Sestdiena, 16.decembris
Politika | 7.decembris, 19:43
Elita Veidemane

Brigmanis, Bērziņš un Piebalgs: Sīkpartijām iekļūt Saeimā nav izredžu

Kaut arī politiķi apgalvo, ka vēlēšanu kampaņa vēl nav sākusies – un oficiāli tā, protams, tiešām nav sākusies –, nākamo Saeimas vēlēšanu tuvums tomēr virmo ļoti spēcīgi. Politiķi mēģina izdibināt, ar kādiem spēkiem ir gatavas iet kopā konkurējošās partijas, lai spētu laika gaitā veiksmīgi izvietot savas partijas šaha figūras. Vienā no vadošajām partijām – Vienotībā – pārāk ilgi notika «asins nolaišana», kuras dēļ tā zaudēja savu ietekmi koalīcijā, un tagad tai nopietni jādomā par iekļūšanu Saeimā. Nedz ZZS, nedz Nacionālajai apvienībai tādu problēmu – vismaz pagaidām – nav. Un tomēr pirmsvēlēšanu saspringums sāk rasties visās partijās.

Sarunā par šo laikposmu piedalās Saeimas ZZS frakcijas vadītājs Augusts Brigmanis, Nacionālās apvienības (NA) līdzpriekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, Vienotības bijušais priekšsēdētājs, tagad politiķis Andris Piebalgs.

- Šogad izveidojās vairākas jaunas partijas, līdz ar to elektorāts taps arvien sadrumstalotāks. Bet pēc nepilna gada notiks Saeimas vēlēšanas. Kā vērtējat šo sadrumstalotību?


Andris Piebalgs: - Latvijā saskaldīts elektorāts nav jaunums, un tā tas būs arī nākamajās vēlēšanās. Kas attiecas uz Vienotību, mēs runāsim ar dažādām partijām, lai veidotu stabilu koalīciju. Programmatiskās atšķirības ir visai nelielas - pat tad, ja vērtē koalīcijas partijas. Viss pārējais ir vai nu nišas jautājums, vai personiskās ambīcijas, sak, viss, kas ir bijis - tas bijis slikti, un mēs darīsim labāk. Ar to ir par maz, lai pievilktu elektorātu.


Augusts Brigmanis: - Zaļzemnieku veidošanas process ir jau diezgan pabeigts, mums ir Zemnieku savienība plus Zaļā partija, plus Latvijai un Ventspilij, plus reģionālās partijas. Neplānojam vairs neko diži piesaistīt. Svarīgākais ir iekļūt Saeimā, otrs - kopā strādāt. Tāpēc vienmēr domājam par apvienības iekšējo klimatu, lai pēc vēlēšanām varētu normāli darboties. Ja sanāk kopā kaut kādas gadījuma partijas un pēc vēlēšanām sāk strādāt autonomi, tas mums ir nepieņemami.


Gaidis Bērziņš: - Nacionālā apvienība turpinās nostiprināt prioritātes, kuras esam iezīmējuši jau šajā Saeimā. Esam sadzirdēti no izglītības ministra puses: jau daudzu gadu garumā esam virzījuši iniciatīvu pāriet uz latviešu valodas apmācību valsts apmaksātajās skolās, un tagad šis process sāk notikt. Runājot par demogrāfijas jomu, ir gandarījums par to, ka arī šie jautājumi tiek risināti valdības līmenī.


- Tas viss ir ļoti jauki. Bet es jums jautāju par elektorāta sadrumstalotību: daudz balsu aizies, kā mēdz teikt, atkritumu spainī: marginālpartijas neiekļūs Saeimā, bet balss būs izmesta. Tas diemžēl būs pluss Saskaņas rēķinā. Tātad - ko jūs gaidāt no šīs situācijas?


A.P.: - Manuprāt, Saskaņa pašvaldību vēlēšanās Rīgā nostartēja sliktāk, nekā bija gaidīts. Protams, tagadējās Rīgas domes opozīcijas partijas būtu varējušas izdarīt vairāk, ja būtu strādājušas kopā. Nav garantēts, ka Saskaņa uzvarēs Saeimas vēlēšanās un ka tas, kas tagad redzams aptaujās, būs arī vēlēšanu rezultāts. Arī Vienotība vēlas uzvarēt vēlēšanās, nevis būt kaut kāda margināla partija opozīcijā. Ir mazās partijas, ar kurām vajag vienoties, bet ir arī partijas, ar kurām nedrīkst vienoties. Ir partijas, kuru pozīcija ir tikai noliegums, un ar tādām sastrādāties nav iespējams. Visām trim partijām, kas tagad ir koalīcijā, ir jāiekļūst Saeimā.

- Kā jūs, Piebalga kungs, vērtējat savas partijas cerības iekļūt Saeimā?

A.P.: - Līdz vēlēšanām vēl ir diezgan daudz laika. Ir lietas, kas maina vēlēšanu iznākumu pat pēdējā brīdī. Vēlētājam jābalso par to spēku, kuram viņš tic.
A.B.: - Domāju, ka mazajām partijām iekļūt Saeimā nav nekādu izredžu. Izredzes varētu būt vienīgi tām nesen tapušajām partijām, kurām ir jauns, harismātisks līderis. Ieskatāmies vēsturē! Politikā ienāca Valdis Zatlers, ienāca Inguna Sudraba, ienāca Einars Repše. Visi no sākuma bija zirgā. Un kas notika pēc tam?... Ir partijas, kuru zīmols ir viņu kapitāls. Tā, piemēram, Vienotībai nevajag likt klāt nekādu sīkpartiju, jo Vienotība pati par sevi jau ir zīmols. Aptaujas rāda, ka Vienotības reitings patlaban nekrīt, tas ir ap četriem procentiem.


- Bet tas ir nenormāli zems reitings!

A.B.: - Bet tas ir pietiekams, lai vēlēšanās pārvarētu piecu procentu barjeru. Tas pats ar Latvijas Reģionu apvienību. Kam šai partijai ir vajadzīgs Pūce no partijas Latvijas attīstībai? Lai iznestu LRA cauri, kā tas notika Rīgas domes vēlēšanās? Ievēlēja Mārtiņu Bondaru, bet pārējie no LRA palika ārpus spēles. Mēs esam vienmēr gājuši ar domu - neņemt partijā kādu grupu, kas nāk ar savu uzstādījumu un pēc tam veido partijā iekšējo opozīciju un varas centru. Ja mums pievienojas kāda reģionālā partija, tad tas tiek strikti atrunāts līgumā.

- Bet jums arī patlaban notiek sarunas ar reģionālajām partijām.

A.B.: - Tās notiek pirms katrām vēlēšanām. Cits stāsts ir par partijām, kas sevi definē ar jēdzienu «nē, mēs noliedzam!» - viss, kas mūsu valstī ir, tas ir slikts, viss ir izlaupīts!

- Jūs par Artusa Kaimiņa partiju?

A.B.: - Ne tik daudz par to, kā par Jauno konservatīvo partiju. Pēdējai nevajag neko citu - ne ekonomisko programmu, ne sabiedrotos, vajag tikai klaigāt, ka viss šeit ir slikti, un dzīvot tikai uz negatīvisma bāzes. Viņiem pat priekšvēlēšanu kampaņa nav vajadzīga - šī partija piesaistīs tādus pašus negatīvistus.

G.B.: - Es gribētu aicināt ikvienu vēlētāju pie vēlēšanu urnām, pirms tam izvērtējot mūsu vēlēšanu vēsturi.

- Ko jūs ar to domājat?

G.B.: - Mums ir bijuši margināli politiskie spēki, kas parādījušies īsi pirms kārtējām vēlēšanām, parādījušies ar ausij tīkamiem, populistiskiem saukļiem, bet bez politiskas platformas. Reformu partija bija spožs piemērs iepriekšminētajam. Viss notika uz emociju viļņa. Taču tās ātri vien pazuda, un Reformu partijas cilvēkiem vairs nebija nekāda pamata būt kopā. Latvijas politiskajā sistēmā vēlētājiem tomēr ir iespēja atrast pienācīgu izvēli, kā arī pašiem iesaistīties politikas veidošanā.

- Tad jau sanāk, ka Valsts prezidents Raimonds Vējonis pareizi aicināja vēlētājus neizšķiest savu balsi, balsojot par sīkpartijām.

G.B.: - Viņš pateica aptuveni to pašu, ko es.

A.B.: - Interesanti ir tas, ka viens otrs ierosina: visus vecos nost, jaunos viņu vietā. Viens otrs jaunais, kas ienāk Saeimā, paliek tur kādu laiku, bet - vai daudziem no viņiem ir kāda milzīga pievienotā vērtība?

G.B.: - Gribētos, lai jaunieši ir aktīvāki - es domāju par politiku. Bet jauniešiem ir lielas iespējas iekļūt politiskajā apritē, un no NA ir ievēlēti jaunieši ar labu izglītību un perspektīvām.

A.B.: - Mums arī. Piemēram, ir jauni, perspektīvi cilvēki - Dana ReiznieceOzola, Armands Krauze, vēl citi...

A.P.: - Labas ekonomiskās izaugsmes situācijā vēlme kaut ko mainīt ir ļoti liela. Cik laba ir partijas programma, cik laba ir priekšvēlēšanu kampaņa, kāda ir politiskā pieredze - no tā ir atkarīgs, cik balsu aiziet tām partijām, kuras nepārvar piecu procentu barjeru. Šodien runājot, mēs esam vienā koalīcijā, bet, sākoties kampaņai, mēs kļūsim par konkurentiem, un mūsu panākumi būs atkarīgi no tā, kā nostartēsim.

A.B.: - Manuprāt, vēlētājiem pašiem sev jāatbild uz jautājumu: vai šo trīs partiju - Vienotības, ZZS un NA - valdība ir kopumā devusi pozitīvu rezultātu? Vai vēlētājs grib, lai šīs trīs partijas turpina savu kursu? Šis kurss ir uz Latvijas aizsardzības spēju stiprināšanu, uz rūpēm par ģimeni, rūpēm par nodokļu reformu un veselības aprūpes sistēmu. Ja vēlētājs kopumā piekrīt šim kursam, tad izvēle ir vienkārša - balsot par vienu no šiem politiskajiem spēkiem.

- Jūs, Piebalga kungs, runājāt par politisko pieredzi. No Vienotības tika izmesta Solvita Āboltiņa - cilvēks ar vislielāko politisko pieredzi šajā partijā. Tad jau pieredzei nemaz nav tik liela loma?

A.P.: - Līderiem vienmēr ir grūtāk. Viens otrs līderis aiziet prom ar ovācijām. Ja partijai neiet labi, sākas panika, visi pieprasa līdera maiņu. Tas ir kā futbolā: komanda negūst vārtus, un ko tad maina? Ne jau spēlētājus. Treneri! Tā ir Vienotības īpašā situācija, kāda nav ne ZZS, ne NA.

- Vai Vienotībai šobrīd ir līderis?

A.P.: - Partijas vadītājs Arvils Ašeradens.

- Kāds jau bija jāievēl, protams.

A.P.: - Nē, tā gluži nav. Vienotībai nebija jāmeklē jauns līderis, kas ienāktu partijā ar noliegumu. Es atbalstu esošo partijas vadītāju, kas mūs vedīs uz vēlēšanām.

- Pieņemsim, ka Saeimā ar pietiekamu balsu skaitu iekļūst JKP, savukārt Vienotība neiekļūst. Jautājums NA un ZZS: jūs iesiet kopā ar JKP, kas savā būtībā ir destruktīva un bez programmas? Jo cits variants būtu - iet kopā ar Saskaņu...

G.B.: - Mums ar Bordānu (JKP līderis - E.V.) bija atšķirīgi viedokļi dažos jautājumos...

- Ne tikai atšķirīgi viedokļi, bet pat nopietns konflikts, kura dēļ Bordāns aizgāja no NA.

G.B.: - Tiem, kas būs iekļuvuši Saeimā, nāksies sēsties pie viena galda un domāt, kā kopīgi strādāt valsts interesēs.

A.B.: - Es savu viedokli nemainīšu. Lai arī kā viens otrs grib piešūt zaļzemniekiem sadarbību ar Saskaņu, atgādināšu, ka pamatkodols ir ZZS un NA, un mēs kopīgi pieņemsim lēmumu par trešo spēku. Ja Saeimā būs iekļuvusi Vienotība, tad skaidrs - strādāsim kopā ar to.

- Labi, iedomāsimies citu situāciju. Neilgi pirms vēlēšanām par kādu partiju, tās līderi vai citu redzamu partijas cilvēku parādās «kompromats», kas šo politiskos spēku pilnībā apkauno. Esat par to domājuši?

A.P.: - Ir dažādas situācijas, kas var izjaukt esošo situāciju. Piemēram, milzīgs korupcijas skandāls, kas skar konkrētu partiju un konkrētus tās cilvēkus. Tad vēlēšanas izšķirs viens jautājums. Par Vienotību manī nav potenciālu bažu. Bet, protams, ir iespējams izplatīt fake news, un pat es varu izdomāt vairākus scenārijus, kas Vienotību padarītu vispār nelietojamu, un tikai pēc vēlēšanām kāds pateiktu: ak, piedodiet, tā bija kļūda, jūs neesat pie vainas!

A.B.: - Šādas darbības mums nav svešas. Kad reiz piedāvājām savu premjera kandidātu, prezidents piecas minūtes pirms vēlēšanām pateica, ka viņu nenominēs. Atcerēsimies, kā Zatlers atlaida Saeimu, pēc tam notika visi tie «kapu svētki», «oligarhu» dedzināšanas un tamlīdzīgi. Un tagad arī nekas jauns nav jāizdomā: tukšā muca ar nosaukumu «oligarhu sarunas Rīdzenē» tiek rībināta ar pilnu sparu.

G.B.: - Vēlēšanas var tikt ietekmētas no ārpuses - to redzam, vērojot tās gan Eiropā, gan citur. Var notikt «šāvieni» gan partiju, gan konkrētu cilvēku virzienā. Tas satrauc gan mani personiski, gan NA.

- Nacionālajai apvienībai kā tāda nelaimīga šleife velkas līdzi maksātnespējas administratori. Vai no tās puses nevar gaidīt kādu «kompromatu»?

G.B.: - Medijos ik pa laikam tiek cilāti 2009., 2010. gada notikumi, bet, patiesību sakot, šodien situācija ir krasi mainījusies, un par to lielo darbu, ko veic tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs šīs jomas sakārtošanā, var pajautāt jebkuram, kas to pārzina. Bet neizslēdzu, ka vēlēšanu retorikā maksātnespējas administratoru tēma joprojām tiks izmantota.

- NA jau ilgus gadus iestājās par izglītības sistēmas pāriešanu uz valsts valodu. Beidzot arī Vienotība ar ministru Šadurski priekšgalā piekrita šai reformai. Bet Rīgas mērs Nils Ušakovs ar acīmredzamu vēlmi saglabāt krievu valodu vismaz galvaspilsētas skolās rosināja ieviest privātstundas krieviski pēc skolas mācībstundām, kas notiek latviešu valodā. Kā vērtējat tādu pretdarbību?

A.B.: - Ušakovam, manuprāt, ir sarežģīta situācija: tas viss, kas notiek ar pāreju uz mācībām valsts valodā, prasa no viņa konkrētu un tūlītēju rīcību. Tie, kas protestēja pie Izglītības ministrijas vai Ministru kabineta, domāju, ļoti vēlējās, lai Ušakovs ir blakus. Līdz ar to viņam vajadzēja domāt, kā šajā situācijā manevrēt... Bet, pārtraucot līgumu ar Vienoto Krieviju, viņš tomēr cer uz kaut kādu daļu no latviskā elektorāta.

G.B.: - Šāda reakcija - rosināt papildstundas krievu valodā - bija neadekvāta no Ušakova puses. Bet tā apstiprina pārliecību, ka pārejai uz latviešu valodu ir jānotiek. Varbūt viņš pats arī tā domā, tikai viņam to grūti izskaidrot savam elektorātam... Nesen pie manis piegāja kāds krievs, teica, ka pazīstot mani, un pajautāja: kad jūs beigsiet mocīt bērnus, mācīdami viņus bilingvāli? Beidzot, viņš turpināja, taču vajag pāriet uz izglītību valsts valodā! Jebkurš cilvēks, kas domā par savu bērnu nākotni, saprot, ka vispārējā izglītība jāiegūst latviski, paturot iespēju apgūt un attīstīt katras tautas nacionālo kultūru, jo nacionālā identitāte nešaubīgi ir saglabājama.

A.P.: - Tas, ka Ušakovs atnāca ar priekšlikumu, ir labi. Ar priekšlikumiem vajag iepazīties. Bet, domāju, atbalsta no izglītības ministra puses tam nebūs. Šis ierosinājums nav pat kompromisa variants, tas nerisina problēmu.

G.B.: - Vislabāk būtu bijis, ja Ušakovs atzītu, ka ir krievu skolas, kurās pedagogi nepārzina vai vāji pārzina valsts valodu. Viņam vajadzēja aicināt šos pedagogus apgūt latviešu valodu.

- Kaut kā nesaprotami: kā viņi var strādāt par skolotājiem, nezinot valsts valodu? Tagad pat tikšot piešķirti vairāk nekā trīs miljoni eiro, lai šie pedagogi mācītos valsts valodu. Viņiem jau vajadzēja to zināt!

A.P.: - Protams, šī kritika ir pelnīta. Bet, ejot uz mērķi - uz izglītību latviešu valodā -, var pieļaut arī kādus kompromisus.

G.B.: - Bet tad mums ir jābūt garantijām, ka pēc trim vai četriem gadiem šie pedagogi tiešām pratīs valsts valodu un kāda instance to arī kontrolēs. Ja kāds pedagogs to nepratīs atbilstošā līmenī, tad strādāt skolā viņš nevarēs.

- Kādas ir jūsu sarkanās līnijas? Ar kuru partiju jūs noteikti neiesiet koalīcijā?

G.B.: - Ar Saskaņu.

A.B.: - Ar Saskaņu.

A.P.: - Mums tas pats - ar Saskaņu. Par citām partijām vēl pāragri spriest. Bet pirmām kārtām jau Vienotībai pašai labi jānostartē.