu muldētāju vai arī ļaut viņai runāt vēl biežāk. Dzirdot Strīķes publiskās runas, uzreiz kļūst skaidrs, ka viņas intelektuālā kapacitāte ir, maigi sakot, visai viduvēja. Viņas runas ir tukša, primitīvu konspirāciju piesātināta grabēšana, kurai būtu jāatrod attaisnojums neattaisnojamajam - 13 gadus faktiski vadīji KNAB, trīs gadus klausījies Šleseru, bet kur ir rezultāts?

Tiesa, mums politikā netrūkst personāžu ar ne pārāk augstu intelektuālo lidojumu - nu un tad? Kas nu tas par trūkumu? Taču bez intelektuālas elites atbalsta noturēties antioligarhu nišas virsotnē ir pagrūti. Ja Vienotībai izdotos Strīķi padarīt par galveno oligarhu lietas izgāzēju un konspirācijas teoriju apsēstu histēriķi, tad vismaz viens konkurents savā nišā būtu nograuzts. Daudz nav, bet vairāk nekā nekas. Arī ZZS atrod, ka Strīķes pozicionēšana (un viņas pašpozicionēšanās) par pustraku pamuļķi viņiem izdevīga, tāpēc īpaši neiebilst pret parlamentārās komisijas izveidi. Tiesa, kopējo politisko gaisotni ņemšanās ap šo ierūgušās zupas katlu neuzlabo, bet politika jau nav nekāda nodarbe baltrocīšiem. Dažkārt nākas arī gar odīgākām lietām pagrābstīties, izliekoties, ka zeltu meklē.