Valsts prezidenta amatam Latvijā 95.jubileja. Kā vērtējam līdzšinējos prezidentus?
 
LABĀKĀ STARP LĪDZVĒRTĪGAJIEM. Kopš neatkarīgajā Latvijā izveidota Valsts prezidenta institūcija, pagājuši 95 gadi. Šajā laikā šo augstāko amatu Saeima uzticējusi astoņiem politiķiem – četriem pirms Otrā pasaules kara un pieciem pēc neatkarības atgūšanas. Pēdējie šo institūciju tautas acīs noturējuši gana augstā godā, bet lielākos nopelnus tajā eksperti piedēvē Vairai Vīķei-Freibergai. ©Mārtiņš ZILGALVIS, F64 Photo Agency

Kopš neatkarīgajā Latvijā izveidota Valsts prezidenta institūcija, pagājuši 95 gadi. Šajā laikā šo augstāko amatu Saeima uzticējusi astoņiem politiķiem – četriem pirms Otrā pasaules kara un pieciem pēc neatkarības atgūšanas. Pēdējie šo institūciju tautas acīs noturējuši gana augstā godā, bet lielākos nopelnus tajā eksperti piedēvē Vairai Vīķei-Freibergai.

Saskaņā ar pētījumu centra SKDS apkopoto informāciju, Valsts prezidenta institūcija pēc mācību iestādēm un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem bauda trešo augstāko Latvijas iedzīvotāju uzticību - tai pērnā gala nogalē uzticējās aptuveni 57% iedzīvotāju.

Šis rādītājs pēdējo sešu gadu laikā vērā ņemami svārstījies. Piemēram, Raimonda Vējoņa prezidentūras pirmajos mēnešos viņam uzticējās 65% iedzīvotāju, kas ir augstākais uzticības reitings, kopš SKDS sadarbībā ar Neatkarīgo veic sabiedrības attieksmes mērījumus, bet zemākais ir Andrim Bērziņam 2012. gada rudenī - viņa prezidentūras otrā gada sākumā. Tomēr, neraugoties uz šīm sabiedriskās domas svārstībām, prezidenti kopš 2010. gada nekad nav bijuši populārāki par armiju vai izglītības iestādēm.

Iespējams, tas saistīts ar to, ka SKDS un Neatkarīgās kopīgi veiktie pētījumi neiekļauj to laika periodu, kurā divus termiņus pēc kārtas Latvijas Valsts prezidente bija V. Vīķe-Freiberga, kuru par spilgtāko prezidentu kopš neatkarības atgūšanas atzina visi Neatkarīgās aptaujātie eksperti.

«Kopš neatkarības atgūšanas ir viena spilgta personība, pēc kuras visi vīriešu kārtas pārstāvji ir bāli. Tā ir V. Vīķe-Freiberga. Viņa bija spēcīga personība savā vietā ar patstāvīgu domu, kas ne visiem bijusi pieņemama, ar patstāvīgu rīcību, kas arī ne visiem pieņemama. Bet neviens cits prezidents nav pratis iedvest cilvēkos vēlmi ticēt sev, jo vārdi «mēs esam stipri, mēs esam vareni» tika atrasti īstā laikā un īstā vietā. Tā ir liela prasme - iedvesmot cilvēkus, ne tikai kaut ko solīt,» ir pārliecināta Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāne Ilga Kreituse.

Ekrānšāviņš no avīzes

Arī Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Politikas nodaļas vadītāja Iveta Reinholde ir pārliecināta, ka spilgtāka prezidenta par V. Vīķi-Freibergu kopš Latvijas neatkarības atgūšanas nav bijis. Viņai vislabāk piestāvot laikā, kad sievietei politikā nokļūt prezidenta amatā nebija iespējams, radies jēdziens valstsvīrs.

«Tā ir persona, kas strādā valsts interešu labā, pauž šīs valsts intereses un pat kaut kādā veidā rada notikumus, no kuriem valsts patiešām ir ieguvēja [..] Viņa bija prezidente kritiskajā momentā, kad bija jāizšķiras par dalību starptautiskajās organizācijās,» savu nomināciju izvirza I. Reinholde.

«Domāju, ka tas ir acīmredzams, viņa bija spilgtākā, kas, atrodoties savā amatā, atstājusi vislielāko iespaidu,» V. Vīķes-Freibergas ieguldījumu prezidentūras institūcijas attīstībā neminstinoties atzīst arī Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere.

Vērtējot starpkaru perioda Latvijas prezidentus, ekspertu viedoklis nedaudz atšķiras. Vairākums uzskata, ka spilgtākā prezidenta gods būdu atvēlams pirmajam Latvijas prezidentam Jānim Čakstem, kurš amatā tika apstiprināts 1922. gada 14. novembrī.

«Čakste darbojās ļoti sarežģītā laikā, kad valsts bija ļoti jauna un bija svarīgi radīt ticību Latvijas valstij, ka tā ir dzīvotspējīga un cienīga ieņemt vietu citu valstu starpā,» saka D. Bleiere. J. Čakstes nopelnus Latvijas nācijvalsts veidošanā uzsver arī I. Reinholde.

Citās domās ir I. Kreituse, kura uzskata, J. Čakste nepamatoti aizēnojis Gustavu Zemgalu, kurš, stājoties J. Čakstes vietā, prezidenta pienākumus uzņēmās laikā, kad neviens nevēlējās kļūt par prezidentu.

«Viņš uzņēmās atbildību un piekrita būt par prezidentu, kad neviens nevarēja atrast tādu. Viņš arī bija pirmais, kas Latvijā pieņēma karali un izdarīja to godam - Zviedrijas karali. Ar šīm divām lietām esam viņu piemirsuši,» saka I. Kreituse.

To, ka prezidentus nevajadzētu savā starpā salīdzināt, jo viņiem visiem valsts vēstures veidošanā bijusi tikai tiem paredzēta īpaša loma, uzsver Saskaņas Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs, kurš kopš neatkarības atgūšanas strādājis visos Saeimas sasaukumos un piedalījies visu prezidentu vēlēšanās, un reiz pat pats bijis šī amata kandidāts.

«Visi prezidenti kopš neatkarības atjaunošanas iegājuši vēsturē. Katrs no viņiem ievēlēts it kā nejauši, bet ar laiku viņi veikuši kaut kādas likumsakarīgas darbības. Ulmanis ar savu uzvārdu nesa to simbolismu, arī pārējiem bijusi īpaša nozīme valsts attīstībā. Gan pirms, gan pēc kara Saeimas vienmēr centušās ievēlēt kādu, kas mazāk dominēs, politiķi negrib ievēlēt spilgtus līderus, bet ne vienmēr viņiem tas izdodas,» teic deputāts.