4. jūlija vakarā tvitera publika ieraudzīja Latvijas Televīzijas ģenerāldirektora Ivara Beltes atklāsmi: «LTV ir pieņēmusi svarīgu, redakcionāli izsvērtu lēmumu par sadarbības pārtraukšanu ar Ventspils domi. Meklēsim alternatīvus fin. avotus!» Izrādās, izsvērti lēmumi tiek pieņemti vakarā, bet sabiedrībai tos paziņo ar sociālo tīklu palīdzību. Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) par šo lēmumu joprojām nav oficiāli informēta.
Tūlīt pēc tam un tikpat izsvērti arī Latvijas Radio valdes locekle Sigita Roķe paziņoja, ka klausītāju un skatītāju iemīļotās Muzikālās bankas noslēgums vairs netikšot rīkots Ventspilī. Līdz ar to viens no populārākajiem gada pasākumiem atrodas uz izbeigšanās robežas.
Sadarbības atteikumu iemeslus nav grūti pamanīt: tās ir «oligarhu sarunas», kas pēc septiņu gadu dusēšanas izmeklētāju atvilktnēs, pateicoties modrajiem «informatoriem», ir izmakarētas ārā ar gluži izprotamiem nodomiem un mērķiem. Nu abu sabiedrisko mediju vadība mēģina norobežoties no varbūtējiem sakariem ar «oligarhiem», demonstratīvi pārraujot sakarus ar Ventspili.
Bet situācija ir visai sarežģīta, un to rītdien kopā ar sabiedrisko mediju vadību mēģinās risināt NEPLP.
Ieskatam: intervija ar NEPLP locekli Guntu Līdaku.
Gunta Līdaka: - Šīs «oligarhu» sarunas ir ļoti vecas, tām šodien nav gandrīz nekādas nozīmes. Mūsdienās situācija ir mainījusies, visi zina, ka cilvēki, kas, iespējams, piedalījušies sajās sarunās, katrs jau sen ir citā statusā. Pasaule, tostarp Latvija, mainās pa mēnešiem, pa stundām. Lai būtu interesantāk, varēja publicēt vēl aizvēsturiskākas - 90. gadu valdības sarunas tā laika specifikas ietvaros... Bet, šodien vērtējot «oligarhu» sarunas, šis paņēmiens nav nekas jauns, jo sarunas - pieklājīgākas vai mazāk pieklājīgas - vienmēr ir risinājušās visā pasaulē, veidojot koalīcijas, ievēlot prezidentus utt.
- Jā, varēja publicēt, teiksim, zooparka sarunas, kad par prezidentu tika bīdīts Valdis Zatlers.
- Vienkārši - ir sākusies Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa, kas ir orientēta uz konkrētiem politiskajiem spēkiem. Tāpēc ir publicētas tieši šīs sarunas. Otrs jautājums ir par mediju paškritiku, par spēju izvērtēt politiķu un mediju mijiedarbību. Šobrīd nav noticis nekas jauns un pārsteidzošs, tikai strauji sākusies nežēlīga politiskā kampaņa pirms Saeimas vēlēšanām. Šai kampaņai nav nekāda sakara ar cīņu pret «oligarhiem», bet tā ir medijos vislabāk pārdodamā prece pirms vēlēšanām. Tā vietā, lai medijs objektīvi analizētu, kas notiek valsts ekonomikā un politikā, tas runā par to, par ko runāt ir visvieglāk - tiražē vecas sarunas. Ja kaut ko no tām vajadzētu analizēt, tad - konkrētus faktus. Nopietni, nevis emocionālā līmenī, citam citu apsaukājot.
- 4. jūlija vakarā parādījās LTV ģenerāldirektora Beltes teksts par «izsvērto lēmumu» - pārtraukt sadarbību ar Ventspils domi. Izskaidrosiet?
- Mums būs saruna par to. Bet pirmais jautājums: kādi ir ētiskie apsvērumi, par kuriem ieminējās LTV satura redaktore Gunta Sloga? Ja LTV atsakās no konkrēta projekta un konkrēta sponsora - un tas nav Aivars Lembergs, bet gan Ventspils dome -, tad jautājums ir šāds: kāda būs sabiedriskā medija politika attiecībā pret jebkuru sponsoru? Ventspils dome tiek identificēta ar Lembergu, bet Ventspilī un Latvijā, starp citu, ir vēl citi cilvēki, institūcijas, skatītā
ji - par viņiem nav jādomā? Pret ko iebildumi ir LTV vadībai? Pret Lembergu, pašvaldības finansējumu, Ventspils domi? Kas ir rakstīts līgumā? Ja tajā nav Lemberga vārda, tad ir jautājums: kādā veidā iespējams konsekventi realizēt sponsorēšanas politiku, lai nodrošinātu vienlīdzīgu konkurenci? Ja sabiedriskajam medijam pret pasākumu sponsorēšanu ir iebildumi principā, tad jāsāk iziet no reklāmas tirgus. Citādi nākamreiz medijam nepatiks kāda cita pašvaldība, bet iedzīvotājiem no šīs nepatikas būs jācieš. Nu ir uzpūsts burbulis, kurā sabiedrisko mediju vadība peldās bez faktiem, argumentiem un juridiskām konsekvencēm.
- Acīmredzot ētiskie apsvērumi saistās ar Aivara Lemberga parādīšanos LTV raidījuma Latvijas sirdsdziesma kadrā.
- Tad man ir jautājums: kāda ir LTV redakcionālā politika? Jo tieši LTV darbinieki pieņem lēmumu par to, kurš piedalās tajā vai citā raidījumā. Ja raidījuma veidotāji uzskatīja, ka Lembergam tur jābūt, tad viņš tur arī bija. Viņš ar varu nelauzās kadrā. Tāpēc ir jautājums par redakcionālo neatkarību, par kuru tik ļoti iestājas viens otrs LTV žurnālists. Pretruna, ziniet! Satura redaktore Gunta Sloga ļoti sašuta par Aivara Lemberga būšanu kadrā: bet tā taču ir viņas atbildība par to, kas tur parādās! Pagaidām no LTV vadības gan neesmu dzirdējusi sūdzības, ka Lembergs būtu lauzies ēterā. Bet varbūt viņu kāds ar varu piespieda to izdarīt? Kā tad būs - rādīsim tos pašvaldību vadītājus, kas mums patīk, bet citus ne? Kur paliek sabiedriskā medija neitralitāte? Kur pazūd vienlīdzīgi spēles noteikumi?
- Arī Latvijas Radio (LR) - valdes locekles Sigitas Roķes personā - ir atteicies no sadarbības ar Ventspili. Muzikālajai bankai, šķiet, pienāks gals, ja nebūs galvenā sponsora.
- Ja LR atsakās no projektu sponsorēšanas, tad tiešām rodas jautājums par šo projektu eksistenci. Bet, ja tu izvēlies citu sponsoru, kā tu paskaidrosi iepriekšējam savu atteikumu? Tas ir jautājums par konkurenci. Sabiedriskie mediji gan vienmēr ir iestājušies par vienlīdzīgiem spēles noteikumiem... Mani arī mulsina tas, ka ilgus gadus - ja nemaldos, kopš 2002. gada, - Muzikālā banka ir notikusi Ventspilī, un nekad nevienu LR cilvēku tas neuztrauca. Kas tagad ir mainījies? Septiņus gadus veca pļāpāšana nopublicēta? Visi zina, ka daudzus pasākumus sponsorē Rīgas dome, Jelgavas dome, Jūrmalas dome utt. Kas notiks ar šiem pasākumiem? Sanāk, ka arī šīm domēm jāaizliedz sponsorēt? Ja tā, tad arī sabiedriskajiem medijiem jāiziet no reklāmas tirgus, iztiekot tikai ar valsts dotācijām. Taču sabiedriskie mediji nekad nav diži iestājušies par iziešanu no reklāmas tirgus, un dejošana vienlaikus uz diviem krēsliem ne pie kā laba nav novedusi.
- Mani savukārt mulsina tas, ka pārlieku agri sākusies priekšvēlēšanu kampaņa.
- Manuprāt, ir jāpagarina priekšvēlēšanu aģitācijas periods un jāpastiprina tā uzraudzība, lai redzētu, kādas ir politiskās reklāmas aktivitātes. Patlaban tie ir tikai daži mēneši. Bet, lūk, šobrīd līdz vēlēšanām ir mazliet vairāk nekā gads, un viss ir sācies. Un līmenis šai priekšvēlēšanu aģitācijai ir ļoti zems, tā būtība: citam citu aplamāt, balstoties uz savu paštaisnumu. Protams, ja žurnālists grib nodarboties ar politiku, viņam jāiet politikā. Viņš nedrīkst izmantot žurnalistiku savu politisko mērķu sasniegšanai. Skatītāju auditorijai netiek piedāvāta politisko procesu analīze, vienkārši tiek pateikts: tas ir melns, bet tas ir balts. Mediji visbiežāk izslēdz skatītājus no politiskā procesa analīzes, viņi tiek nolikti statistu lomā, viņu vērtējumu neuzskata par svarīgu.
- Ar ko tas draud?
- Ar ticības zaudēšanu sabiedriskajiem medijiem, Latvijas valstij un tās institūcijām. Ticības zaudēšana rezultējas Latvijas iedzīvotāju prombraukšanā.
- Kam, jūsuprāt, piespēlē «oligarhu sarunu» publicētāji?
- Domāju, ka viņi tiek izmantoti uz aklo. Šo sarunu publicēšana bija bezgaumīga. Atceros, kad strādāju TV5, man tika atnestas Jaunalksnes un Strautmanes sarunas, bet es neizrīkojos tik cūciski kā «oligarhu sarunu» publicētājs. Es šīs sarunas atdevu Saeimas Nacionālās drošības komisijai, jo es nezināju, cik tās ir autentiskas un no kurienes tās nākušas. Šīs sarunas, protams, bija neglaimojošas Jaunalksnei un konkrētām institūcijām, taču es tās nepublicēju, jo vispirms taču vajadzēja izvērtēt visus par un pret. «Oligarhu sarunu» gadījumā vajadzēja arī uzzināt pretējo pušu viedokļus, bet redaktore teica: nav laika! Kur bija jāsteidzas? Vai tad nevarēja ar pētniecisko žurnālistiku nodarboties visu vasaru? Kas steidzināja? Pasūtītājs? Vai šajos septiņos gados nekas nav mainījies? Tas, ka domē ir ievēlēts Lembergs, neliecina par to, ka nekas nebūtu mainījies. Mani vairāk interesē tas, kas notiek šodien, nevis tas, kas notika pirms septiņiem gadiem kaut kādās sarunās. Es nesaprotu, kādā veidā šo sarunu publicēšana var palīdzēt mūsu šodienas situācijā. Man ir sajūta, ka šo «revolucionāro situāciju» esmu jau redzējusi dažādās «lietussargu revolūcijās» un «oligarhu dedzināšanās». «Oligarhu» tēma tiek izvilkta īsi pirms katrām vēlēšanām, un šis jau ir trešais cikls. No polittehnoloģiju viedokļa šī ir trešo reizi atsildīta zupa. Tā ir tautas musināšana bez rezultāta. Ja runājam par mediju atbildību, tad... Atcerēsimies, kā savulaik laikraksts Diena un Odita Krenberga Panorāmā kaismīgi aizstāvēja tagad nogānīto «oligarhu» Andri Šķēli: izrādās - kādas šausmas! - mēs esam radījuši monstru! Tad jautājums: cik kritiski ikviens medijs spēj izvērtēt šos emocionālos viļņus, jo konkrēta politiķa vērtējums vienu brīdi ir augšā, nākamo brīdi lejā. Varbūt vajag atturīgāk vērtēt politiķus? Tagad cilvēki tiek aicināti uz «tautas sapulci» - protestēt pret «nozagto valsti». Cik reižu jau esam piedalījušies protestos? Savukārt vienīgais, ko mediji šodien dara, ir piedalīšanās cīņā par varas pārdali. Bet ikviens medijs - sevišķi tas attiecas uz sabiedriskajiem medijiem - ir līdzatbildīgs par mūsu valsts būvniecību, tiem ir jāpiedalās šajos procesos. Pagaidām neko tādu neredzu. Vēl mani dara bažīgu nostādne: kas nav ar mani, tas ir pret mani. Nav diskusiju kultūras, nav iespēju atrast kopskaņu, kas veicinātu valsts izaugsmi. Mēs neesam gatavi dzīvot sabiedrībā, kas respektē atšķirīgu viedokli un citādu pieredzi. Runa nav par kādu konkrētu politisko spēku vai par konkrētu politiķi, bet gan par principiem, kam ir jābūt vienotiem un skaidri saprotamiem. Sabiedriskā medija uzdevums ir būvēt objektīvu politikas ainu ar visiem plusiem un mīnusiem.
- Labi, jūs aicināt uz pārrunām sabiedrisko mediju vadību. Ko jūs viņiem varat lūgt vai prasīt?
- Mēs nevaram iejaukties satura veidošanā. Mēs gribētu uzzināt, kādas problēmas ir bijušas Latvijas Televīzijai ar Ventspils domi, kāpēc gan LTV, gan LR ir atteikušies no sponsorējuma. Ja tam nav objektīvu iemeslu, tad nav nekāda pamata pārtraukt sadarbību. Ja mediju vadība teiks: negribam viņus! - tad tas būs konkurences principu pārkāpums. Ņemot vērā to, ka sabiedriskie mediji joprojām ir reklāmas tirgū, tā ir konkurence arī sabiedrisko attiecību jomā. Pašvaldībām likumā nav liegts sponsorēt pasākumus un sevi reklamēt, tad ar kādām tiesībām var šķirot: viena pašvaldība nedrīkst, bet otra drīkst sponsorēt? Tādā gadījumā - vai nu visas pašvaldības reklamējas, vai nu neviena. Ja sabiedriskie mediji orientējas uz «tīro», ētisko žurnālistiku, tad tiem acīmredzot nav vajadzīgas reklāmas naudas un sponsorējums no pašvaldībām. Bet tādā gadījumā nosakām kopīgus noteikumus, jo diskriminēt vienu konkrētu sponsoru nedrīkst. Tad kāpēc Ventspils dome vairs nedrīkst sponsorēt Muzikālo banku? Visi emocionālie izlēcieni publiskajā telpā liecina par to, ka nav sistēmiskas pieejas šiem jautājumiem.
- Varbūt sabiedriskajiem medijiem tiešām pienācis laiks iziet no reklāmas tirgus?
- Neredzu mediju vadības kvēlu ieinteresētību šajā jautājumā. No reklāmas taču nāk nauda.
Bet - jā, mēs NEPL padomē uzskatām, ka sabiedriskajiem medijiem jāiet ārā no reklāmas tirgus. Tomēr mediju vadība patlaban nodarbojas ar koķetēriju: ai, mums ir ētiski apsvērumi, mēs saviem pasākumiem meklēsim citu mājvietu un citus sponsorus! Nē, draugi, jūs jau esat spēruši platu soli uz iziešanu no reklāmas tirgus. Es ceru, ka tas notiks racionāli un pragmatiski. Bet pagaidām visa šī situācija ar «oligarhu sarunām» un mediju koķetēriju tikai šķeļ sabiedrību. Savukārt žurnāla IR redaktore, domāju, ir instruments konkrētu politisko spēku rokās - tieši viņas pārliecības dēļ. Taču cilvēki nogurst no šīs jezgas, viņi grib kaut ko jaunu. Viņi grib nevis vecas «oligarhu sarunas», bet gan žurnālistu skaidrojumus par to, kā mūs visus ietekmēs nodokļu politika, kāds būs pašvaldību līdzekļu izlietojums un kā tas viss katru ietekmēs. Mēs taču zinām, ka visus gadus ir bijis tā: žurnālistu vadību sabiedriskajos medijos vienkārši ieceļ, balstoties uz politiskajām simpātijām. Bet tad varbūt izbeidzam to visu? Varbūt beidzot jāsāk viņus vērtēt pēc profesionālajiem dotumiem? Patiesību sakot, sabiedriskajiem medijiem tagad vajadzētu izvērtēt to, kas notiek to iekšienē. Vienu vadītāju iecēla konkrēts politiskais spēks, nākamo - pavisam cits. Beidzot jāsāk sludināt konkursus uz konkrētiem sabiedriskā medija amatiem, jāpieņem darbā cilvēki ar adekvātu izglītību, kompetenci un zināšanām, neatkarīgi no politikas. Ja tas netiks darīts, tad mēs turpināsim atrasties tur, kur patlaban atrodamies, un histēriskā koķetēšana sabiedriskajos medijos turpināsies.
- Runājot par konkrētiem LR un LTV pasākumiem, kurus sabiedrisko mediju vadītāji patlaban ir kancelējuši, būtu interesanti uzzināt, vai viņi ir padomājuši par tiem skatītājiem un klausītājiem, kuri ir neizpratnē par notiekošo?
- Domāju, ka viņus tas maz interesē. Šie raidījumi ir populāri, tos skatās un klausās ļoti daudzi cilvēki. Ir taču veidi, kā regulēt sponsoru parādīšanos vai neparādīšanos šajos raidījumos. Bet tas ir pašu mediju mājasdarbs. Vēl arī varētu vēlēties prasmi ieviest zināmu paškritikas devu, jo redzēt problēmas citos - tas ir daudz vienkāršāk nekā ieraudzīt tās sevī. Sabiedriskais medijs kalpo sabiedrībai, un, ja tas tērē sabiedrības naudu, tad tam ir jādod sabiedrībai labākais.
