Noraidot Saeimas Juridiskā biroja iebildumus, parlamenta Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija otrdien nolēma izskatīšanai Saeimā virzīt priekšlikumu par bijušās Valsts drošības komitejas (VDK) dokumentu nodošanu arhīvam to publiskas pieejamības nodrošināšanai.
Likumprojekts paredz, ka visi LPSR VDK dokumenti, kuri pašlaik glabājas Satversmes aizsardzības biroja Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, līdz 2018. gada 1. jūnijam tiek nodoti Latvijas Nacionālajam arhīvam, kur tie būs pilnā apmērā bez ierobežojumiem publiski pieejami.
Saeimas Juridisko biroju pārstāvošā Lilita Vilsona gan norādīja, ka jau tagad ir spēkā likums, kurā atrunāts VDK dokumentu liktenis un to publicēšanas noteikumi. Turklāt jaunajā likumprojektā paredzēts, ka publiski pieejami būs pilnīgi visi VDK materiāli, bet tas varētu būt pretrunā ar valsts interesēm. Eksperte pauda neizpratni, kādēļ deputāti rada jaunu likumu, nevis groza jau esošos normatīvos aktus. Taču Nacionālo apvienību pārstāvošā Ritvara Jansona virzītais likumprojekts guva komisijas atbalstu.
GATAVI BARJERSKRĒJIENAM. Par spīti juridiskas dabas problēmām, Saeimas deputāti un iniciatīvas autors Ritvars Jansons (centrā) nolēmuši nevilcināties un VDK dokumentu pārvešanai nepieciešamo normatīvo bāzi lāpīt tās tapšanas procesā / F64
Arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece uzsvēra - pat ja likumprojekts Juridiskā biroja ieskatā nav perfekts, tas «tomēr ir diskusiju rāmis». Viņa ir pārliecināta, ka saistībā ar VDK dokumentiem ir jāpienāk atklātības laikam. Politiķe arī solīja, ka likumu izstrādās pietiekami ātri, lai nevajadzīgi nebremzētu pētnieku darbu un dokumentu pārvešanu.
Tiesa, līdz ar likumprojekta virzīšanu uz pirmo lasījumu komisija lēma, ka izveidos arī visas Saeimas frakcijas pārstāvošu darba grupu, kas strādās, lai juristes identificētās problēmas atrisinātu.
VDK zinātniskās izpētes komisiju sēdē pārstāvēja Juris Stukāns. Viņš uzsvēra, ka jau sen bija nepieciešams VDK dokumentus nodot valsts arhīvam un ka neesot nekāda pamata dokumentus glabāt kaut kur citur, tādējādi tos faktiski slēpjot. J. Stukāns pauda, ka komisijas darbu dokumentu nodošana arhīvam neietekmēs.
Satversmes aizsardzības biroja vadītājs Jānis Maizītis gan uzsvēra, ka, domājot par dokumentu nodošanu arhīvam, ir jādomā par to, kā un cik ilgā laikā tas vispār iespējams, turklāt jāapzinās, ka tam būs nepieciešami resursi.
Saskaņā ar R. Jansona redzējumu resursu sagādāšana problēmas neradīšot. Tos varēšot smelties no valsts budžetā neparedzētiem gadījumiem atlicinātajiem līdzekļiem. Lai pārvietotu dokumentus uz Nacionālo arhīvu, nepieciešams izveidot un aprīkot glabātavas ēkā Rīgā, Skandu ielā. Šim mērķim būs nepieciešami 30 tūkstoši eiro, bet vēl 20 tūkstoši eiro būs jāatvēl speciālajām glabāšanas iekārtām kartotēkām un lietvedības lietām. Glabātavā būs jānodrošina arī papildu apsardze, jo šobrīd ēkā ir tikai tehniskā apsardze, bet netālu no arhīva ēkas uzsākti citu ēku demontāžas un celtniecības darbi un tai blakus atrodas degradēta teritorija, kurā regulāri notiek ļaunprātīgas dedzināšanas. Apsardzes nodrošināšanai būs nepieciešami vēl 24 tūkstoši eiro.
Taču tie vēl nebūs visi izdevumi. Līdz ar VDK dokumentu pārvietošanu uz arhīvu zaudētu jēgu SAB paspārnē strādājošā Totalitārisma seku dokumentēšanas centra eksistence. Viens no centra uzdevumiem ir pirms katrām Saeimas vēlēšanām izsniegt izziņas par to, vai deputāta kandidāti nav sadarbojušies ar VDK. Zaudējot VDK dokumentus, centrs šādas izziņas vairs nespēs izsniegt, bet arhīva pārstāvji atsakās no jaunu pienākumu uzņemšanās. Tāpēc komisijā konceptuāli tika apspriesta doma digitalizēt VDK dokumentus, lai SAB arī turpmāk varētu izsniegt izziņas. J. Maizītis gan brīdināja, ka šāds projekts noteikti izmaksās vairāk par dažiem tūkstošiem.
