«Vienotība beidzot pamanījusi, ka tās mājās dzīvo zilonis. Pamanīts pēc tam, kad saplēsti trauki, sabradāti tepiķi, izsisti logi, nomīti cilvēki,» – tā savā tviterkontā prāto bijusī Vienotības biedre Lolita Čigāne pēc Solvitas Āboltiņas izslēgšanas no partijas.
Interesanti, ka taisnā tiesātāja Čigāne ir viena no tām, kas savulaik ar apskaužamu regularitāti nodarbojās ar Vienotības graušanu. Un, šķiet, nav jābrīnās arī par to, ka Vienotības priekšsēdētājs Arvils Ašeradens, kurš apgalvo, ka tagad «notiek saliedēšanās ap demokrātiski ievēlētu jauno partijas valdi un tās vadītāju», vēl ērtāk iegrozījies ekonomikas ministra krēslā, kaut gan pēc OIK un pazudušo dokumentu skandāla viņam vajadzētu demisionēt. Sak, gan jau aizmirsīs visus OIK... Tāpat ar aizmirstības plēvi pārklājies Vienotības ģenerālsekretāra Arta Kampara «tumbočku» skandāls, kas čīkstoši kā veca lāde atvērās 2010. gadā, kad vajadzēja legalizēt dzīvesdraudzenes «uzdāvinātos» 27 000 latu. Izrādās, ka Vienotībā ir lērums kristālskaidru cilvēku, kuriem ir dots mandāts lemt taisno tiesu pār partijas «melno avi» Solvitu Āboltiņu.
- Kāds ir īstais iemesls jūsu izslēgšanai no partijas Vienotība?
- Domāju, ka iemesls ir Vienotības jaunās valdes iekšējais mazvērtības komplekss un izdomātais stāsts «kamēr partijā būs Āboltiņa, tikmēr partija neatgūs sabiedrības uzticību». Āboltiņas rēgs joprojām klīda pa Latviju, un no šī rēga vajadzēja atbrīvoties. Otrs iemesls, manuprāt, ir Vienotības ģenerālsekretāra Kampara milzīgā vēlme iegūt kontroli pār ekonomikas ministru Ašeradenu, izveidojot viņu par sev lojālu kompanjonu, lai apmelotu mani. Gluži kā padomju laikā - sanāca čekas dvoika vai troika, nošāva «vainīgo», bet aizmirsa, ka jāpieņem lēmums... Tā ir jauna lappuse gan Vienotības, gan Latvijas politiskās demokrātijas vēsturē: pāris stundu laikā izslēgt cilvēku no partijas - par to, ka viņš paudis viedokli, kas jau iepriekš bija publiski zināms. Vienotības statūtos ir noteikts, ka uz sapulci, kurā tiks lemts par cilvēka izslēgšanu no partijas, šis cilvēks ir jāuzaicina.
- Jūs tikāt uzaicināta?
- Mani uzaicināja uz valdes sēdi, kurā mani lūdza sniegt paskaidrojumus par maniem publiskajiem izteicieniem, bet šīs sēdes darba kārtībā nebija punkta par manu izslēgšanu no partijas. Pagājušajā piektdienā informēju partijas vadītāju par to, ka man nav pieņemams, ka Saeimas Vienotības frakcija tiek dalīta divās daļās - jautājumā par ekonomikas ministra izvirzīšanu. Saeimā taču būs jābalso visiem 22 frakcijas deputātiem, bet uz piektdien sasaukto valdes sēdi tika aicināti tikai daži frakcijas deputāti. Es lūdzu nešķelt frakciju, bet rīkot sanāksmi visiem kopā. Arī es atteicos piedalīties piektdienas valdes sēdē, jo pretējā gadījumā es dotu frakcijas deputātiem nepareizu signālu. Vienotības deputāti tā nekad nav darījuši, proti, nav šķēluši frakciju, mēs vienmēr esam kopā diskutējuši par vissmagākajiem jautājumiem. Mana pārliecība ir tāda: lēmumu var pieņemt un izpildīt tikai tad, ja piedalās visi tie, kas bijuši iesaistīti tā pieņemšanā. Uzskatīju, ka lēmums par jaunu ministru šonedēļ netiks pieņemts, jo valde nāks ar savu lēmumu, bet frakcija - ar savu. Nav iespējams pieņemt šo lēmumu, kopā nesēžoties pie galda un nerunājot.
- Tad jau Vienotības valdes lēmums ir diezgan šķidriem diegiem šūts.
- Tas ir pieņemts pretēji statūtiem. Nerunāsim nemaz par pieklājības vai ētikas normām. Taču es neapstrīdu šo lēmumu. Tie, kuri par to nobalsoja, ieviešot partijā jaunus ētikas standartus, lai paši atbild savas sirdsapziņas un vēlētāju priekšā.
- Kuri valdes locekļi balsoja par jūsu izslēgšanu no partijas?
- Ašeradens, Ķirsis, Rotbergs, Čudars, Ikstens, Jurevics, Rozenbergs, Straujuma. Taču neviena partijas amatpersona mani joprojām nav informējusi par manu izslēgšanu no partijas (intervija notika 7. novembrī pulksten 16 - E.V.). Protams, ir pagājusi tikai diennakts...
- Vienotības valdes ziņojumā teikts, ka jums ir bijusi «pastāvīga pretstāvēšana valdes lēmumiem». Kādi pretstāves gadījumi jums vēl ir bijuši, ja neskaita aizrādījumu par frakcijas šķelšanu?
- Vairs nekādi. Tikai tas, ka valde nekomunicē ar frakciju. Vairākkārt esmu lūgusi, lai ar tiem lēmumiem, kas tiek pieņemti valdē un kas attiecas uz frakciju vai kādu balsojumu, iepazīstinātu pašu frakciju. Valde lepni sēž Meierovica bulvārī, tā uzskata, ka ar frakciju nav jātiekas - lai to dara partijas priekšsēdētājs un ministri! Šā brīža galvenais uzdevums ir nevis ievēlēt jaunu frakcijas vadītāju, bet saprast, vai frakcija ir vienota un kādā veidā tā strādās tālāk. Lai arī kādas vienam otram, kas Saeimā ievēlējās ar avīzīšu palīdzību, bija pāridarījuma sajūtas, mēs vienojāmies, ka 23 deputāti strādās kopā. Šis ir pirmais precedents, kurā, mēģinot virzīt ministru, frakcijas viedoklis tiek izslēgts, savukārt es tieku sodīta par to, ka esmu izteikusi savu viedokli. Acīmredzot vārda brīvība ir tikai ieraksts Satversmē.
- Vai publiski nosaucāt kādu ekonomikas ministra kandidātu?
- Es publiski neatbalstīju Ķirsi, un pirms tam neatbalstīšanu bija izteicis arī Renārs Putniņš. Tāpat publiski savu attieksmi izteica arī Anrijs Matīss un izstājās no Vienotības. Es minēju, ka izskatāmas divas kandidatūras: Zanda LukaševičaKalniņa un Karīna Ploka. Karīnas kandidatūra valdē netika izskatīta tādēļ, ka iepriekšējā valdē viņa atbalstīja Solvitu Āboltiņu, kaut gan Plokai ir ļoti liela pieredze ekonomikas jautājumos. Savukārt Zandas kandidatūru neizskatīja tādēļ, ka viņa esot pārāk prasīga. Abas kandidatūras bija ilgstoši strādājušas partijas labā - gan otrajā plānā, taču korekti un profesionāli. Taču valde uzskatīja, ka viņu kandidatūras nav vērts pat izskatīt: derīgs ir tikai un vienīgi Ķirsis! Bet viņš taču bija devis solījumu strādāt rīdzinieku labā, startējot Rīgas domes vēlēšanās. Uz viņu tika iztērēta faktiski visa vēlēšanu nauda.
- Un tagad pēkšņi viņam sagribējās kļūt par ministru?
- Turklāt es zināju, ka ne visa frakcija atbalsta viņa kandidatūru.
- Diezgan komiski bija tas, ka Arvils Ašeradens pārmeta vesti uz otru pusi un pašaizliedzīgi tomēr palika ministra amatā, skaidrojot šo soli ar to, ka «ekonomikas ministra izvirzīšanas process, pateicoties aizmuguriskām sarunām, ir diskreditēts».
- Vēl pirmdien no rīta Ašeradens apgalvoja, ka viņam ir ministra kandidāts. Savukārt tās pašas dienas vakarā viņš, acīmredzot nespēdams nomenedžēt valdes un organizācijas darbu, atrada «vainīgo» - Solvitu Āboltiņu. Tāpēc viņš sevi «ziedoja» un palika ministra amatā. Viss kārtībā, viņam ir tādas tiesības, bet tam nav nekāda sakara ar Āboltiņu.
- Šis gājiens izskatās pēc vienas no pēdējām Vienotības zārka naglām, piedodiet...
- Man par to skumji. Varu vainot tikai savu stingrības trūkumu, savulaik neizslēdzot no partijas Lolitu Čigāni un Ilzi Viņķeli. Pietrūka tikai Ašeradena balss, lai izslēgtu Viņķeli, un tad šodien situācija partijā, iespējams, būtu citāda. Toreiz tika apelēts pie demokrātijas jēdziena, diskutēts, bet šodien - sanākam un ātri, ātri, kamēr neesam pārdomājuši, izslēdzam no partijas Āboltiņu! Gribu cerēt, ka manis izslēgšana no partijas beidzot noņems Vienotībai visas problēmas un ka «uzticības atjaunotnes process būs neatgriezenisks» - kā jaunā valde savās relīzēs raksta. Ja es varu šādā veidā atrisināt Vienotības problēmas, tad - vēlu veiksmi! Bet tiem daudzajiem partijas biedriem un draugiem, kuri man šodien zvanīja ar atbalsta vārdiem, varu pateikt milzīgu paldies.
- Kāda situācija ir frakcijā?
- Lai kādu izslēgtu no frakcijas, ir vajadzīgas divas trešdaļas balsu, un tāda balsu skaita, domāju, tur nav. Es vienmēr esmu respektējusi un atbalstījusi frakcijas deputātu viedokļus. Patlaban ministru prezidents uztraucas par to, ka domstarpības starp frakciju un valdi var ietekmēt budžeta pieņemšanu, tomēr varu apgalvot, ka visi frakcijas deputāti atbalsta Kučinska valdību, pirmajā lasījumā budžets jau ir atbalstīts.
- Vai ir bijis precedents, ka no Vienotības tiek izslēgts kāds tās biedrs?
- Mēs neizslēdzām pat Juri Vidiņu par sistemātisku partijas prestiža graušanu, neizslēdzām Viņķeli un Čigāni. Partijas valde bija tuvu tam, lai izslēgtu Dzintaru Zaķi un Veiko Spolīti, taču abi paši izstājās vēl pirms šāda valdes lēmuma. Iespējams, ir izslēgti kādi nodaļu biedri sakarā ar neesamību partijā vai būšanu kādā citā, taču tādā veidā izslēgti kā es - tādu nav. Manā gadījumā: revolucionārā pārliecība ir guvusi virsroku. Tas ir bīstams precedents. Kādā mirklī šāda situācija var piemeklēt arī vienu otru citu partijas biedru... Tas ir cinisks valdes lēmums, pēc kura nebija nekādas nepieciešamības.
- Kas, jūsuprāt, notiks ar Vienotību pēc gada? Izskatās, tagad tā nodarbojas ar pašnorakšanos.
- Man uz galda ir Vienotības biedra karte Nr.1 - kā partijas dibinātājas un pirmās vadītājas apliecība. Vai man to atdot? Varbūt varu paturēt par piemiņu? Pati izlēmu, ka paturēšu. Šobrīd Vienotībai ir ļoti grūta situācija, un sabiedrības uzticēšanās tai balansē uz piecu procentu robežas. Tas, ko Vienotības biedri šobrīd varētu darīt, ir: cits citu atbalstīt. Gan valdes, gan frakcijas, gan reģionu partiju cilvēkiem citam citu jāatbalsta. Nolieciet taču beidzot malā savas nesaskaņas! Man pārmeta, ka es vadu kaut kādas separātas runāšanas par kaut kādu partiju vienošanos. Mīļie, sēdieties pie galda ar jebkuru, kas ar jums vispār vēlas runāt! Nolieciet nost savas nepatikas un pāridarījumus! Paskatieties, kā strādā Saskaņa - cik perfekti segmentējas visi slāņi! Pamācieties no tās. Nepieņemiet lēmumus tikai pašapliecināšanās dēļ, tikai ar domu - kā tas labāk izskatīsies. Vienotība nav preses relīžu partija, sāciet strādāt, nevis gatavojiet relīzes pēc svētdienas TV raidījumu noskatīšanās.
