«Andas Čakšas saglabāšanai ministra amatā ir arī cilvēciskais faktors. Viņa ir jauka un glīta,» pirms pāris dienām rakstīja Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis. Nu viņš varēs pievienot vēl vienu argumentu – ministre ir bērniņa gaidībās. Vai šādi fakti jāatstāj tikai personiskai un dzeltenās preses iztirzāšanai, vai tomēr tie ir kontekstā ar spēju ietekmēt samilzušo veselības aprūpes problēmu risināšanu? Daudziem arī cilvēcīgi rodas jautājums – vai ministre, solot palikt amatā līdz pēdējam un atgriezties teju vai taisni no dzemdību galda, nenodarīs pāri bērnam, vai ir prioritātes pareizas, vai līdzcilvēki, tostarp politiķi, medicīnas darbinieki, sargājot grūtnieci, neprasot konkrētus risinājumus, nenodarīs pāri nozarei?
Katrs pats vislabāk izprot sevi, savu ķermeni, darbspējas un vēlmes, bet reizēm tomēr darbaholiķi paši nepamana vai nevēlas pamanīt, ka ar savu izdegšanu nodara pāri ne tikai sev, bet arī līdzcilvēkiem. Lai cik darbīgi noskaņota būtu ministre, skaidrs, ka mazulis prasīs savu laiku, uzmanību, režīmu, mieru. Vai to var atļauties ministre, kas vada nozari, kuras problēmu atrisināšanu par prioritāti uzskata ne vien politiķi, kas prioritāšu jēdzienu jau būs nodeldējuši nepildītos solījumos, bet arī iedzīvotāji? Medicīnas darbinieki streiko cits pēc cita, ģimenes ārstu streiks solās ieilgt, dienaskārtībā ir sistēmas reformas, e-veselības ieviešana joprojām ir kā kliba pīle, skaidrības un lēmuma par veselības aprūpes finansēšanu, budžetu joprojām nav. Vai karstākais punkts var tikt pamests bez komandiera? Par to skaidrības vēl nav arī Čakšu amatam izvirzījušajam politiskajam spēkam ZZS. Tās līderis Augusts Brigmanis Neatkarīgajai teic, ka par to vēl būs saruna ar ministri, vispirms izzinot viņas plānu un viedokli.
No otras puses, protams, varētu runāt par diskrimināciju, kāds pat piesauktu androcentrismu vai seksismu, ja ministrei nāktos demisionēt grūtniecības dēļ. Visticamāk, neviens atklāti to tā nenostādīs, bet Latvijas politiskajās tradīcijās ir iedzīvojies tāds jēdziens kā «aizgājināšana». Viens no spilgtākajiem piemēriem ir bijusī veselības ministre Ingrīda Circene. Pašas vienotās partijas līderiem spiediena izdarīšanai netraucēja pat Circenes smagā slimība, no kuras ministre jau sāka atveseļoties un cerēja atgriezties darbā. Ja slimība nebija šķērslis ieroču nolikšanai, vai tas būs grūtniecība? Tā tikpat labi var nostrādāt kā katalizators ātrākai lēmuma pieņemšanai, kamēr ministre vēl ierindā, vai, empātisku jūtu vadītiem, nolikt malā vismaz smagāko artilēriju. Bet tikpat labi var tikt izmantota ministres ievainojamība.
Politika ir nežēlīga, nozare - smaga, problēmas samilzušas. Stingra partijas aizmugure būtu pirmais, ar ko Čakšai vajadzētu nodrošināties, ja viņa šajā situācijā vēlas turpināt darbu. Lai nesanāk kā Circenei vai Vienotības virzītajai izglītības ministrei Mārītei Seilei, kura, partijā neiestājusies, arī nesaņēma atbalstu reformām un kūlās pa ministriju kā plika pa nātrēm. Pērnvasar, stājoties ministres amatā, Čakša to bija likusi aiz auss, apgalvojot, ka saņēmusi ZZS «apsolījumu pilnam atbalstam reformu realizēšanai». Tādi pliki «apsolījumi» politikā ir kaķim zem astes. Zaļā partija jau kopš Čakšas apstiprināšanas amatā aktīvi viņu mudinājusi tajā iestāties, pērnvasar ziņoja - tūlīt, tūlīt iestāsies - un savā mājaslapā pat ievietojusi ministres bildi pie saviem ministriem. Tas daudzus maldinājis, bet Čakša joprojām partijā nav iestājusies, vien pieklājīgi atrunājusies, ka zaļā ideoloģija viņai nav sveša. Frāzes par zaļo ideoloģiju nereti izmantotas kā piesegs, nevēloties sevi politiski identificēt, jo zaļā ideoloģija daudziem vairāk saistās ar dzīvesveidu, ne politiku. Diemžēl šodien daudziem zaļie saistās ar pajumtes došanu tādiem bēdīgi slaveniem staigātājiem kā Jūrmalas mērs Gatis Truksnis un eiroparlamentāriete Iveta Grigule.
Liekot uz svaru kausiem izvēles, jāvērtē arī viņas spējas ietekmēt procesus. Ministrs nav nedz vienpersonisks lēmējs, nedz darītājs. Ir ministrijas aparāts un institūcijas, valsts sekretārs, parlamentārais sekretārs un pāri visam - valdošā koalīcija.
Čakša un VM jau pērn piedāvāja dažādus risinājumus veselības aprūpes finansēšanai, valdība pat pieņēma konkrētu lēmumu, kuru pēc tam koalīcijā kopējās nodokļu reformas ietvaros bija spiesta mainīt. Čakša te nav noteicēja, pat ģimenes ārstu streika novēršana nav viņas spēkos, jo vienošanās atkarīga no atvēlētā budžeta. Arī premjera pārstāvētā ZZS atrodas starp koalīcijas dzirnakmeņiem un lavierē starp partneru ultimātiem, lai pieņemtu nodokļu reformu, tostarp ar veselības finansēšanu, kuru visi gan dēvē par prioritāti, bet vienlaikus politiķi saprot - vairāk naudas veselībai nozīmē mazāk naudas citām, citu partiju kūrētajām jomām, turklāt nākamajā - Saeimas vēlēšanu - gadā! Un priekšvēlēšanu kampaņas nemēdz būt baltas un pūkainas.
