Igors Pimenovs: Pēc izmeklēšanas komisijas galaziņojuma darbs nebeigsies
 
©F64

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Saeimas deputāts no frakcijas Saskaņa Igors Pimenovs, kurš darbojas Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā, Eiropas lietu komisijā un Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijā.

- Pēc 4. janvāra Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas Par valsts nozagšanas pazīmēm un pirmstiesas izmeklēšanas kvalitāti kriminālprocesā Nr. 16870000911 sēdes TV3 izplatīja paziņojumu, ka jums nav pielaides. Kā ir patiesībā? Vai jums ir pielaide valsts noslēpumam?

- Man ir pielaide.

- Tad sanāk, ka politizēti mediju pārstāvji atspoguļo notiekošo izmeklēšanas komisijā, producējot nepatiesas ziņas.

- Esmu Saeimas Eiropas lietu komisijas loceklis, un 2015. gadā man un citiem attiecīgās komisijas locekļiem tika piešķirta pielaide. Manuprāt, jautājums, vai pielaide ir vai nav, ir tehniskais apstāklis, kurš nav svarīgs. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbība aptver ļoti plašu jautājumu loku, kurā lielāko daļu jautājumu var pētīt bez pielaidēm.

2011. gadā, kad es biju citas izmeklēšanas komisijas vadītājs (par iespējamām pretlikumīgām darbībām AS Parex banka pārņemšanā), tad mēs ilgi gaidījām, lai visi komisijas locekļi dabūtu pielaides. Taču vēlāk izrādījās, ka tās faktiski nebija vajadzīgas un praktiski netika izmantotas.

Savukārt jaunajā Saeimas izmeklēšanas komisijā deputāts Andrejs Judins pēkšņi sāka apgalvot, ka, lūk, Pimenovam nav pielaides. Es paskaidroju, ka man ir pielaide, bet viņš tik un tā turpināja to klāstīt TV intervijās.

Ja man pat nebūtu pielaides, kas tad? Tas nemaz nenozīmētu, ka man nebūtu tiesību piedalīties izmeklēšanas procesā. Pielaides iespējamo trūkumu te mēģina izmantot, lai pazemotu politisko oponentu. Nožēlojams paņēmiens nožēlojamā mērķa sasniegšanai. Citādi to nevar uztvert.

- Vai 4. janvāra Saeimas izmeklēšanas komisijas sēdes konfidenciālā daļa jums izgaismoja kaut ko vairāk?

- Diemžēl no t.s. Rīdzenes sarunu publicēšanas brīža līdz pat šai dienai sabiedrības uzmanība galvenokārt ir pievērsta sarunu dalībnieku personībām. Tas tiek darīts tīšām, lai novirzītu sabiedrības uzmanību no nopietnākām problēmām.

Uzskatu, ka Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijai ir svarīgāk izstrādāt ieteikumus, graujot oligarhu ietekmes kanālus, nevis tikai cīnīties pret pašiem oligarhiem. Nav gluži tā, ka jebkurš bagātnieks ir oligarhs. Oligarhs ir tas, kurš, izmantojot savu naudu, pakļauj politiskā spēkā lēmumu pieņemšanu par labu savas bagātības vairošanai. Esošos uzvarēt var, taču ietekmes kanālu saglabāšana motivēs jaunu oligarhu rašanos. Pašlaik likumi ļauj izmantot partiju pārstāvju iecelšanu amatos gan valsts, gan pašvaldību iestādēs, lai tajās ieceltu pietuvinātas personas, šādi nodrošināt savu ietekmi un ar to gūstot sev labumu.

Ko vēl mēs varam izdarīt komisijas ietvaros? Mēs varam mazināt aizdomas un aizspriedumus, kas ir radušies sabiedrībā. Jo vairāk mēs iepazīstamies ar dokumentiem, jo vairāk uzklausām uzaicinātās personas, jo vairāk man rodas nepieciešamība iedziļināties jautājumā daudz vairāk. Diemžēl laika ir maz, janvāra beigās komisijas gala ziņojums jau ir jāiesniedz Saeimā.

Lai gan «sarunas» jau bija publicētas pirms vairākiem gadiem portālā pietiek.com, sašutuma vilnis pacēlies pēc publikācijām žurnālā Ir. Kāpēc?

- Tāpēc, ka tolaik, kad to publicēja portāls pietiek.com, šīs lietas operatīvie darbinieki vēl nebija ienākuši politikā.

- Ļaujiet, es atbildēšu! Šie materiāli profesionāli žurnālistiski ir pasniegti īstajā laikā un īstajā vietā. Latvijā joprojām papīra mediji ir ietekmīgāki par interneta portāliem. Materiāli tika publicēti žurnālā, kuru daudzi lasa, uz kuru atsaucas un kam reputācija ir augsta. Tāpēc šāda publikācija uzreiz kļuva par informācijas avotu, nevis tikai par viedokli.

Protams, fakts, ka cilvēki sapulcējās kādā viesnīcā, nav nekāds noziegums. Viens no sabiedrības sašutuma iemesliem bija sarunu dalībnieku tonis un valodas stils, kas publicētajos tekstos bija ļoti augstprātīgs. Protams, tas bija izaicinošs, bet arī tas nav noziegums.

Līdztekus valodas stilam sašutumu sabiedrībā radīja veids, kā pie mums notiek valsts līmeņa lēmumu pieņemšana. Tas rada aizdomas par to, ka atsevišķas personas šādā veidā var uz valsts rēķina nodrošināt savu labklājību.

Piekrītot darbam komisijā, es neuzstādīju sev mērķi izlemt par konkrētu personu vainu vai vainas trūkumu. Tas būtu nepieļaujami pašpaļāvīgs secinājums. Es neesmu jurists un nevaru secināt par krimināllikuma ievērošanu vai kriminālprocesa kvalitāti, kamēr komisijā nav noklausīti visu ekspertu viedokļi. Tāpēc šobrīd nekomentēšu kriminālprocesa kvalitāti.

Es kā deputāts gribu saprast, ko varu izdarīt, lai likumos mazinātu tādus riskus, kad tiek izmantoti administratīvi politiskie sakari, lai vairotu kādu ietekmīgu personu bagātību. Ja mēs atrastu veidu, ka mainīt šo praksi, tad, manā skatījumā, tas būtu visnopietnākais parlamentārās izmeklēšanas komisijas darba rezultātu ieguvums. Tieši par to es runāšu komisijas sēdē, kad mēs apspriedīsim galaziņojuma projektu.

Domāju, ka pēc izmeklēšanas komisijas darba termiņa beigām darbs nebeigsies. Cits jautājums, ka Latvijā ir pietiekami daudz politisku figūru, kas nevēlas mainīt esošo kārtību.

Ja vērtējam krimināllietu, tad man joprojām nav skaidri vairāki jautājumi. Vai operatīvā lieta vispār tika uzsākta pamatoti? Kāpēc tā tika vispār uzsākta? Kāds bija iemesls?

- Es, protams, neesmu komisijas loceklis, bet domāju, ka iemesls uzsākt operatīvās darbības bija vienkāršs un primitīvs. Tika izmantota vara, lai sāktu noklausīties politiskos pretiniekus, cerot, ka pāris gadu laikā tie sarunās kaut ko tādu, ka tos varēs apsūdzēt (vai šantažēt, draudot izvirzīt apsūdzību) kaut kāda nozieguma izdarīšanā.

- Esošie politiķi nebija vienīgie, kas pieņēma lēmumu par lietas uzsākšanu, par to bija jālemj arī prokuratūrai. Arī viņi un KNAB vadība bija jāpārliecina, ka ir pamats sākt lietu.

- Struktūrām, kurām ir jāgarantē likumība, būtu jāatbrīvojas no cilvēkiem, kas strādā šajās iestādēs, bet vadās nevis pēc likuma, bet pēc savas revolucionārās sirdsapziņas.

- Es nevaru pārmest izmeklētājam vai operatīvās darbības veicējiem, ka viņiem ir pārliecība, kā uzlabot šo pasauli un kā iztīrīt Augeja staļļus. Tas ir atbalstāms mērķis. Tikai cits jautājums, ar kādiem līdzekļiem šis mērķis tiks panākts. Katrā ziņā likumam jābūt visaugstākajai prioritātei.

- Jautājumu par mērķi un līdzekļiem var uzdot ne tikai operatīvās darbības priekšniekiem. Tikpat labi šos jautājumus varam uzdot par Eiropas Centrālās bankas (ECB) un Latvijas Bankas darbību. Vai Eiropas finanšu sistēmā viss ir kārībā ar mērķiem un līdzekļiem šo mērķu sasniegšanā? Vai ECB politika atbilst deklarētajiem mērķiem?

- Līdz 2012. gadam aktīva fiskālā politika vēl bija viens no ekonomikas attīstības instrumentiem ES valstīs. Bet tiklīdz Eiropā stājies spēkā starpvaldību līgums par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā jeb Fiskālais līgums, aktīvas fiskālās politikas iespējas dalībvalstīm ir dramatiski ierobežotas.

Iemesls tam ir nodoms turpmāk nepieļaut bezatbildīgu aizņemšanos un pasargāt Eiropu no jaunām krīzēm. Pasākums ciktāl vāji pamatots, tiktāl Eiropas attīstībai kaitīgs, bet izdevīgs Eiropas Savienības lielvalstīm, jo piebremzē mazāko valstu ekonomikas attīstību. Tieši tāpēc Eiropas Savienības izveseļošanās pēckrīzes laikā nebija tik strauja kā ASV. Tāda ir mana pārliecība.

Latvijas Banka sekoja ECB politikai ļoti konsekventi. Īpaši pēc tam, kad Saeima ratificēja Fiskālo līgumu. Ar šādu politiku Latvijai tiek liegti ievērojami līdzekļi, kas varētu veicināt Latvijas ekonomikas attīstību. Tagad mums ir palikušas tikai trīs iespējas, kā to veicināt. Tā ir nodokļu politika, investīciju politika un nodarbinātības politika.

Domāju, ka Eiropas Savienības fiskālajai politikai ir jāpieļauj, ka budžeta deficītā nebūtu iekļaujami līdzfinansēšanas apjomi, kurus dalībvalstis maksā, lai saņemtu Kohēzijas fonda un citu ES struktūrfondu līdzekļus. Tas ļautu Latvijai izbrīvēt līdzekļus, kurus mēs varētu ieguldīt aktīvos, lai nodrošinātu ekonomikas izaugsmi ilgtermiņā.

- Tas, ka Latvijas Banka ir neatkarīga, nozīmē to, ka Saeima nedrīkst dot bankai uzdevumus. Tas nenozīmē to, ka Latvijas Bankas politiku ir aizliegts kritizēt. Sabiedrība, politiķi un arī Saeima drīkst paust kritiku, drīkst izteikt ieteikumus. Tas, ka viņi ir neatkarīgi, nenozīmē, ka Latvijas Bankai ir ar likumu piešķirta imunitāte pret jebkuru kritiku.

- Kritizēt var visu ko, vienlaikus Latvijas Banka nepieņem norādījumus no citām institūcijām - tā likumā. Šis nostādījums ir viena no neoliberālās filozofijas un politikas izpausmēm. Centrālās bankas kopj un aizsargā finanšu jūru, tajā skaitā no valdības intervencēm.

Latvija, palikdama neatkarīga, ļoti daudzas kompetences deleģēja Eiropas Savienības institūcijām, gan Eiropas Komisijai, gan Eiropas Centrālajai bankai. Pēc tam kad mēs ieviesām eiro, arī Latvijas Bankas monetārās politikas iespējas ievērojami sašaurinājās.

Latvijas Banka var konsultēt valdību, kā nodrošināt ekonomikas stabilitāti un attīstību utt., un izteikt rekomendācijas nozarēs, kas formāli nav saistītas ar finanšu politiku.

- Nākamgad Saeimai būs jādiskutē par Latvijas Bankas prezidenta pārvēlēšanu. Vai Saskaņa piedāvās savu kandidātu?

- Es nevēlētos, lai šī iespēja tiktu reducēta līdz personu atlasei, līdz uzvārda izvēlei vai tikai apspriežot bankas rutīnas darbu. Latvijas Bankas prezidenta vēlēšanas ir jāizmanto, lai aktivizētu politisko diskusiju par jaunu finanšu politiku Eiropas Savienībā, uzrādot argumentus no Latvijas pieredzes.

Protams, ir iespējams nomainīt bankas vadītājus, bet, ja jaunie vadītāji turpinās līdzšinējo politiku, atkārtojot Latvijā tos vārdus, kurus viņiem čukst ausī ECB, tad šādām pārmaiņām nebūs lielas jēgas. Manā skatījumā ir jārunā vairāk nevis par Latvijas Bankas politikas izvērtējamu, bet vajadzētu uzsākt diskusiju par ES finanšu politikas revīziju.

Es savulaik jau rosināju noteikt likumā, lai viens no Latvijas Bankas galvenajiem mērķiem būtu maksimālās nodarbinātības veicināšana, neatceļot esošo mērķi, cenu stabilitātes saglabāšanu.

Lēmums, ka Latvijas Bankas mērķis būtu nodrošināt nodarbinātību, nenozīmē, ka Latvijas Bankai pašai būs jāpieņem lēmumi, kas nodrošinātu jaunu darba vietu radīšanu. Tas katrā ziņā paliktu valdības uzdevums, bet Latvijas Bankas uzdevums būtu nodrošināt apstākļus, lai atvieglotu šo darbu.

Es neesmu pirmais, kurš izsaka kriku par Eiropas Centrālās bankas un arī Eiropas Komisijas neliberālo pieeju finanšu politikas īstenošanā. Turpinot pašreizējo finanšu politiku, nebūs iespējams panākt ātrāku izaugsmi. Gan ES, gan Latvijas konkurētspējas uzlabošanai ir nepieciešamas valsts budžeta intervences konkurētspējīgu nozaru izveidošanai. Valdībām ir jāiegulda līdzekļi jaunu nozaru radīšanā.

Latvijas Banka varētu piedāvāt rekomendācijas ne tikai Latvijas valdībai, bet arī sniegt jaunu viedokli Eiropas Centrālajai bankai. Manuprāt, Latvijas Bankas vadībai ECB līmenī būtu jāizsaka pozīcija, ka ECB ir jāmaina attieksme pret valsts pārvaldīšanas politikas nozīmi ekonomikas attīstībā. Mēs tagad gaidām ārējās privātās investīcijas. Bet pirms tām ir nepieciešamas publiskās investīcijas, lai radītu jaunas darba vietas un lai celtu iekšējo pieprasījumu. Tad privātās investīcijas sekos publiskajām.

- Vai, gatavojoties Latvijas Bankas prezidenta pārvēlēšanai, būtu svarīgi Valsts kontrolei uzdot veikt Latvijas Bankas izdevumu efektivitātes auditu, novērtējot Latvijas Bankas izdevumu lietderības revīzijas, vērtējot, vai līdzekļu izlietojums bija jēgpilns un vai tika sasniegti tie mērķi, kas tika izvirzīti, un kā tas kopumā atbilst sabiedrības interesēm?

- Esmu par. Parasti pirms šāda notikuma sabiedrība tiek iepazīstināta ar iestādes vadības veikumu - atskaiti par darbu pilnvaru termiņa laikā. Lietderības revīzija, Valsts kontroles audits, ciktāl tas nepretendē uz ietekmi uz Latvijas Bankas pamatfunkcijām, jo agresīvo auditu likums bloķēs, nāk bankai tikai par labu, lai varētu to objektīvi novērtēt tāpat kā ikvienas valsts institūcijas darbu.