Ceturtdiena, 28.marts

redeem Ginta, Gunda, Gunta

arrow_right_alt Politika

Kalnmeiers: Tiesiskums nenozīmē, ka taisnība tiem, kuri skaļāk kliedz

© Dmitrijs SUĻŽICS, F64 Photo Agency

Saruna ar ģenerālprokuroru Ēriku Kalnmeieru par Rīdzenes sarunu noplūdināšanu, kas kā valsts noslēpuma izpaušana trešajām personām ir smags noziegums. Par to, kā jānorit izmeklēšanai, lai šis smagais noziegums tiktu pēc iespējas drīzāk atklāts un vainīgie nonāktu taisnās tiesas priekšā, kā arī par citām darbībām, kuras būtu jāievēro, lai Latvija varētu arī turpmāk saukties tiesiska un demokrātiska valsts.

- Pagājušo ceturtdien pretī Ģenerālprokuratūras ēkai notika pikets, kura dalībnieki prasīja jūsu atkāpšanos. Vai tas, ka esat izraudzīts par jauno grēkāzi, ko upurēt, jums pašam bija pārsteigums?

- Pārsteigums man bija tas, ka nozieguma rezultātā šīs sarunas tika izpaustas, jo paši šie ieraksti ir valsts noslēpuma statusā. Tādu rīcību es nebiju gaidījis, bet tas, ka būs vēršanās pret mani, tas nebija pārsteigums. Visus šos gadus esmu dzīvojis ar domu, ka pret mani kaut kas tiek vākts, darīts, un tas liek man visu laiku mobilizēties un būt uzmanīgam.

- Tātad precizēsim. Vai šo sarunu noplūdināšana ir noziegums vārda juridiskajā izpratnē?

- Pašreiz Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) notiek dienesta pārbaude, saskaņā ar 2004. gada 6. janvāra Ministru kabineta (MK) noteikumiem nr. 21, jo, ja pastāv aizdomas, ka ir izpausts valsts noslēpums, tad iestādes vadītājam ir jāorganizē speciāla komisija un jāveic pārbaude. Ņemot vērā, ka žurnālā Ir tika publiskoti sarunu atreferējumi (nevis audioieraksti), sarunas nav publicētas pilnā apjomā un secīgi, bet gan selektīvi izlasītas, tad ir jāveic milzīgs darba apjoms, lai identificētu to atbilstību. Šo darbu saskaņā ar minētajiem MK noteikumiem veic tikai KNAB darbinieki un pieaicinātais drošības iestāžu darbinieks. Līdz ar to man nav informācijas, kādi viņiem ir rezultāti, un necenšos tur iejaukties.

- Jūs sakāt, tiek veikta pārbaude. Ne velti uzdevu jautājumu, vai šeit nav vērojamas nozieguma pazīmes, jo ja jau ir nozieguma sastāvs, tad varbūt nepieciešama nevis pārbaude, bet gan kriminālprocess?

- Jā. Tiklīdz identificēs, ka publiskotais materiāls, šie sarunu izvilkumi, atbildīs tiem ierakstiem, kuri glabājas KNAB, tad šeit nav citu variantu, kā uzsākt kriminālprocesu par valsts noslēpuma izpaušanu. Tas izriet no visiem šiem normatīvajiem aktiem.

- Tātad pozitīvs šīs lietas iznākums būtu to personu atklāšana un notiesāšana, kuri prettiesiski izrīkojušies ar viņu rīcībā esošo valsts noslēpumu?

- Pie nosacījuma, ka šīs sarunas tiks identificētas kā atbilstošas operatīvajā ceļā veiktajiem ierakstiem. Tad būs jāveic izmeklēšana. Kāds būs rezultāts, to es neņemos prognozēt.

- Vai ir termiņi, kādos šī pārbaude ir jāizskata?

- MK 21. noteikumu 107. pants paredz: "Dienesta izmeklēšanu veic un atzinumu sagatavo 15 darba dienu laikā." Bet, nu, pieļauju, ka šinī gadījumā nāksies viņiem šo termiņu garināt, ka viņi nevarēs iekļauties.

- Šī pārbaude jau ir uzsākta?

- Jā. Tā jau notiek.

- Par tās norisi atbild pašreizējais KNAB vadītājs Straumes kungs?

- Jā, Straumes kungs, un es nevaru nekādu informāciju sniegt. Cenšos pat neinteresēties, lai kāds neteiktu, ka kaut ko tur mēģinu ietekmēt.

- Viss ar valsts noslēpumu saistītais ir Satversmes aizsardzības biroja (SAB) kompetenču lokā. Vai šajā situācijā SAB arī nebūtu jāsaka savs vārds?

- Par drošības režīma ievērošanu KNAB, protams, ka SAB veic kontroli un pārbauda. Tas ir viņu kompetences jautājums.

- Noskaidrot, no kurienes ir notikusi šī noplūde?

- Viņiem ir jāiesaistās. Tieši tā. Viņi nevar stāvēt maliņā…, tas mūs neskar. Viņus tas arī skar. Protams. Tas ir viņu pienākums iesaistīties.

- Lai kādu noklausītos, ir jābūt ļoti nopietnam iemeslam, aizdomām par smagu noziegumu. No publicētajām sarunām vienīgais pārkāpums, aiz kura varētu juridiski aizķerties, ir Šlesera interešu konflikts, ja viņam patiešām piederētu šis uzņēmums Rīgas brīvostas teritorijā ar skanīgo nosaukumu - Rīgas tirdzniecības osta (RTO). Taču pat šo nodarījumu neizdevās pierādīt. Tad uz kāda pamata Šleseru trīs gadus klausījās?

- Es nedrīkstu atklāt to, kas bija operatīvās izstrādes lietas materiālos. Man šādu tiesību nav. Katrā ziņā operatīvās izstrādes lietā atļauju veikt sevišķā veidā veicamos pasākumus (šajā gadījumā nepublisku sarunu noklausīšanos) dod Augstākās tiesas tiesnesis, izvērtējot viņam iesniegtos materiālus. Ja reiz Augstākās tiesas īpaši pilnvarots tiesnesis šādu atļauju ir devis, man nav pamata apšaubīt, ka šāds pamats tajā brīdī ir bijis.

- Cik smagam ir jābūt potenciālajam noziegumam, lai sankcionētu šādu noklausīšanos?

- Sevišķā veidā veicamie operatīvie pasākumi nedrīkst tikt piemēroti kriminālpārkāpumu gadījumā. Par mazāk smagu, smagu un sevišķi smagu noziedzīgu nodarījumu likums pieļauj veikt operatīvajā darbībā šīs sevišķās metodes. Tolaik gan bija cita klasifikācija, bet AT tiesnesis deva šo atļauju, un, domāju, sākotnējā stadijā tur viss bija kārtībā.

- Jūs sakāt, sākotnējā stadijā. Bijušais KNAB darbinieks Juris Jurašs intervijā žurnālam Ir stāsta, ka tieši jūs esat liedzis turpināt noklausīšanos un tādējādi neļāvis novest lietu līdz tiesai.

- Nez kāpēc nedz jūsu pieminētā persona, nedz citas KNAB amatpersonas, kuras tajā laikā tur strādāja, nepiemin, ka jau pirms manis vairākas reizes viņiem tika liegta šī darbība? Vēl 2011. gadā mēs vienojāmies uz īsu brīdi pārtraukt šīs darbības, un šis lēmums tika saskaņots šajā pašā kabinetā, piedaloties gan Strīķei, gan Jurašam. Viņi šeit pat visi sēdēja, un mēs kopā risinājām šo problēmu, kā izstrādāt tālāko taktiku. Tā bija kopēja vienošanās. Esmu gatavs iesniegt šos dokumentus jebkurai komisijai, kura veiks pārbaudi. Runa ir par to, ka ne es biju pirmais, kurš aizliedza viņiem [veikt noklausīšanos]. Šie liegumi bija laikā, kad es vēl nebiju ģenerālprokurors. Kāpēc to viņi nepiemin? Acīmredzot nav izdevīgi. Tagad operatīvās darbības likums ir kļuvis stingrāks, bet pēc tajā laikā spēkā esošās likuma redakcijas 4. panta trešās daļas: «operatīvie uzdevumi veicami, iespējami mazāk iejaucoties cilvēktiesību sfērā.» Tā paša panta ceturtā daļa: «operatīvās darbības pasākumi uzsākami un veicami tikai tad, ja šā likuma otrā pantā minēto uzdevumu izpilde un pirmā pantā noteikto mērķu sasniegšana citā veidā nav iespējami vai būtiski apgrūtināti.» Arī kriminālprocesa 6. pants nosaka: «Amatpersonai, kura pilnvarota veikt kriminālprocesu, ikvienā gadījumā, kad kļuvis zināms kriminālprocesa uzsākšanas iemesls un pamats, ir pienākums savas kompetences ietvaros uzsākt kriminālprocesu un novest to līdz Krimināllikumā paredzētajam krimināltiesisko attiecību taisnīgam noregulējumam.» Tas nozīmē, ka nedrīkst bezgalīgi klausīties cilvēku sarunas ar mērķi - lai viņš sarunā vēl kaut ko. Tiklīdz ir iegūta informācija, kas dod pamatu uzsākt kriminālprocesu, un šajā gadījumā tā arī bija, lūdzu, pārbaudām kriminālprocesuālā kārtībā - ir bijis kādam RTO slēpts īpašums vai nav bijis? Strādājam. To visu varēja darīt kriminālprocesa likuma noteiktajā kārtībā, jo citādi pastāv risks, ka izveidojas situācija - klausoties sarunas, ir pamats uzskatīt, ka cilvēks ir izdarījis noziegumu, bet kriminālprocesu neuzsākam. Paklausāmies vēl, varbūt viņš vēl ko sarunās. Sarunā. Nu, vēl paklausāmies. Par šādu rīcību Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT) ne vienu valsti vien ir sodījusi, atzīstot, ka tā nedrīkst. Tāpēc bija nepieciešamība uzsākt kriminālprocesu, ilgāk to vairs neatliekot, jo risks, ka tiek pārkāptas cilvēktiesības, bija ļoti reāls. To vēl pirms manis norādīja vairākas amatpersonas, un tas ir dokumentāri fiksēts.

- Minētajā Juraša intervijā viņš ļoti ironiski runā par šo cienījamo, kā viņš izsmējīgi saka, cilvēku cilvēktiesībām. Vai KNAB strādājošie cilvēktiesības var ignorēt?

- Latvijas Republikas Satversme, Eiropas Cilvēktiesību konvencija nešķiro šādā veidā cilvēkus. Šīs pamata tiesības vienādā mērā attiecas uz jebkuru cilvēku. Nav svarīgi, vai cilvēks ir notiesāts, atrodas cietumā. Jā, viņa pamata brīvības ir ierobežotas, bet tas ir regulēts ar likumu. Šāda [Juraša] nostāja liecina, ka cilvēks nepārzina cilvēktiesību regulējumu un tā ir tāda spēlēšana uz sabiedrību. Nedrīkst nodalīt. Cilvēktiesības ir visiem. Satversmes 96. pants, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pants sargā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, bet šīs tiesības nav absolūtas. Tās ir atļauts, likumā noteiktā kārtībā, neievērot. Klausīties sarunas, noņemt informāciju no tās nesējiem, bet tas nenozīmē, ka netiek garantētas citas cilvēktiesības. Šajā ziņā jābūt ļoti uzmanīgiem, jo Latvijai nelabvēlīgie ECT spriedumi pēdējā laikā ir saistīti tieši ar operatīvās darbības likumu, un šajā likumā būs jāievieš izmaiņas. Kas attiecas uz konkrēto lietu, tad neviens neliedza kriminālprocesu uzsākt gadu agrāk. Visas tās pašas darbības, kuras ir operatīvās darbības likumā, var veikt kriminālprocesa likuma ietvaros. Tur paredzēts ir tas pats, tikai tur tas saucas kā speciālās izmeklēšanas darbības. Tur ir cita procesuālā aizsardzība, bet tāpēc ir svarīgi ievērot likumus. Likumus raksta, lai tos ievērotu, nevis tāpēc, ka kādam kaut kas nepatīk un kurš uzskata, ka likumi nav domāti viņiem. Esam ar to tiktāl nonākuši, un pēc tam skaļi tiek paziņots, ka prokuratūra vainīga.

- Gadiem ilgi Strīķe un Jurašs ir sūdzējušies, ka visi viņiem traucē - Vilnītis, Streļčenoks, tagad arī prokuratūra. Jūs jau arī agrāk dzirdējāt šīs sūdzības. Cik, jūsuprāt, tās ir pamatotas?

- Jau vēl agrāk viņiem traucēja. Traucēja visi, kas atļāvās kaut ko iebilst. Kas teica, ka jāievēro likums un jāstrādā tā, kā to prasa likums, nevis kā jums gribas vai kā jums šķiet ir pareizi. Jebkurai tiesībaizsardzības iestādei pamatu pamats ir tas, ka viņi paši strādā, ievērojot likumu, nevis darbojas pēc kaut kādas neizprotamas tiesiskās apziņas. Tiklīdz kāds aizrādīja, ka tā strādāt nedrīkst, tā tie tika pasludināti par korumpantu atbalstītājiem un tamlīdzīgi. Viņu pamatprincips bija - cīņā ar korupciju jebkura metode ir laba un likumu var arī neievērot. Cilvēktiesības jau vispār… tās tikai traucē strādāt. Ar tādu attieksmi…

- Ar tādu attieksmi uz Saeimu…

- Ja Latvija ir tiesiska un demokrātiska valsts, kā mēs to gribam pasniegt civilizētā pasaulē, tad jārīkojas tā, kā to prasa šie demokrātijas un tiesiskuma pamatprincipi, nevis atsevišķu cilvēku iegribas.

- Tagad tiek organizēta parlamentārā izmeklēšanas komisija. Vai atbalstāt tās izveidi?

- Kāda tieši komisija jāveido, tas ir diskutējams jautājums, bet kaut kāda pārbaude un notikušā izvērtēšana ir obligāti nepieciešama, jo citādi mēs tiesiskuma ziņā esam atgriezušies kaut kādā aizvēsturiskā laikmetā, kad taisnība bija tam, kurš skaļāk kliedza. Pašlaik uz to virzāmies, kad vairs nevajag ne pierādījumus kāda vainai, ne izmeklēšanu, ne tiesu. Viss. Atzīstam par vainīgu, un ar to pietiek. Kas atzīst, to mēs skaidri redzam.

- Pasaulē pazīstamākais noklausīšanās skandāls ir tā dēvētā Votergeitas lieta, kuras rezultātā 1974. gadā atkāpās ASV prezidents Ričards Niksons. Toreiz ASV nevienu neinteresēja noklausīto sarunu saturs, bet gan uztrauca pats noklausīšanās fakts. Rīdzenes sarunas tika noklausītas likumīgi, un par to nevar būt iebildumu, toties sarunu noplūdināšana gan ir notikusi nelikumīgi, un tam vajadzētu būt skandāla epicentrā, taču tā nav. Visus uztrauc, kas ko pateicis un kādus lamuvārdus lietojis, nevis, ka valsts noslēpums prettiesiski noplūdināts. Vai arī tas neliecina par mūsu sabiedrības tiesisko apziņu?

- Zināmā mērā tā tas ir. Ir cilvēki, kas pievērš uzmanību šiem aspektiem, bet to ir samērā maz. Atvainojiet, tas ir galīgi aplami, ja šādi var rīkoties tiesiskā valstī. Es nedzirdu pārāk daudz iebildumu. Varbūt cilvēki baidās paust savu viedokli.

- Jūs domājat tieši no juridisko aprindu puses?

- Jā, arī no juridisko aprindu puses, kuriem būtu jāiestājas par cilvēktiesībām. Arī tiem, kuri ir pārkāpuši likumu, ir cilvēktiesības. Nevar būt tā, kā 1917. gada Krievijā, kad pēc revolucionārās tiesiskās apziņas šaujam visus nost. Tad, kur mēs ejam? Valstī ir tik daudz organizāciju, kuras deklarē sevi kā cilvēktiesību aizstāvjus, bet kaut kā viņi visi ir norobežojušies, negrib paust vai nesaprot to, kas notiek. No tiesiskuma viedokļa, man tas šķiet pilnīgi nepieņemami, ka, neveicot nekādas izvērtēšanas, tiek pasludināts virziens - jums ir jādomā tā, jāskatās tā, un nekādu citu variantu šeit nedrīkst būt.

- Vai esat jutis pēdējā laikā kādu politisku spiedienu uz sevi?

- Izņemot šo piketu, nē. Tie politiskie spēki, kuri ir pārstāvēti Saeimā, neviens nekādu spiedienu uz mani nav izdarījis. Tie jaunie spēki, kas parādās, arī tiešā veidā nav ietekmējuši, bet viņi noskaņo sabiedrību, un tad šeit vietā ir jautājums, ko parasti uzdod jau no seniem laikiem, - kam tas ir izdevīgi? Atbalstu jebkuru pārbaudes formu, kādu izvēlēsies parlaments vai augstākās valsts amatpersonas, lai veiktu juridisko lietas izvērtējumu. Līdz šim nekāda izvērtējuma nav bijis. Arī tie, kas par šo lietu daudz runā un vis kaut ko analizē, - kurš no viņiem ir lasījis lietu? Kurš zina, kas tur ir iekšā? Nav tādu. Ja mēs turpinām uzskatīt, ka Latvija ir demokrātiska un tiesiska valsts, tad ļausim, lai šī institūcija izvērtē notikušo. Ir trīs bloki. Tiesībaizsardzības iestāžu darbs; politiķu sarunas par amatpersonu bīdīšanu un nebīdīšanu uz amatiem un mediju bloks. Juridiskais bloks ir visvieglākais un, ja komisija iespringst, tad tur daudz laika nevajag, jo viss ir precīzi pa datumiem dokumentēts.

- Šīs noplūdinātās sarunas jau ir vairāk nekā septiņus gadus vecas. Vai pa šiem gadiem ir mainījusies sabiedrības tiesiskā apziņa?

- Pat šie pēdējie notikumi nav spējuši sagraut manu ticību tam, ka ir palicis labāk. 2011. gadā, kad notika šā procesa uzsākšana, realizācija, tika atlaista Saeima… domāju, ka politiskā vide ir kļuvusi kulturālāka. Vismaz ārēji noteikti. Nezinu, kas darās aizkulisēs, tur neesmu kompetents, bet vismaz ārējās izpausmēs ir daudz labāk. Tā gan ir fasāde, un kas aiz fasādes, nezinu.